Izlaist līdz saturam

Vai pazīsti savējos? [1] Teodors Grīnbergs

by uz Septembris 22, 2012

jeb pusgadsimts kopš mūžībā aizgājis pirmais latviešu luterāņu arhibīskaps.

Šķiet, daudzi varētu piekrist nereti dzirdētiem vai lasītiem vārdiem, ka bez pagātnes nav nākotnes. Sevišķi kristietībai ir raksturīga vēsturiska pieeja, jo nezinot (esot vienaldzīgiem) pret mūsu personīgajiem un visas cilvēces pamat notikumiem, mums nevar būt skaidra nedz tagadne, nedz pašu identitāte, kur nu vēl nākotne. Piemēram, nezinot, ka viss esošais ir Dieva radīts, ka grēkā krišanas dēļ cilvēks vairs nenes sevī sākotnējo skaidrību un šķīstību, un vēl vairāk, ka Diev-cilvēks Jēzus Kristus par mūsu pestīšanu un atgriešanos pie Dieva ir cietis, miris un augšāmcēlies, kristiešu dzīvei vairs nav nedz sākotnējā atskaites punkta, nedz arī varam runāt par skaidru mērķi, kurš pārsniegtu mūsu dzīvei atvēlēto laiku.

Tieši tāpēc laiku pa laikam ir ļoti noderīgi „iemest aci” kādā vēsturiskā tematā (tā sakot – vakardienā), atsvaidzinot ikdienu un, cerams, piešķirot nelielu niansētību rītdienai.

Šodien vēlos īsi pieminēt Teodoru Grīnbergu (1870 – 1962) – mācītāju, teologu, baznīcas un sabiedrisko darbinieku. To vēlējos darīt varbūt tieši tāpēc, ka šī gada 14.jūnijā apritēja 50 gadi, kopš šis Dieva kalps devās pie sava Pestītāja. Nedaudz skumji, ka šī Dieva vīra aiziešanas piecdesmitgade nebija pietiekoši nozīmīgs iemesls plašākai pieminēšanai nevienā no abām lielākajām luterāņu baznīcām. Pirmā lieta, kas ienāca prātā, uzmetot aci datumam – patiešām zīmīgi (1941. gada 14. jūnijs – vairāk nekā 15,000 latviešu deportācija). Bet tās varētu būt tikai manas emocijas.

Teodors Grīnbergs, viņš pats bieži vien vairāk lietoja sava uzvārda vācisko versiju – Grünberg, ir dzimis 1870.gada 2.aprīlī Dundagas pagastā, Kurzemē. Studējis Tērbatā teoloģiju 19.gs. deviņdesmito gadu pirmajā pusē un pēdējā šī gadsimta gadā (1899) ticis ordinēts. Kā mācītājs kalpojis Lutriņu un Ventspils draudzēs, pēdējā – līdz pat savai ievēlēšanai luteriskās baznīcas vadītāja amatā. 1932.gadā kļuvis par pirmo latviešu luterāņu baznīcas arhibīskapu. (Pirmais latvietis – luteriskās baznīcas vadītājs – Kārlis Irbe (1861 – 1934) nepieņēma arhibīskapa titulu). T.Grīnbergs draudžu vadītāja amatu pildījis līdz pat savai aiziešanai mūžībā, tātad – 30 gadu garumā.

Teodors Grīnbergs dzīvoja interesantā un arī ļoti grūtā laikā. Viņš ir audzis, skolojies un nobriedis kā personība cariskās Krievijas laikā, kad Latvijas kā valsts vēl nebija, bija vien trijās guberņās sadalīta latviešu apdzīvotā teritorija. Viņš piedzīvojis 1905. gada un divas 1917.gada revolūcijas, Latvijas demokrātiskos un K.Ulmaņa valdīšanas gadus, divus Pasaules karus,  piespiedu emigrāciju un šo satricinājumu radītos dzīves smagumus. Lai arī visa mūža garumā viņš nav precējis, viņš daudz rūpējies par bērnu un jaunatnes darbu, bijis vairāku bērnu un jauniešu izdevumu redaktors. Grīnbergs bijis aktīvs arī jauno mācītāju sagatavošanā, gan LELB Teoloģijas institūtā, gan arī LU Teoloģijas fakultātē. Vēsture liecina, ka viņš bijis miera un izlīguma cilveks. Tomēr, šīs labās īpašības ēnas puses – skaidra viedokļa paušana un konsekvence vairākos svarīgos jautājumos, tiek minēta arī kā viņa  mantojuma negatīvākā daļa. Visbeidzot, Teodors Grīnbergs bija vīrs, kurš pēc Otrā Pasaules kara spēja kalpot kā viens no vienotājiem pa Eiropu, un vēlāk pa visu pasauli izkaisītajiem latviešiem. Šis T.Grīnberga sasniegums ir nozīmīgs ne tikai luteriskajai baznīcai, bet kalpoja arī latviešu nacionālās identitātes uzturēšanai. Domāju, varam apgalvot, ka bez Teodora Grīnberga darbības gan luteriskā baznīca ārpus Latvijas, gan arī piecdesmit gadu garā trimda būtu izskatījušās daudz savādāk.

Teodora Grīnberga pieredze un kalpošana arī mūsdienu kristietim var daudzējādi palīdzēt – kristīgās kalpošanas noturībā, rūpē par jaunatni, allaž meklējumos pēc izlīdzinājuma, centienos kalpot Dieva dotā situācijā ar Dieva dotajām iespējām, un daudzos citos jautājumos.

Savā Kristus kalpa dzīvē un darbībā Teodors Grīnbergs sevi rādījis kā uzticams Evaņģēlija vēstij un apzinīgs sava amata pildītājs. Tas ir atgādinājums arī katram no mums – ar uzticību pildīt mums uzticētos Dieva bērna, ģimenes locekļa un sabiedrības pārstāvja aicinājumus, lai būvētu drošu ēku uz paša drošākā pamata, proti – Jēzus Kristus (1 Kor 3:11).

Paldies Dievam par Kristus kalpu Teodoru Grīnbergu! Paldies, ka arī šis Kristus draudzes cilvēks ir mūsu Baznīcas vēstures neatņemama sastāvdaļa!

Dievam vien lai ir gods!

Voldemārs Lauciņš

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: