Izlaist līdz saturam

Laulība: starp Radīšanu un Mūžību [4]. Vai laulība ir Dieva paredzēta? (I daļa)

by uz augusts 30, 2012

Iepriekšējo daļu lasīt šeit.

Jana: Esam jau pārrunājuši cilvēka, vīrieša un sievietes, radīšanu. Jau aplūkojot radīšanas norisi, top skaidrs, ka vīrietis un sieviete ir radīti viens otram pilnībā atbilstoši. Tāds arī bija Dieva nolūks. Radīt cilvēku, kas ietver gan vīrišķo, gan sievišķo dzimumu. Vai tas nozīmētu, ka laulība ir Dieva paredzēta jau radīšanas kārtībā?

Guntars: Vārda „laulība” mūsdienās parasti tiek saprasts visai konkrēti. Pirmkārt, kā stāvoklis, kad kāds ir vienots ar pretēja dzimuma personu kā vīrs vai sieva, kā likuma akceptētas vienošanās un līguma attiecības. Otrkārt, kā akts vai rituāls, kuram ir laulību statuss. Interesanti, taču Svēto Rakstu senajās valodās vārds „laulība” parādās tikai pāris reižu Vecajā un pāris reižu Jaunajā Derībā.[i]

Un arī šajās pāris reizēs vārdam „laulība” ir tikai šī otrā nozīme, un arī tā mazliet niansēta. Kā mielasts un dzīres, kā pasākumu kopums, kurš tiek izdzīvots, kad divi cilvēki radu un draugu pulkā svin savas vienības slēgšanu. Mēs to šodien drīzāk apzīmētu ar vārdu „kāzas”. Tomēr, atbildot uz jautājumu, jāsaka, ka abu dzimumu kopdzīve ir paredzēta jau kopš radīšanas.

Jana: Taču katrs, kurš uzmanīgāk palasīs Svētos Rakstus, bez grūtībām atradīs daudzas vietas, kurās minēts vārds „laulība”. Vai arī šajā gadījumā mēs sastopamies ar kādu valodas īpatnību? Un kas tad būtu tā abu dzimumu vienība, kuru Dievs paredzējis kopš radīšanas?

Guntars: Svēto Rakstu tulkojumā latviešu valodā vārds „laulība” tiešām ir visai bieži sastopams. Jo īpaši bieži vārdu salikumā „laulību pārkāpt”. Taču oriģinālajā tekstā ir izmantots pavisam cits izteiksmes veids. Tur runa ir nevis par kāda stāvokļa, laulības, pārkāpšanu, bet par kaut kā aizliegta darīšanu.[ii] Pārtulkot burtiski latviešu valodā ir praktiski neiespējami. Ja mēģinātu paskaidrot izteikuma „laulību pārkāpt” nozīmi, tā varētu būt apmēram šāda: pirmkārt, Dieva aizliegto seksuālo attiecību piekopšana, otrkārt, Dieva iedibināto un svētīto seksuālo attiecību piekopšana aizliegtā veidā. Turklāt tas attiecas ne tikai uz darbiem, bet arī uz vārdiem un domām. Tomēr izteikuma „pārkāpt laulību” izpratne vien līdz galam nepaskaidro, kas tad ir tas, ko saprotam kā laulību.

Bieži vien vārdu nozīmi labi var izprast, aplūkojot to pretmetus. Šoreiz ir zināms vārds oriģinālajā tekstā, kas apraksta laulības pārkāpšanu. Tā precīzākie pretstati pēc nozīmes ir vārdi „uzticība”, „patiesība”, „stingrība” (solījumos), „noteiktība”, „nelokāmība”. Varētu teikt, ka Dieva aizliegums, kuru mēs tulkojam kā „nepārkāpt laulību”, izteikts kā pavēle, skanētu šādi: „esi uzticams”, „esi patiess”, „esi stingrs” (savos solījumos), „esi noteikts” un „esi nelokāms”. Šie vārdi iekrāso fonu, uz kura varam izprast abu dzimumu vienības nozīmi Dieva redzējumā.

Vēl zīmīgi, ka senajās Rakstu valodās tie paši vārdi, kuri apzīmē laulības attiecības, apraksta arī attiecības ar Dievu. Tieši tas pats vārds, kas apraksta laulības pārkāpšanu, tiek izmantots arī, aprakstot elku pielūgšanu un novēršanos no patiesā Dieva, Radītāja un Pestītāja[iii]. Un tieši tas pats vārds, kas apraksta uzticību un pastāvību vīra un sievas attiecībās, apraksta arī uzticīgu pieķeršanos Dievam. Tas vedina domāt, ka laulībai ir ļoti īpaša vieta arī Dieva acīs. Tā, labāk saprotot atsevišķu vārdu pielietojumu, mēs varam skaidrāk izprast arī jēdzienus, kurus šie vārdi apraksta.

Jana: Vai tas nozīmē, ka uz vīra un sievas attiecībām būtu jālūkojas ar tādu pašu nopietnību kā uz cilvēka un Dieva attiecībām un ka tieši uzticībai, patiesībai, stingrībai solījumos, noteiktībai un nelokāmībai būtu jābūt vīra un sievas attiecību pamatā?

Guntars: Tieši tā. Šie vārdi precīzi apraksta to pamatu, uz kura jābalstās divu cilvēku, vīra un sievas, kopdzīvei sabiedrībā. Vēl lielāku skaidrību par vīrieša un sievietes savienību mēs varam gūt no šiem Svēto Rakstu vārdiem: „Tad cilvēks sacīja: „Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Un viņa sauksies par sievu, jo tā ir no vīra ņemta. Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu”” (1. Moz. 2:23–24).

„Pirmajā sarunā” jau pieminējām, ka pirmais cilvēks kopš radīšanas bija apveltīts ar īpašu gudrību un spēju saredzēt lietu būtību. Šeit lasām, ka cilvēks, ieraudzījis sievu, nopriecājās – beidzot ir atrasts palīgs, kas viņam pilnībā atbilst! Pirmais cilvēks tiešām domāja un lietas saprata saskaņā ar Dieva prātu. Mēs lasām, ka Dievs „būvēja” sievieti. Tā tekstā šis brīnišķais Dieva veidojums nosaukts, vēl pirms cilvēks bija viņu redzējis, un, kad Dievs pieveda sievu pie pirmā cilvēka, cilvēks uzreiz viņu nosauca tieši šajā vārdā – „sieva”. Senebreju valodā vārds „sieva” tiek rakstīts gandrīz tāpat kā vārds „vīrs”, tikai tam vēl ir pievienota sieviešu dzimtes galotne.[iv] Mēģinot šos vārdus tulkot burtiski, sanāktu „vīrs” un „vīrene”. Arī valoda vēlreiz apstiprina abu divu, vīra un sievas, savstarpējo ciešo saistību un atbilstību saskaņā ar Dieva radīšanas nodomu.

Pēc šīs ekskursijas pa vārdu nozīmēm beidzot tuvojamies atbildei, kas tad būtu tā abu dzimumu vienība, kuru Dievs paredzējis kopš radīšanas? Vai atminies, ka 1. Mozus grāmatas 1. nodaļā cilvēks, raugoties no Radītāja viedokļa, tika dēvēts par vīrišķā un sievišķā vienību? „Dievs radīja cilvēku.., vīrieti un sievieti Viņš radīja.” Precīzi tulkojot, tur bija teikts – vīrišķo un sievišķo. Savukārt 1. Mozus grāmatas 2. nodaļā aprakstīts, kā cilvēks nosauc lietas vārdos saskaņā ar to būtību.

Jana: Jā, tā kā cilvēka domas bija pilnībā saskanīgas ar Dieva domām, cilvēks visu nosauca tā, kā Dievs to bija iecerējis. Vai tas pats būtu attiecināms arī uz sievieti, vai vārds „sieva” aprakstītu cilvēka sievišķā dzimuma būtību?

Guntars: Jā, tieši tas pats attiecas arī uz sievu. Kad Dievs sievieti pieveda pie pirmā cilvēka, viņš to uzreiz nosauca vārdā „sieva”. Pievērs uzmanību! Šī ir pirmā reize, kad parādās abi šie vārdi – „vīrs” un „sieva”. Kad Dievs runāja par cilvēka radīšanu, Viņš minēja „vīrišķo” un „sievišķo”, tātad dzimuma atšķirības. Savukārt cilvēks, kuram Dievs bija uzdevis lietas nosaukt saskaņā ar to būtību, izsaka šos vārdus: „Un viņa sauksies par sievu, jo tā ir no vīra ņemta. Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu.” Tā cilvēks izsaka vārdos Dieva paredzēto kārtību.

Līdz šim brīdim runa bija tikai par diviem dzimumiem. Sākot no šīs vietas, Raksti mums stāsta par veidu, kādā vīrišķajam un sievišķajam kopā dzīvot. Te notiek pāreja no „vīrišķs un sievišķs” uz „vīrs un sieva”. Pāreja no cilvēka radīšanas veida uz cilvēka kā vīra un sievas radīšanas mērķi, uzdevumu un piepildījumu. Citiem vārdiem sakot, šajā vietā parādās Dieva iedibinātā vienība starp vīru un sievu jeb, kā mēs to šodien saucam, – laulība, kurā tad arī izpaužas radīšanas kārtība.

Jana: Taču Mateja evaņģēlijā var izlasīt arī par citu kārtību. 19. nodaļā rakstīts: „Jo ir bezdzimuma cilvēki, kas tādi no mātes miesām. Un ir bezdzimuma cilvēki, ko citi padarījuši par tādiem. Un ir bezdzimuma cilvēki, kas paši sevi padarījuši par tādiem Debesu valstības dēļ” (Mt. 19:12). Tas taču nav sacīts par laulību, vai ne tā?

Guntars: Nedaudz iepriekš Matejs apraksta Jēzus sarunu ar farizejiem, kuri Viņam jautā par laulības šķiršanu. Mozus likumos bija paredzēts veids, kā vīrs varēja sievai dot šķiršanās rakstu un viņu atlaist. Farizeji tieši par to jautā Jēzum. Jēzus Savā atbildē norāda uz radīšanas kārtību, uzsvērdams, ka Dievs vīru un sievu ir radījis, lai tie būtu kā viena miesa, un „ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt” (Mt. 19:6). Pēc tam Jēzus vēlreiz uzsver, ka katra laulības šķiršana, izņemot kāda laulātā netiklības dēļ, ir Dieva kārtības pārkāpums. Tad mācekļi, izbijušies no šādām stingrām Dieva prasībām, izteica pieņēmumu, ka „tad jau labāk neprecēties” (Mt. 19:10).

Uz šo mācekļu pieņēmumu Jēzus saka, ka ne katrs to spēj, ne katram tas ir dots, taču esot bezdzimuma cilvēki, kuri spēj dzīvot ārpus laulības. Tāda ir Dieva paša liecība: lai gan radīšanas kārtība izpaužas vienībā starp vīru un sievu, tomēr mēdz būt cilvēki, kuri ir apveltīti ar spēju dzīvot bezlaulībā. Kā konkrētu piemēru no Rakstiem varam minēt apustuli Pāvilu.

Turpinājums sekos…
Raksts pārpublicēts no “Luterisma Mantojuma Fonda” izdotās grāmatas “Laulība: starp Radīšanu un Mūžību“.

[i] Sengrieķu valodas vārds gamos, kura nozīme ir „kāzas, kāzu mielasts”, Vecās Derības sengrieķu tulkojumā LXX parādās tikai Gen. 29:22, Est. 1:5, 2:18, 9:22 un vēl vairākkārt Vecās Derības apokrifu grāmatās (Tobitas, 1. un 3. Makabeju un Salamana gudrības grāmatā). Jaunajā Derībā šis vārds izmantots Lk. 14:8, Jņ. 2:1–2, Mt. 22:2–4, 8–12, Ebr. 13:4 un Jņ. atkl. 19:7, 9. Senebreju vārds mišteh, kura primārā nozīme ir „mielasts” un tikai sekundārā – „kāzu mielasts”, Vecās Derības masoretu tekstā izmantots vairāk nekā 30 reižu.

[ii] Senebreju valodā vārdi lo’ tināp nozīmē „tu nedari/tu nedarīsi netiklību”, ar netiklību saprotot seksuālās attiecības ar kādu citu, nevis savu laulāto partneri. Citviet tekstā ar vārdu nā’ap tiek saprasta elku pielūgšana.

[iii] Piemēram, Jer. 3:8, 13:27, Ec. 23:43 u. c.

[iv] Senebreju valodā vīrs un sieva tiek apzīmēti ar vārdiem ’iyš un ’išah.

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: