Izlaist līdz saturam

Mācītāja meita ir mirusi! Kāpēc?

by uz Septembris 3, 2012

Pagājušajā nedēļā izplatījās ziņa, ka pēkšņi mirusi mazā Bella, baptistu draudžu bīskapa Pētera Sproģa četrus gadus jaunā meitiņa. Kad dzirdi ko tādu, sirds sažņaudzas un gribās vien iesaukties: „Kāpēc, Kungs, kāpēc?!” Bet atbildes nav…

Bellas tētis, izlejot savas sāpes vārdos, raksta: „Dievs Tevi un Tavu aiziešanu lietos Savam Godam. Mēs daudz ko nesaprotam un nevaram aptvert, bet es ticu, ka daudzi būs Debesīs Tevis dēļ!” Cik neparasti vārdi! Ticīgas paļāvības un miera pilni vārdi. Tie atsauca atmiņā kādu notikumu no mācītāja Pola Hieberta pieredzes.

Kalpodams kā misionārs Indijā, viņš saskārās ar izaicinājumu nabadzības, slimību un bēdu vidū demonstrēt sava Dieva spēku. Vai Tavs Dievs var palīdzēt? Vai Viņš ir stiprāks? Vai Viņš var mūs pasargāt no ļaunā? Kāpēc mums Viņš būtu vajadzīgs?

Kādā reizē ciematu piemeklēja smaga slimība. Ciemata vecākie vēlējās savākt naudu, lai kopīgiem spēkiem iegādātos un pienestu lielāku upuri dievībai, kura, viņuprāt, varēja novērst slimību no ciemata. Kristieši atteicās piedalīties, un tas radīja saspīlējumu attiecībās ar pārējiem ciemata iedzīvotājiem. Situāciju vēl jūtīgāku padarīja fakts, ka smagi saslima arī viena no kristiešu meitenītēm. Visu acis bija vērstas uz mācītāju. Jautājot. Vai tavs Dievs varēs palīdzēt?

Mācītājs Pols bija mācīts lūgt ģimenē, seminārā, bija to darījis neskaitāmas reizes savā kalpošanā, bet, kā viņš pats atzina, vēl nekad viņš nebija lūdzis tik izmisīgi, kā nometies uz ceļiem blakus mirstošajai indiešu meitenītei. Vai viņa lūgšanas tiks paklausītas? Vai viņa Dievs spēs izglābt šo bērnu? Vai viņa misijai būs turpinājums, vai Evaņģēlija sludināšanai šajā ciematā kaunpilnā veidā tiks pielikts punkts? „Paklausi mūs, Tēvs! Ak, Kungs, apžēlojies! Tu taču solīji, ka uzklausīsi mūsu lūgšanas!”

Pēc dažām dienām meitenīte nomira… visu ciemata iedzīvotāju acu priekšā.

Kā gan sludināt šādu Dievu, kurš nepaklausa pat sava vēstneša lūgšanas! Kā gan sludināt šādu Dievu, kurš paņem pat savu draudžu gana mīļā bērna dzīvību?! Kāpēc, Kungs, Tu to dari?!

Pēc dažām dienām mācītājs Pols saņēma pilnīgi negaidītu vēsti. Prieka un triumfa vēsti. Ciemata iedzīvotāji, kuri bija vērojuši mazās meitenītes cīņu par dzīvību, aiz nāves biedējošā uzvaras marša bija pamanījuši ko neparastu – augšāmcelšanās cerību! Augšāmcelšanās un mūžīgas dzīvības cerību nāves un ciešanu vidū, – kā viņi to bija ieraudzījuši meitenītes vecāku un tuvinieku sirdīs. Mieru, kas ir augstāks par mūsu saprašanu. (Fil 4:7) Viens pēc otras ciemata iedzīvotāji atgriezās pie Kristus!

Lūgdams pēc dziedināšanas, mācītājs Pols bija centies parādīt, ka kristīgā vēsts ir kāda spēcīgāka „maģija”, nekā ciemata iedzīvotāju piesauktie spēki. Ka Viņš varētu pielūgt savu Dievu un likt Viņam izdarīt to, ko vietējo dievības nespēja. Taču Dieva uzvara nenāca izvairoties no nāves, bet gan caur to. Patiesas atbildes uz lūgšanām ir tās, kuras nes lielāko godu Dievam, nevis mums.

Dievs nedod atbildi, kāpēc viens, vai otrs ļaunums notiek, kāpēc mēs ciešam. Tā vietā Viņš ir devis galējo atbildi, – pie krusta Viņš iznīcinājis pašu ļaunuma sakni – grēku un arī nāvi, un triumfēdams cēlies augšām mūžīgai dzīvībai, kā pirmais no daudziem. Viņš apsolījis būt ar mums līdz pasaules galam. (Mt 28:20) Arī, un jo īpaši, mūsu ciešanās. Kad mums svarīgais ir apdraudēts, vai atņemts, Dievs ir ar mums.

Dievs nesniedz atbildi uz „kāpēc”, Viņa atbilde ir – „šodien tu būsi ar Mani paradīzē.” (Lk 23:43) Tieši ciešanās Viņš ļauj saprast, ja vien Viņš ir ar mums, nekam citam vairs nav izšķirošas nozīmes. Dievs apsola, ka nekas mūs neizraus no Viņa rokām. (Rom 8:34F) Kad ļaunums un ciešanas mūs piemeklē, ir tikai Viens, uz kuru saukt, kuru apsūdzēt, kuram pārmest. Tikai Viens, pie kura meklēt glābiņu, – atklātais Dievs, Dieva Vārds, krustā sistais Jēzus. Viņš šodien piedod visus mūsu grēkus un pārceļ mūs Savā mūžības valstībā, un laiku beigās „Viņš nožāvēs visas asaras no mūsu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis.” (Atlk. 21:4) Šāda ir mūsu augšāmcelšanās cerība.

„Dievs Tevi, Bella, un Tavu aiziešanu lietos Savam Godam. Mēs daudz ko nesaprotam un nevaram aptvert, bet es ticu, ka daudzi būs Debesīs Tevis dēļ!” „Tas Kungs bija devis, tas Kungs ir ņēmis. Slavēts lai ir Viņa Vārds!” Tā raksta Bellas tētis.

Katra Dieva bērna sāpes ir visas Kristus Baznīcas sāpes. Šai mācītāja Pētera Sproģa ticības paļāvībā izteiktajai lūgšanai pievienojās arī brāļi un māsas Konkordijas Seminārā, lūdzot, lai viņa vārdi tiktu uzklausīti, lai Dievs lieto mūs visus Savam godam un Savas Valstības celšanai, un mierina Bellas ģimeni drošā cerībā uz augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvību!

9 komentāri
  1. Guntars permalink

    Paldies, ļoti svētīgas pārdomas!

  2. Miķelis permalink

    Slava Dievam!

  3. Kristīne permalink

    Paldies.

  4. Andra permalink

    Dievs mums ir devis visas atbildes, un atsūtījis Savu Dēlu mums tās apliecināt – taču mēs vēl joprojām mēģinām atrast ko citu, sev piemērotāku, līdz ar ko vēl joprojām visu mūsu neapzināto grēku dēļ, visvairāk ir spiesti ciest tieši sirds-skaidrākie un nevainīgākie. Ir tik ļoti skumji, ka tik brīnišķam bērnam bija jāaiziet un viņa vecākiem visu dzīvi būs jāvar sadzīvot ar šo milzīgo sāpi.

  5. Daina permalink

    Slava Dievam…lai miers iemājo visu sirdīs…

  6. Pērkons permalink

    .. tapēc ka Dievs ir arī nāve, slimības karš un ciešanas. Tie visi ir dieva aspekti fiziskajā pasaulē. Nomira tapēc, ka vajadzēja nomirt. Dzīvē viss notiek tā, kā tam ir jānotiek.

    • Vilnis permalink

      Dzīvē viss nenotiek tā kā tam jānotiek. Sāds fatālisms nav kristīga cilvēka tikums.

  7. anonīms permalink

    Jā, citas atbildes , izņemot, Kunga – ‘tu šodien būsi ar Mani paradīzē’, nav!

    Tomēr, tas kas uztverams šiem ciematniekiem, nav uztverams latviešiem.
    Tāpat grūti saskatīt tā saucamajās dabiski nedabiskajās norisēs, kā pēkšņa nāve, muļķīgas slimības un nevajadzīgas ciešanas, īpašu Providences klātbūtni.

    Mums draudzes loceklei pēkšņi nomira vīrs (bērnu viņiem nebija un visa dzīve bija veltījuši viens otram) un viss – viņa pārstāja piedalīties dievkalpojumos un tas turpinās joprojām..

  8. gints permalink

    Kaut gan Dieva acīs nāve nav vairāk kā tikai aizmigšana,mums cilvēkiem tā liekas liela traģēdija un tā tas arī ir,jāatceras ka arī Jēzus raudāja kad kāds nomira kaut gan pats varējo uzcelt jebkuru. .šai brīdī jāatceras ir būtiskākais kad Dievam šie mūsu 70 vai 80 un daudzreiz pat mazāk gadi ir tikai kā sekundes simtdaļa( jo tūkstoš gadu viņam ir kā viena diena un viena diena kā tūkstoš gadu,)bet mums liekas ka esam dzīvojuši ilgi un galvenais ka visi ticīgie satiksies mūžīgajai dzīvei

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: