Izlaist līdz saturam

Ticības atjaunošanas svētki – 495! Cilvēks kā reliģiska būtne [4]

by uz Oktobris 29, 2012

Iepriekšējo daļu lasīt šeit.

Pasaule, kurā dzīvojam, būtu pavisam savādāka, ja nebūt kristietības vēsturē lielākā garīgās atdzimšanas notikuma, proti, Reformācijas.  Lietu, kas šodien šķiet pašas par sevi saprotamas, Bībele katrai tautai savā valodā, Dievkalpojumi katrai tautai savā valodā, vispārējās izglītības sistēmas, sociālās aprūpes sistēmas, u.c. nebūtu, ja nebūtu Reformācijas.Savukārt Reformācija nebūtu notikusi, ja nebūtu šo divu mazo grāmatiņu – Dr. Mārtiņa Lutera katehismu.

Ja vēlamies zināt, kāda bija vēsturē lielākās garīgās atjaunotnes struktūra, kādi bija Lutera teoloģijas pamati, tos atradīsiet nākamo dienu laikā publicētajos rakstos. Dievs arvien ir tas pats Dievs, kas pirms 495. gadiem, un arī veids kā Viņš ceļ savu valstību, arvien ir tas pats. Svētais Gars Dr. Mārtiņam Luteram  dāvāja apbrīnojamu izpratni par šīm lietām. Liksim to lietā arī šodien!

No Čārlza Āranda grāmatas “Lai es piederētu Viņam“.

“Cilvēks kā reliģiska būtne (Homo Religiosus)

Pirmā artikula gaismā desmit baušļu prasības, kuras pavēlētas cilvēkam, izriet no radīšanas kārtības (piemēram, no dabiskā likuma, sirdsapziņas vai pašas dzīves), tādēļ tās nav tikai kādas ārējas pavēles. Citiem vārdiem sakot, baušļi ir spēkā nevis tāpēc, ka Dievs tos rakstījis Mozum uz divām akmens plāksnēm, bet tādēļ, ka Dievs “tos ir ieaudis cilvēku esamības pašos pamatos”. Kā rakstīts vārds dekalogs ietver “raksturīgu parādību un kritēriju kopumu, kas viegli atpazīstams cilvēku dzīvē”. Tādēļ Lutera baušļu izklāsts ir kā dzīves apraksts “no apakšas uz augšu”. Tas nozīmē, ka viņš dod Bauslības skaidrojumu, pamatojoties uz mūsu pieredzi, kurā mēs, atrazdamies dažādos attiecību līmeņos un piederēdami vienai no trim radības kārtām, pieredzam Bauslības darbošanos. Starp šīm trim kārtām – radību, cilvēku un viņa tuvāko – pastāv savstarpēja saistība. Šajās attiecībās desmit baušļi runā par “neatceļamo radīšanas kārtības minimumu”.

Cilvēks kā Dieva radība pēc savas būtības ir atkarīga būtne. Pamatvajadzībās, kas nodrošina izdzīvošanu, katrs cilvēks ir atkarīgs no radības (gaisa, ūdens, ēdiena u. tml.). Cilvēks ir atkarīgs arī no saviem tuvākajiem (vecākiem, dzīvesbiedra, darba devēja, sabiedrības u. tml.), jo tie nepieciešami viņa dzīves uzturēšanai un savstarpēju attiecību veidošanai. Turklāt katram cilvēkam ir būtiski svarīgi rast savas drošības, dzīves jēgas un identitātes pamatu. Tas viss nozīmē, ka dzīvi nav iespējams dzīvot bez ticības. Cilvēkam nepieciešams paļauties uz kaut ko ārpus sevis. Šī vajadzība, kas cilvēkā likta jau radīšanā, paskaidro Lutera izteikto antropocentrismu Lielā katehisma pirmā baušļa izklāstā, kurā viņš apgalvo, ka mūsu pašu ticība nosaka, vai mūsu sirdī mīt Dievs vai elks (LK, 365. lpp.). Tādējādi Luters baušļa būtību nesaskata tajā, ka tas pieprasa ticību, jo ir iepriekšnoteikts, ka katram cilvēkam jau ir ticība (tātad arī kāds dievs), – ikviens meklē jēgu, drošību un identitāti savā dzīvē. Vajadzība ticēt mīt katra cilvēka sirdī, jo ikvienam nepieciešams kāds laikā neierobežots pamats, uz kā balstīt savu ticību. Tādēļ cilvēka sirds taujā un meklē pēc Dieva. Tā meklē tādu pamatu, uz kuru var paļauties.

Tā kā ticība pamato visiem cilvēkiem piemītošās raksturīgākās iezīmes, pirmais bauslis skar pašu dzīves būtību. Tas nesniedz atbildi uz jautājumu, vai cilvēkam ir jātic vai ne. Pirmā baušļa pamatnostādne nav teisma pretnostatījums ateismam. Svarīgākais jautājums ir par to, vai ticība ir patiesa vai arī aplama. Ja ticības objekts ir patiesais Dievs, tad šāda ticība ir patiesa un tas, kuram piemīt patiesa ticība, arī saņems nepieciešamo stiprinājumu savai ticībai.

Luters palīdz kristiešiem saprast, kādā veidā, tiecoties pēc drošības, viņu nemierīgajā prātā veidojas dažādi uzskati. “Bieži cilvēks domā, ka viņam ir Dievs un visas lietas, ja vien tam ir nauda un manta.” Turpretim tas, kuram nav nekā, šaubās un krīt izmisumā, it kā nekad nebūtu dzirdējis par Dievu. Elkdievība top skaidri redzama, ja, atņemot lietas, kas kādam elku kalpam piederējušas, viņu pārņem izmisums. Tādējādi pirmais bauslis liek cilvēkam nošķirt Dievu no šīs pasaules – Radītāju no radības. Šis ir visbūtiskākais ontoloģiskais nošķīrums. Tas parādās vārdos “tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā” un “pār visām lietām”. Šis nošķīrums top par iepriekšpieņēmumu visam pārējam, kas katehismā sacīts par Dievu un dzīvošanu Dieva radītajā pasaulē. Dzīvību var iegūt vienīgi ar Dievu, jo Viņš vienīgais rada, nosaka un uztur dzīvību. Prasība meklēt dzīvību pie Dieva paredz to, ka mēs sekosim Viņa vadībai un ar pateicību pieņemsim šo pasauli tādu, kādu Dievs to mums dod pēc Sava prāta. Vienīgi šādi sirds var būt “mierā ar to, ko Dievs mums sūta, un pieņemt to”.

Luters zināja, ka nebūt nav viegli tā uzticēties Dievam. Tādēļ viņš abos katehismos izceļ pirmo bausli, atsaucoties uz draudu un apsolījuma vārdiem 2. Mozus grāmatā 5:6. Lielajā katehismā šie vārdi skaidroti tūlīt pēc pirmā baušļa. Dieva biedinošie vārdi brīdina mūs no sekošanas citiem dieviem. Šie dievi nespēj izpildīt to, ko tie, mūsuprāt, sola. Dieva apsolījumos redzama Viņa neatlaidīgā vēlēšanās būt par mūsu Dievu, kā arī apgādāt mūs ar visu, kas mums vajadzīgs. Gluži tāpat kā baušļu skaidrojumos, Luters arī draudu un apsolījuma vārdu skaidrojumā ievēro virzību “no apakšas uz augšu”. Proti, Dieva dusmas pa daļai atklājas Viņa radībai uzliktajā lāstā, kas iznīcina mūsu elkus. Ja Dieva dāvanas tiek izmantotas citādi, nekā tas paredzēts (t. i., tiek piekopta elkdievība), tās zūd, jo radība nevar būt pielūgsmes objekts. Tikai tad, kad elki mūs pieviļ, mēs “iemācāmies atšķirt cilvēku pašu izveidoto iluzoro elkdievības pasauli (ko Dievs iznīcina) no patiesās, ko radījis Dievs. Apsolījumi mudina mūs satvert Dieva roku, kura apslēptā veidā ir klātesoša radībā. Tādējādi “ticība un paļaušanās iziet ārpus šīs pasaules un pieķeras Dievam, kurš nav no šīs pasaules””. Tas nozīmē, ka Viņš darbojas ar visām šīm radītajām dāvanām kā labais Devējs. Dievs nav šo dāvanu sastāvdaļa; tās ir Viņa rokā.

Kaut arī Luters sekoja tradīcijai, kurā baušļi formāli tika dalīti divās daļās, patiesībā viņš no pārējiem deviņiem baušļiem nodalīja tikai pirmo. Nodalīdams šos deviņus baušļus – no otrā līdz desmitajam –, Luters uzskatīja, ka pirmais bauslis ir pamatprincips, uz kura tiek balstīta mūsu dzīves pieredze. Nepieciešamība ticēt izpaužas visās tajās daudzajās vajadzībās, kuras rodas no dienas dienā četros Dieva iedibinātajos sabiedrības slāņos: ģimenē, darbā, sabiedrībā un baznīcā. No otrā līdz desmitajam bauslim tiek mācīts, kā pareizi rīkoties un uzvesties visās šajās sfērās. Katra baušļa skaidrojuma sākums atbalso pirmo bausli. Tikai prazdami nošķirt Dievu no šīs pasaules, mēs varam pareizi attiekties pret pasauli, t. i., saskaņā ar to nolūku, kāds tai ir piešķirts (LK, 367.–368. lpp.). Citiem vārdiem sakot, vienīgi paļāvībā uz Dievu iespējams lietot sev piederošo mantu pareizi. – Visas Dieva dotās lietas jālieto kā dāvanas, kas izmantojamas par labu savam tuvākajam, nevis jāpārvērš tās par elkiem, kuriem jāpieķeras tā, it kā no tiem būtu atkarīga mūsu dzīvība. Mums jāprot ieraudzīt to, ka Dieva svētība līdz mums nonāk caur mūsu tuvāko, un arī to, ka mūsu tuvākā vajadzības ir Dieva aicinājums mums kļūt par Viņa darbarīkiem, lai palīdzētu citiem.

Otrais un trešais bauslis izvērš pirmo bausli – arī tajos runa ir par tā sauktajām vertikālajām attiecībām, t. i., cilvēka attiecībām ar Dievu. Paļāvība, ko pieprasa pirmais bauslis, savu izpausmi rod Dieva vārda lietošanā. Otrais bauslis mums māca lietot Dieva vārdu kā visa labā avotu un kā līdzekli, ar ko pretoties ļaunumam. Svētība no Dieva vārda var nākt vienīgi tad, ja lietojam to ticībā. Tomēr, lai to darītu, mums jāvingrinās lietot Dieva rakstīto vārdu, kas skaidro Viņa vārdu. Mēs ticam vienīgi tādēļ, ka šis vārds darbojas mūsos. Tādējādi mēs nekad nedrīkstam pārtraukt mācīties katehismu un Svētos Rakstus. Šī doma ir kļuvusi par Lutera trešā baušļa skaidrojuma tēmu. Pareiza svētās dienas ievērošana nozīmē to, ka šī diena ir veltīta Dieva vārdam (LK, 376.–377. lpp.). Visbeidzot, tie neesam mēs, kas svēto dienu darām svētu, – vārds dara svētu gan šo dienu, gan arī mūs.

Ceturtais bauslis darbojas kā pāreja no vertikālajām attiecībām ar Dievu uz horizontālajām attiecībām ar savu tuvāko un pasauli. Tādējādi šis bauslis rak­stāms uz abām baušļu plāksnēm. Ja raugāmies uz vecākiem kā uz Dieva pārstāvjiem, mūsu attiecības ar viņiem būs tādas, kādas ir mūsu attiecības ar Dievu. Šīs attiecības mums tiek iedotas, jo mēs tās nedz radām, nedz izvēlamies. “Mūsu vecāki, caur kuriem esam saņēmuši dzīvību un kurus neesam nedz izraudzījušies, nedz veidojuši, ir mūs radījuši un izaudzinājuši. Viņos mēs redzam apliecinājumu tam, ka viss šajā dzīvē mums tiek iedots.” Vecāku kārtā Luters saskata laicīgās varas pamatojumu trijās (dažreiz četrās) dzīves situācijās. Tās uzdevums ir uzturēt mieru un kārtību horizontālajā sfērā. Kā saņēmēji mēs kļūstam atbildīgi par to, lai saņemtās dāvanas nepaliktu neauglīgas mūsu nepaklausības dēļ, bet lai mēs tās lietotu par labu savam tuvākajam.

Saskaņā ar Luteru baušļi no piektā līdz desmitajam nosaka cilvēka rīcību “uz ārpusi”. Šajos baušļos tādā secībā, kurā sākts ar pašu svarīgāko, ievērotas mūsu tuvākā vajadzības. Katrs bauslis runā par vienu no tiem labumiem, kurus Dievs mums paredzējis kopš radīšanas, un paklausība visupirms nozīmē, ka šie labumi jāsaņem kā Dieva dāvanas un jālieto pēc Dieva prāta. Piektajā bauslī runāts par cilvēka dzīvību, īpaši – par tās saglabāšanu un dzīves kvalitāti. Šajā bauslī uzsvērts, ka pret savu tuvāko kā personu jāattiecas kā pret sevi pašu, tas ir, jābūt garantētai viņa neaizskaramībai. Sestais bauslis sargā mūsu tuvāko, proti, mūsu laulāto draugu, kas arī ir lielākais dārgums mums pašiem. Šajā bauslī runāts par seksualitāti kā par vienu no visbūtiskākajiem mūsu būtības un personības elementiem. Septītais bauslis vērsts uz nākamo attiecību kopumu, kurā nozīmīga loma ir mūsu tuvākā laicīgajai mantai – tā ir nepieciešama mūsu eksistencei un labklājībai. Zagšana, atņemot tuvākajam viņa īpašumu, veicina sabiedrības iziršanu. Astotais bauslis pievēršas tam attiecību kopumam, no kā atkarīgs mūsu tuvākā gods un labā slava. Šis bauslis lielā mērā veido pamatu mūsu attiecībām ar citiem. Pēdējie divi – devītais un desmitais bauslis – “izceļ mūsu dabisko ļaunumu un norāda uz bīstamību, ko rada neierobežotā iekāre pēc fiziska apmierinājuma un materiālajiem labumiem. Šī kāre, kas sākumā vērsta uz tuvākā īpašumu, pēc tam vēršas arī uz viņa sievu, saimi un lopiem”.

Desmit baušļiem ir vara un spēks likt piepildīties tam, ko tie prasa visā radībā, horizontālo attiecību sfērā. Šī autoritāte daļēji izriet no tā, ka baušļi precīzi atspoguļo mūsu dzīvi. Tādējādi par baušļiem droši var teikt: “Mēģini dzīvot saskaņā ar tiem un pārbaudi to patiesumu.” Piemēram: “Pārbaudi, vai iekāres apmierināšana sniedz piepildījumu vai ne.” Vai arī: “Pārliecinies pats, vai mīlestība uz savu laulāto draugu ved pie laimīgākas vai nelaimīgākas laulības.” Tādējādi Bauslības brīdinājumi var kavēt sabiedrības sabrukumu, savukārt atalgojums var iedrošināt baušļu turēšanu. Kad mēs ieraugām sava tuvākā vajadzības, baušļi uzsver nepieciešamību palīdzēt viņam. Horizontālajā attiecību sfērā pirmais bauslības lietojums nav saistīts ar motivāciju, bet ar rīcību. Tā uzdevums ir uzturēt un saglabāt visu radību un sabiedrību. Tādējādi Luters īpaši akcentē to, kā katrs bauslis attiecas uz konkrēto dāvanu, kas dota mūsu tuvākajam, un kā tas arī sargā šo viņa dāvanu. Baušļos kā priekšnoteikums pieņemts, ka, lai arī mēs nespējam radīt dzīvību, mēs esam spējīgi to iznīcināt. Tādēļ Dievs kā labs Tēvs dod mums baušļus, lai to pasargātu. Šī iegrožojošā funkcija ir pozitīva, un tā kalpo Dievam Viņa darbā, palīdzot saglabāt radību. Baušļi nepadara ļaudis dievbijīgus, tomēr tie darbojas sabiedrības labā.”

Raksts pārpublicēts no “Luterisma Mantojuma Fonda” izdotās grāmatas “Lai es piederētu Viņam“.

From → II Katehisms

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: