Izlaist līdz saturam

Baznīca un nauda [2.daļa] – KĀPĒC kristieši ziedo?

by uz Oktobris 16, 2012

Pirmo sērijas „Baznīca un nauda” daļu lasīt šeit.

Šajā daļā aplūkosim, kāda ir Bībeles atbilde uz jautājumu „kāpēc kristieši ziedo”, vēl konkrētāk, kā Ticības apliecības Trīsvienīgajam Dievam pirmais artikuls – „Mēs ticam uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju, debess un zemes Radītāju” – atbild uz šo jautājumu.

Ko Dievs Tēvs dara?

Mārtiņš Luters „Mazajā Katehismā” skaidrojot šo artikulu pilnīgā saskaņā ar Bībeli raksta: „Es ticu, ka Dievs mani radījis ar visām radītām lietām, man devis miesu un dvēseli, acis, ausis un visus locekļus, saprašanu un visus prātus un vēl uztur — turklāt drēbes un kurpes, ēdienu un dzērienu, sētu un māju, sievu un bērnus, laukus, lopus un visādu mantu — ar visu, kas šai miesai un dzīvībai vajadzīgs, bagātīgi un ik dienas mani apgādā, no visām briesmām pasargā un no visa ļauna glābj un glabā; un visu to Viņš dara aiz tīras tēvišķas, dievišķas laipnības un žēlastības, lai gan neesmu to pelnījis un neesmu tā cienīgs. Par visu to man būs Viņam pateikties, Viņu slavēt, Viņam kalpot un paklausīgam būt. Tas ir tiešām tiesa.”

Šis skaidrojums ietver arī atbildi uz jautājumu, kāpēc kristieši ziedo. Mēs apliecinām savu ticību tam, ka Dievs ir Radītājs un Visuvaldītājs. Ko tas nozīmē? Tikai to, ka mēs esam Viņa radība, kas visu nepelnīti saņemam no Viņa tēvišķās, dievišķās laipnības un žēlastības. Visu! Iesākumā, kad Dievs radīja pirmos cilvēkus, Viņš tos radīja pēc sava tēla un līdzības. Proti, kā savus reprezentantus, kuriem uzticētas rūpes par Dieva radību. Dievs nodeva cilvēku rokās visu radību, ne tāpēc, lai cilvēks kā kundziņš ar to darītu, kas ienāk prātā, bet tādēļ, lai cilvēki nesavtīgi rūpētos par to tādā veidā, kā Dievs pats par to būtu rūpējies. Tāda ir Dieva personīgā, svētā un nemainīgā griba.

Pēc grēkā krišanas

Lietu izkārtojums nav mainījies arī pēc grēkā krišanas. Visa radība vēl arvien ir Dieva radība. Mēs – Viņa reprezentanti, kuri diemžēl vairs neizprot savu lomu. Pēc grēkā krišanas, kad cilvēks pats nolēma būt „kā dievs”, viņš mainīja savu nostāju arī attiecībā uz visām radītajām lietām. Mēs tās vairs neuztveram kā Dieva dāvanas, bet gan kā kaut ko, kas mums pienākas, mums vien pieder, un ko esam paši ieguvuši. Nevis kā mums dotas, bet gan kā mūsu.

Tā domājam par mūsu talantiem un spējām. Ja kādam dota laba galva, tad tā esot viņa labā galva, jā kāds ir spēcīgs, tas tas ir viņa spēks, ja kādam ir mūziķa dāvanas, tad tās ir viņējās. Tā domājam arī par to, kas mums pieder, par mūsu statusu, sakariem. Ja kādam ir īpašums, vai uzņēmums, vai līdzekļi, lieli, vai mazi, tad tas ir viņa īpašums, viņa uzņēmums un līdzekļi, kurus viņš pats ir ieguvis. Piemirstās tikai tās nelielās nianses, ka ne mēs nosakām, kad un kur piedzimstam, ne mēs nosakām, kādi ir mūsu gēni, kādā vidē uzaugam, kādu audzināšanu un izglītību saņemam, kādus cilvēkus satiekam, kādas iespējas un izvēles mums pieejamas, pat dzīvību un veselību mēs saņemam ik brīdi, mēs neesam par tām nedz pilnīgā kontrolē, nedz arī tās mums pieder.

Katram pienāks brīdis, kad tas Kungs atgriezīsies un prasīs: „Ko tu esi darījis ar mantu, ko es tev uzticēju?” (Mt 25.) Viss tiks atprasīts un visiem būs jāatskatās, – ko ar tev uzticēto esi darījis?

Visas radītas lietas, talanti un spējas, manta un nauda, pašas par sevi ir labas. Arī cenšanās tās pilnveidot un vairot ir teicama lieta. Nevienam nav jājūtas vainīgam, ja Dievs viņam dāvājis lielāku labklājību. Taču vienlaikus attiecībā pret grēka varā esošo cilvēku mantai un naudai piemīt apbrīnojams spēks. Bieži vien gadās, ka ne vairs Dievs, bet tieši mūsu īpašumi un nauda kļūst par mūsu Radītāju un Visuvaldītāju. Tiem mēs ļaujam noteikt mūsu identitāti, no tiem mēs sagaidām dienišķo maizi, uz tiem lūkojamies pēc drošības, tiek kļūst par mūsu dzīves jēgu un piepildījumu, tie nosaka mūsu vērtību.

Kā Luters to precīzi apraksta „Lielajā Katehismā”: „Dažs domā, ka viņam ir Dievs un visa kā pietiek, ja vien ir nauda un manta, uz to tad tas plātīdamies paļaujas tik stingri un droši, ka nevienu vairs neņem vērā. Redzi, tādam arī ir dievs, taču tā vārds ir Mamons – nauda un manta, kam pieķeras šā cilvēka sirds. Tas ir vispazīstamākais elks virs zemes. Kam ir nauda, tas jūtas drošs, priecīgs un bez raizēm, itin kā sēdētu pašā paradīzē. Un otrādi – kam mantas nav, tas šaubās un ir izmisis, it kā neko nezinātu par Dievu. Jo maz var atrast tādu, kuri ir līksmi, nebēdā un nevaimanā, ja viņiem nav Mamona.” Tieši tā, kad nauda ir, esam enerģijas pārpilni, visas durvis vaļā, kad naudas nav, šķiet, kas gan es vispār esmu?!

Elku varā

Mirkli padomāsim, kur mēs tērējam savu naudu un savus resursus? Ja mums ir grūti dzīvot ziedojoties tuvākajiem un sabiedrībai (vai tas būtu laiks, vai zināšanas, vai nauda, vai manta), bet varam bez bēdu atlicināt gan laiku, gan tērēties izklaidēm, vai drēbēm,vai jaunām lietiņām, auto, skaistuma kopšanai, sevis pilnveidošanai, sportam, mājas iekārtošanai, utt. (kas visas pašas par sevi ir labas lietas) – tas rāda, kur ir mūsu dievi, kuri nosaka mūsu dzīves jēgu, dod piepildījumu un prieku, kuri padara mūs laimīgus un vērtīgus mūsu acīs.

Ja netērējamies nekur, bet visu ļoti rūpīgi akumulējam, tas norāda uz citiem dieviem – naudu un mantu, uz kuriem paļaujamies un liekam savu drošību kā uz „radītājiem”. Ja mums nav rocības nedz lai tērētos, nedz lai krātu, bet arvien ir grūti ziedoties tuvāko labā, arī tad kādas no iepriekšminētajām lietām ir mūsu patiesie dievi, ar kuriem saistām gan cerības, gan prieku, gan jēgu, gan drošību, utt. Būtu nauda, tad gan… Visos šajos gadījumos runa ir par pirmo bausli, – kurš ir tas dievs, kuru es mīlu „no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.” (Mt 22:37) Vai tas ir Dievs Tēvs?

Ja kādu lasot šīs rindas sāk mocīt vainas sajūta, tieciet no tās vaļā! Apelējot pie vainas sajūtas, protams, var panākt, lai cilvēki ziedo. Kādu brīdi. Kristieši neziedo tāpēc, ka jūtamies vainīgi, ka neesam bijuši un neesam pietiekoši labi. Nedz arī tāpēc, lai darītu to, kas parādītu mūs kā morālas personas sabiedrības acīs. Tās visas ir sliktas motivācijas, bauslības motivācijas, kuras pieprasa un pieprasa, bet kuras nekad nedod solīto. Ja tādas ir motivācijas, mūsu ziedošanās nekad nebūs nedz pietiekoša, nedz arī priekpilna.

Kad esam pestīti

Kad Kristus Evaņģēlijs atkal atjauno mūsu un patiesā Dieva attiecības, kopā ar atjaunotu sirdi Dievs dod arī vēlmi un spēku uzsākt tādu dzīvi, kādai iesākumā tikām radīti. Mārtiņš Luters pēc Dieva tēla un līdzības atjaunotu kristieti salīdzina ar cauruli, kurā no augšienes Dievs bagātīgi lej savu svētību, kuru cilvēks nesavtīgi izdala tālāk tuvākajam un pārējai radībai. Ziedošana nav nekas cits kā izvēle rīkoties noteiktā veidā ar mērķi, lai rezultāts būtu par labu vispirms jau tuvākajam, vai sabiedrībai, apzinoties, ka šī rīcība kaut ko maksā pašam cilvēkam.

Ja visa grēka un elku varā esošā cilvēka aktivitāte galu galā ir vērsta uz sevi, tad saņemot atjaunotu sirdi mēs varam radikāli mainīt savu fokusu, dzīvojot vairs ne tikai savām, bet vispirms citu vajadzībām, tieši kā Dievs to iesākumā bija iecerējis. Vispirms ziedojoties tuvākajiem savā ģimenē, tad arī visiem cilvēkiem, kurus Dievs vedis mūsu dzīvē, un sabiedrībai, kurā Dievs mums licis. Priecīgi ziedojoties pilnībā, kā „caurules”, kurās Dievs no augšienes pārpilnībā lej talantus, spējas, zināšanas, iemaņas, mantu, naudu, laiku, utt., to dodot tālāk, rūpējoties par tuvākiem un radību tā, kā Dievs pats to darītu.

Kāpēc tad kristieši ziedo?

Kristiešu motivācija ir pamatota pirmajā bauslī, un kā šajā daļā to aplūkojam, ticībā, ka Dievs ir mūsu Tēvs Debesīs, Radītājs un Visuvaldītājs. Kristieši ziedo, jo Kristus mūs ir atbrīvojis no bauslības prasībām, ziedodams Sevi. Viņš mūs pieņem tādus, kādi esam, Viņš mūs atjauno attiecībās ar Savu Tēvu, kurš kļūst arī par mūsu Tēvu Debesīs. Kurš mūs pieņem tieši tādus kādi esam, ne tāpēc, ka esam ko sasnieguši, vai izdarījuši, vai nopelnījuši, nē, tāpēc, ka mūsu Debesu Tēvs ir dāsns mīlestības un žēlastības Dievs.

Kristieši ziedo, jo paļaujas, ka visu, ko vien mums var vajadzēt, Dievs Tēvs bagātīgi dod, jo Viņš zina, kas mums vajadzīgs vēl pirms mēs Viņu lūdzam. Nedz nauda, nedz manta, nedz kāda cita radīta, sasniegta, vai iegūta lieta vairs nenosaka nedz kristiešu identitāti, nedz vērtību, nedz dzīves jēgu, nedz arī drošību par nākotni. To visu dāvā Dievs Tēvs. Mūsu Tēvs. Tavs un mans.

Tāda ir kristiešu motivācija. Evaņģēlija izraisīta, stiprināta, un uzturēta. Motivācija, kas nāk no brīvības dzīvot saskaņā ar Dieva gribu mierā, priekā, piepildījumā, ko Bībele vienā vārdā dēvē par Šalom. Kā Luters rakstīja darbā „Par kristiešu brīvību” – kristietis ir vienlaikus pilnīgi brīvs, un kristietis ir visu kalps. Pilnīgi brīvs, jo nekādiem elkiem nav varas pār Dieva bērniem. Visu kalps, jo mēs esam radīti, lai dzīvotu citiem, nevis sev. Ja mēs ticam tam, ko katru svētdienu apliecinām, izbaudīsim Dieva gādību ar pilnu krūti, dzīvojot kā Dieva bērniem, ziedojoties citu labā, un „Viņam pateicoties, Viņu slavējot, Viņam kalpojot un paklausīgiem esot.”

Tika daudz par to, kāpēc kristieši ziedo. Nākošajās daļās par to, kā ticība Trīsvienīgajam Dievam Tēvam un Dēlam un Svētajam Garam nosaka to, un kam kristieši ziedo.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: