Izlaist līdz saturam
Citāts

“Vienprātības Grāmata” katrai dienai – 29.septembris

by

Nevar Kristum parādīt lielāku godu, kā meklēt pie Viņa grēku piedošanu, jo tas nozīmē atzīt Viņu par patieso Mesiju. Bet nu ir saprotams, ka par Kristu tā domāt, tā Kristu godāt un pielūgt nozīmē – patiesi ticēt.

(Skat. AP IV (II), 154.)

Citāts

“Vienprātības Grāmata” katrai dienai – 28.septembris

by

Ja kāds domā, ka iegūs grēku piedošanu tādēļ, ka mīl Dievu, tas negodā Kristu, un Dieva sprieduma priekšā viņam nāksies atzīt, ka šī paļaušanās pašam uz savu taisnību ir bezdievīga un velta. Tāpēc vienīgi ticībai ir jābūt tai, kas samierina un attaisno.

(Skat. AP IV (II), 150.)

Citāts

“Vienprātības Grāmata” katrai dienai – 27.septembris

by

Ir pilnīgi skaidrs, ka mēs nesaņemam grēku piedošanu nedz caur mīlestību, nedz mūsu mīlestības dēļ, bet gan Kristus dēļ vienīgi ticībā. Vienīgi ticība, kas raugās uz apsolījumu un ar pilnu paļāvību tic, ka Dievs ir piedevis – jo Kristus nav miris veltīgi –, uzvar grēka un nāves bailes. Ja kāds šaubās, vai viņam ir piedoti grēki, tas laupa Kristum godu, uzskatīdams savu grēku lielāku un stiprāku par Kristus nāvi un apsolījumu.

(Skat. AP IV (II), 147-149.)

Citāts

“Vienprātības Grāmata” katrai dienai – 26.septembris

by

Ticība, par kuru runājam, atklājas grēku nožēlā, tas ir, sirdsapziņas bailēs, jūtot Dieva dusmas par mūsu grēkiem un meklējot grēku piedošanu un atbrīvošanos no grēka. Šādās bailēs un citos pārbaudījumos šai ticībai ir jāaug un jākļūst stiprākai. Lūk, tādēļ tā nevar rasties tajos, kas dzīvo pēc miesas iegribām, kas priecājas par savām iekārēm un tām paklausa.

(Skat. AP IV (II), 142-143.)

Citāts

“Vienprātības Grāmata” katrai dienai – 25.septembris

by

Ir neiespējami Dieva mīlestību, pat ja tā ir maza, nodalīt no ticības, jo caur Kristu mēs tiekam vesti pie Tēva un, saņemot grēku piedošanu, patiesi kļūstam droši, ka mums ir Dievs, kas par mums gādā. Viņu mēs piesaucam, Viņam pateicamies, Viņu godājam, Viņu mīlam, gluži kā Jānis mūs māca savā pirmajā vēstulē: “Mīlēsim, jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis” (1. Jņ. 4:19), – jo Viņš ir devis par mums Dēlu un piedevis mums grēkus. Tas nozīmē, ka ticība iet pa priekšu, bet mīlestība seko.

(Skat. AP IV (II), 141.)

Citāts

“Vienprātības Grāmata” katrai dienai – 24.septembris

by

Cilvēka daba ir pārāk vāja, lai ar saviem spēkiem varētu pretoties velnam, kas tur gūstā visus, kuri nav atbrīvoti caur ticību. Pret velnu ir vajadzīgs Kristus spēks, un tādēļ, ka mēs zinām, ka Kristus dēļ tiekam uzklausīti un mums ir apsolījums, mēs lūdzam, lai Svētais Gars mūs valdītu un aizstāvētu, lai mēs netiktu piekrāpti un nemaldītos, lai nepakļautos mudinājumiem rīkoties pret Dieva gribu.

(Skat. AP IV (II), 138-139.)

Citāts

“Vienprātības Grāmata” katrai dienai – 23.septembris

by

Vispirms mēs ieraugām, ka esam ļoti tālu no bauslības izpildīšanas. Tad mēs atzīstam, ka miesa savā bezrūpībā un vienaldzībā nedz bīstas Dievu, nedz patiesi atzīst, ka Dievs mūs ņem vērā, bet tā iedomājas, ka cilvēki dzimst un mirst gadījuma pēc. Tad mēs atzīstam, ka neticam, ka Dievs mums piedod un mūs uzklausa. Bet, kad mēs tiekam iedrošināti, dzirdot Evaņģēliju par grēku piedošanu ticībā, tad mēs saņemam Svēto Garu, tādējādi spēdami pareizi domāt par Dievu, bīties Dievu, ticēt Viņam utt.

(Skat. AP IV (II), 135.)

Citāts

“Vienprātības Grāmata” katrai dienai – 22.septembris

by

Tās lietas, kuras attiecas tieši uz dievišķo bauslību, tas ir, kuras noskaņo sirdis Dievam, un ir pavēlētas pirmajā bauslības galdiņā, nevar izpildīt bez Svētā Gara.

(Skat. AP IV (II), 130.)

Citāts

“Vienprātības Grāmata” katrai dienai – 21.septembris

by

Kā gan cilvēka sirds var mīlēt Dievu, kamēr tā zina tikai to, ka Viņš ir ļoti bargs un dusmīgs uz mums un satriec mūs gan ar laicīgu, gan ar mūžīgu postu?! Bauslība vienmēr mūs apsūdz un rāda, ka Dievs dusmojas. Tādējādi nav iespējams mīlēt Dievu, iekams mēs ticībā neesam saņēmuši Viņa žēlastību. Tikai tad Viņš kļūst par mīlestības objektu.

(Skat. AP IV (II), 128-129.)

Citāts

“Vienprātības Grāmata” katrai dienai – 20.septembris

by

Tā kā ticība patiešām liecina par Svētā Gara klātbūtni un rada sirdīs jaunu dzīvību, tad ir nepieciešams, lai ticība radītu garīgu rosību sirdī. Un, kas ir šī rosība, par to runā pravietis Jeremija, sacīdams: “Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs.” (Jer. 31:33) Tātad Dievu bīties, mīlēt, lūgt un gaidīt no Viņa palīdzību, pateikties, slavēt un paklausīt Viņam pārbaudījumos mēs sākam pēc tam, kad esam ticībā attaisnoti un atdzimuši. Tad mēs arī iesākam mīlēt savus tuvākos, jo mūsu sirdīs ir garīga un svētīga rosme.

(Skat. AP IV (II), 125.)