Izlaist līdz saturam

Ticības atjaunošanas svētki – 495! Ticības iekļaušana katehismā [2]

by uz oktobris 27, 2012

Iepriekšējo daļu lasīt šeit.

Pasaule, kurā dzīvojam, būtu pavisam savādāka, ja nebūt kristietības vēsturē lielākā garīgās atdzimšanas notikuma, proti, Reformācijas.  Lietu, kas šodien šķiet pašas par sevi saprotamas, Bībele katrai tautai savā valodā, Dievkalpojumi katrai tautai savā valodā, vispārējās izglītības sistēmas, sociālās aprūpes sistēmas, u.c. nebūtu, ja nebūtu Reformācijas.Savukārt Reformācija nebūtu notikusi, ja nebūtu šo divu mazo grāmatiņu – Dr. Mārtiņa Lutera katehismu.

Ja vēlamies zināt, kāda bija vēsturē lielākās garīgās atjaunotnes struktūra, kādi bija Lutera teoloģijas pamati, tos atradīsiet nākamo dienu laikā publicētajos rakstos. Dievs arvien ir tas pats Dievs, kas pirms 495. gadiem, un arī veids kā Viņš ceļ savu valstību, arvien ir tas pats. Svētais Gars Dr. Mārtiņam Luteram  dāvāja apbrīnojamu izpratni par šīm lietām. Liksim to lietā arī šodien!

No Čārlza Āranda grāmatas “Lai es piederētu Viņam“.

“Jauno ticības izpratni Luters ietvēris katrā katehisma daļā, padarīdams to par visa katehisma galveno tēmu. Gluži tāpat kā mūzikā tēma sniedz ievirzi visam skaņdarbam, tā arī ticības tēma katehismā veido dažādo daļu skaidrojumus, savukārt šie skaidrojumi ietekmē pašas tēmas “skanējumu”, un tādējādi atšķirīgās daļas kļūst par dažādām vienas tēmas variācijām.

Luters ticības tēmu iekļāvis visā katehismā, ņemdams vērā atšķirīgās iezīmes, kuras raksturīgas tām trim katehisma daļām, kas tiks aplūkotas atsevišķi. Pirmā daļa (desmit baušļi; ticības apliecība; lūgšana Mūsu Tēvs) ieskicē kristīgu skatījumu uz dzīvi, kas tiek dzīvota ticībā. Otrā daļa (Kristība; absolūcija; Svētais Vakarēdiens) koncentrējas uz baznīcas sakramentiem, kuri ir būtiska dievkalpojuma sastāvdaļa, kā arī līdzeklis ticības dzīves stiprināšanai. Pēdēja daļa (dienišķās lūgšanas un “mājastāfele”) veido ietvaru ikdienas dzīvei, kurā kristietis izdzīvo savu ticību. Visas kopā tās sniedz kristietim “fundamentālu pasaules izpratni ar tai atbilstošu, tomēr nekādā ziņā ne sastingušu vai vienvirziena dzīves uztveri”. Tādējādi katehisms rāda kristietim dzīves ceļu, kurā viņš tiek vadīts vēl pirms ieiešanas mūžībā un kuru iedams viņš mācās dzīvot no ticības.

Baušļi – ticības apliecība – lūgšana Mūsu Tēvs

Pirmajā daļā, kas ir “kristietības mantojums”, Luters katras katehisma galvenās daļas sākumā un beigās lieto inclusio jeb iespraudumus, kuros ieskanas ticības tēma. Šādi iespraudumi ir, piemēram, desmit baušļu skaidrojuma pašā sākumā: “Mums būs Dievu.. bīties, mīlēt un uz Viņu paļauties,” un arī beigās: “Viņš apsola žēlastību un visu labu.., tāpēc mums arī būs Viņu mīlēt, uz Viņu paļauties..” Ticības tēma aptver arī trīs ticības apliecības artikulus. Katrs artikuls sākas ar vārdiem: “Es ticu..” un noslēdzas ar apstiprinājumu: “Tas tiešām tiesa.” Tālāk ticības tēma tiek turpināta Lutera lūgšanas Mūsu Tēvs skaidrojuma ievaddaļā: “Dievs grib mūs mīļi aicināt, lai ticam, ka Viņš ir mūsu īstenais Tēvs un mēs Viņa īstenie bērni..” Lūgšanas skaidrojuma nobeigums ir ļoti līdzīgs sākumam. – “Āmen” tiek sacīts, “lai es būtu drošs, ka tāda lūgšana patīk Debesu Tēvam un Viņš to uzklausa, jo Viņš pats mums ir pavēlējis tā lūgt un solījis mūs uzklausīt. Āmen, āmen – tas ir, patiesi, patiesi tam būs tā notikt”.

Ticība tiek lietota ne vien kā pirmo trīs katehisma daļu ietvars, bet tā arī caurauž visus baušļu, artikulu un lūgumu skaidrojumus, lai vienotu tos ap šo vienu tēmu. Dekalogā pirmā baušļa skaidrojuma sākumdaļa (“Mums būs Dievu bīties un mīlēt..”) atkārtojas arī visos pārējo baušļu skaidrojumos. Ticības apliecība kristietim māca lietot ticības valodu un gramatiku. Kā norādījis Luters, “ticības valoda” ir jāmācās (WA, 30:I, 43–44). Ticības personiskais raksturs tajā izpaužas biežajā pirmās personas vietniekvārda lietojumā. Luters šo “es”, kas ir apliecības subjekts, pārvērš par Dieva darbības objektu (“mani”). Lūgšanā Mūsu Tēvs Luters katru lūgumu skaidro tādējādi, ka, lai arī visu ko lūdzam,  Dievs mums jau ir apsolījis, mēs tomēr lūdzam, lai varētu to saņemt.

Kristība – absolūcija – Svētais Vakarēdiens

Ticības tēma turpinās arī tajās trīs daļās, kuras veido otru lielāko katehisma sadaļu, ietverot Bībeles vietas, kurās runāts par baznīcas sakramentiem. Šīs trīs daļas vairumam ļaužu nodrošināja tiešāko saskarsmi ar Dieva vārdu. Tajās Luters vistiešāk runā par ticību, aprakstot to, kā sakramenti tiek saņemti, un uzskaitot labumus, ko tie sniedz.

Tādējādi, atbildēdams uz trešo jautājumu par Kristību, Luters raksta: “Ūdens gan to nedara, bet Dieva vārdi, kas kopā ar ūdeni, un ticība, kas uzticas šiem Dieva vārdiem ūdenī.” Īsajā grēksūdzes liturģijas formā, kurā grēki tiek izsūdzēti mācītājam, Luters paredz, ka mācītājs jautās: “Vai tu tici, ka mana piedošana ir Dieva piedošana?” Luters arī pamāca, ka kristietim piedošana no mācītāja jāsaņem kā no paša Dieva, – viņš piekodina, lai “nešaubāmies, bet stipri ticam, ka tādējādi mūsu grēki ir piedoti Dieva priekšā”. Visbeidzot, ticības tēma ietverta arī Svētā Vakarēdiena skaidrojumā, atbildē uz ceturto jautājumu. Šeit paša cienīgums vairs nav atkarīgs no dažādajiem grēksūdzē uzliktajiem gandarīšanas darbiem, bet no ticības: “..īsti cienīgs un labi sagatavojies ir tas, kas tic šiem vārdiem – “par jums dota” un “izlietas grēku piedošanai”, ..jo vārdi “par jums” prasa ticīgas sirdis.”

Lūgšanas – “mājastāfele” (pienākumu saraksts)

Ticības tēma parādās arī visā beidzamajā katehisma sadaļā; to Luters veltījis ticības praktiskajām izpausmēm ikdienas dzīvē. Rīta un vakara lūgšanās Luters pamudina svētīt sevi ar krusta zīmi un sacīt: “Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Āmen.” Abas lūgšanas sākas ar pateicību (par Dieva labestību) un noslēdzas ar vārdiem: “Tavās rokās es lieku visu sevi, savu miesu un dvēseli.” Katrai šai lūgšanai ir savs, atšķirīgs nolūks. Rīta lūgšana liek priecīgi uzsākt dienas darbus, savukārt vakara lūgšana raida mūs gulēt ar mieru. Šādu paļāvību Luters pauda arī savās personīgajās lūgšanās.

Koldes rīta lūgšana ir pilnīgi pretēja Lutera lūgšanai. Viņaprāt, mostoties ir jālūdzas šādi:

“Ak, mīļais Dievs, kā gan esmu izniekojis savu dārgo laiku! Cik gan nedrošs un kūtrs es esmu! Man būtu jādeg [šķīstītavā] sava slinkuma dēļ! Naktī visas garīgās dvēseles ir dziedājušas slavu Dievam [vigīlijās], bet es esmu gulējis! Debesīs ir valdījis liels prieks, bet es par to neesmu pat iedomājies. Lielas vaimanas ir atskanējušas šķīstītavā, bet es neesmu lūdzis [par tiem, kas tur vaimanā]. Daudzi ir miruši šajā naktī, tomēr Dievs mani ir saudzējis.”

Septītajā artikulā Krietnas dzīves priekšraksts (Prescription for a Good Life) Kolde piedāvā lajiem vingrinājumus, kuri viņem jāveic vienu vai divas reizes dienā, līdz tie kļūst par ieradumu. Pirms ēšanas ģimenes galvam bija jānorunā psalma vārdi  (Ps. 145:15–16), kuri apliecina Dieva lielo gādību. Galda lūgšanās tiek sacīta pateicība un arī izlūgta svētība.

Luters katehismā ir iekļāvis arī “pienākumu sarakstu, burtiski Haustafel, ko viņš sauc par dažu Rakstu vietu uzskaitījumu “dažādiem svētajiem iestādījumiem un kārtām, lai ar šo īpašo “lekciju” viņi tiktu pamudināti sava amata pildīšanai””. Tas nav tikai kādu atsevišķu Rakstu vietu uzskaitījums, bet tie ir Bībeles fragmenti, kuri runā par dažādajiem aicinājumiem cilvēka dzīvē. Šī pēdējā katehisma daļa uzskatāmi ilustrē to, ka ticībā nepastāv nekādas atšķirības starp klēru un lajiem. Luters izmantojis jēdzienu “svētā kārta”, ar ko kādreiz apzīmēja mūkus un mūķenes, lai ar to apzīmētu “aicinājumus, kārtas vai vienkāršus kristiešus – valdību, baznīcu, bet jo īpaši saimi”. Tādējādi Luters svētās kārtas un stāvokļus vairs nesaista ar īpašām, ierobežotām reliģisko ļaužu grupām. Pretēji tam viņš tajās ietver bīskapus, mācītājus un sprediķotājus (šeit runa ir par miertiesnešiem!); vīrus, sievas un vecākus; bērnus; kalpus, kalpones, algādžus, strādniekus; saimnieces un saimniekus; jauniešus; atraitnes un visu sabiedrību (Gemeine) kopumā. Pēc Lutera domām, “ticīgajiem, veicot savus pienākumus, nav jāseko klerikālajiem ideāliem, bet tie jāpielāgo konkrētajai profesijai; katrs tiek pamācīts bijībā un mīlestībā uz Dievu darīt visu, ko viņš spēj, pēc labākās sirdsapziņas”. Lutera izpratne par diviem taisnīguma veidiem arī atbrīvoja cilvēku nesavtīgai kalpošanai savam tuvākajam.”

Raksts pārpublicēts no “Luterisma Mantojuma Fonda” izdotās grāmatas “Lai es piederētu Viņam“.

From → II Katehisms

Komentējiet

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: