Izlaist līdz saturam

“Vienprātības Grāmata” katrai dienai – 16.janvāris

by

Tāpat kā ar cilvēku likumiem zemes daba nevar tikt pārveidota, tāpat nedz ar solījumiem, nedz arī ar cilvēku likumiem bez īpašas Dieva iejaukšanās cilvēka daba nevar tikt pārveidota.
(Skat. AP XXIII (XI), 8.)

“Vienprātības Grāmata” katrai dienai – 15.janvāris

by

1.Mozus grāmata (1:28) māca, ka cilvēki ir radīti, lai viņi būtu auglīgi un viens dzimums atbilstoši savai kārtai tiektos pēc otra dzimuma. Mēs šeit nerunājam par iekāri, kas ir grēks, bet gan par to tieksmi, kādai būtu bijis jāvalda dabā, ja tā nebūtu samaitāta, tas ir, par fizisko mīlestību. Šī viena dzimuma mīlestība pret otru dzimumu patiesi ir Dieva radīta.
(Skat. AP XXIII (XI), 7.)

“Vienprātības Grāmata” katrai dienai – 14.janvāris

by

Baznīca nevar sev piešķirt tādu brīvību, proti, padarīt Kristus iedibināto kārtību par nenozīmīgu lietu. Mēs patiesi aizstāvam baznīcu, kas ir spiesta paciest netaisnību, jo tai tiek liegtas abas Sakramenta daļas, un nosodām tos, kas aizstāv viedokli, ka ir pareizi aizliegt visu Sakramenta izdalīšanu, kā arī tos, kas tagad ne tikai liek atturēties, bet arī ekskomunicē un vardarbīgi vajā dievbijīgos cilvēkus, kas bauda visu Sakramentu. Lai viņi paši raugās, kādu norēķinu dos Dievam par saviem lēmumiem.
(Skat. AP XXII (X), 15-16.)

“Vienprātības Grāmata” katrai dienai – 13.janvāris

by

Nevar būt nekādu šaubu, ka abu daļu lietošana Tā Kunga Mielastā ir dievbijīga un atbilst Kristus iedibinātajai kārtībai un Pāvila vārdiem. Kristus Svētajā Vakarēdienā ir iedibinājis abas daļas, turklāt iedibinājis tās nevis kādai atsevišķai baznīcas daļai, bet gan visai baznīcai.
(Skat. AP XXII (X), 1.)

“Vienprātības Grāmata” katrai dienai – 12.janvāris

by

Spējīgus mācītājus baznīcā viņi necieš. To, pie kā novedīs tas, kas notiek baznīcā, krietnie vīri var bez grūtībām paredzēt, proti, ejot šādu ceļu, pretinieki nedz savai valstij, nedz arī baznīcai neko labu neiegūs. Jo, iznīcinot dievbijīgos mācītājus un apspiežot veselīgo mācību, tiek sagatavota vieta fanātiskiem gariem, kurus pretinieki vairs nevarēs savaldīt, un šā iemesla dēļ baznīca tiks sajaukta ar bezdievīgām mācībām, izpostot visu baznīcas iekārtu, ko mēs vēlamies saglabāt vairāk par visu.
(Skat. AP XXI (IX), 43.)

“Vienprātības Grāmata” katrai dienai – 11.janvāris

by

Ne jau Luters bija pirmais, kas sūdzējās par acīmredzamajiem maldiem baznīcas mācībā. Daudzi mācīti un izcili vīri jau labu laiku pirms viņa bija noskumuši par mises nekrietno lietošanu, par paļaušanos uz klosteru praksi, par ienesīgo svēto kultu, par sajukumu mācībā par grēksūdzi, lai gan tai baznīcā vairāk par visām citām lietām bija jābūt skaidrai un izskaidrotai.
(Skat. AP XXI (IX), 40.)

“Vienprātības Grāmata” katrai dienai – 10.janvāris

by

Maldās arī tie teologi, kas māca, ka katram svētajam ir nodota pārvaldīšanā īpaša joma, piemēram, Anna dāvina bagātību, Sebastiāns pasargā no sērgām, Valentīns dziedina epilepsiju, Georgs sargā jātniekus. Ir skaidrs, ka šie uzskati ir veidoti pēc pagānu parauga.
(Skat. AP XXI (IX), 32.)

“Vienprātības Grāmata” katrai dienai – 9.janvāris

by

Mēs zinām, ka visa mūsu paļāvība ir jāliek uz Kristus starpniecību, jo vienīgi šai starpniecībai ir Dieva apsolījums. Mēs zinām, ka vienīgi Kristus nopelns ir gandarījums par mums. Kristus dēļ mēs tiekam
atzīti par taisniem, kad ticam uz Viņu, kā to māca Raksti: “.. kas uz Viņu paļausies, nepaliks kaunā.” (Rom. 9:33; 1. Pēt. 2:6; Jes. 28:16).
(Skat. AP XXI (IX), 31.)

“Vienprātības Grāmata” katrai dienai – 8.janvāris

by

Pat ja mēs atzītu, ka Marija lūdz par baznīcu, tad tomēr vēl paliktu jautājums – vai viņa tiešām uzņem dvēseles pēc nāves, vai viņa uzvar nāvi, vai viņa dod dzīvību? Ko tādā gadījumā dara Kristus, ja jau
Svētā Marija dara visas šīs lietas? Kaut arī viņa ir viscienīgākā saņemt visaugstāko pagodinājumu, tomēr viņa negrib, ka tiek pielīdzināta Kristum, bet drīzāk vēlas, lai mēs apceram viņas piemēru un sekojam tam.
(Skat. AP XXI (IX), 27.)

“Vienprātības Grāmata” katrai dienai – 7.janvāris

by

Ja kāds ir samaksājis sava drauga parādu, tad parādnieks cita nopelna dēļ ir brīvs no sava parāda, it kā viņš pats to būtu samaksājis. Tāpat arī mums tiek dāvāti Kristus nopelni, lai tad, kad ticam uz Viņu, mēs tiktu atzīti par taisniem, paļaujoties uz Kristus nopelniem tā, it ka tie būtu mūsu pašu nopelni.
(Skat. AP XXI (IX), 19.)