Izlaist līdz saturam

Ticības atjaunošanas svētki – 495! Grēkā kritušais cilvēks [5]

by uz oktobris 30, 2012

Iepriekšējo daļu lasīt šeit.

Pasaule, kurā dzīvojam, būtu pavisam savādāka, ja nebūt kristietības vēsturē lielākā garīgās atdzimšanas notikuma, proti, Reformācijas.  Lietu, kas šodien šķiet pašas par sevi saprotamas, Bībele katrai tautai savā valodā, Dievkalpojumi katrai tautai savā valodā, vispārējās izglītības sistēmas, sociālās aprūpes sistēmas, u.c. nebūtu, ja nebūtu Reformācijas.Savukārt Reformācija nebūtu notikusi, ja nebūtu šo divu mazo grāmatiņu – Dr. Mārtiņa Lutera katehismu.

Ja vēlamies zināt, kāda bija vēsturē lielākās garīgās atjaunotnes struktūra, kādi bija Lutera teoloģijas pamati, tos atradīsiet nākamo dienu laikā publicētajos rakstos. Dievs arvien ir tas pats Dievs, kas pirms 495. gadiem, un arī veids kā Viņš ceļ savu valstību, arvien ir tas pats. Svētais Gars Dr. Mārtiņam Luteram  dāvāja apbrīnojamu izpratni par šīm lietām. Liksim to lietā arī šodien!

No Čārlza Āranda grāmatas “Lai es piederētu Viņam“.

“Grēkā kritušais cilvēks (Homo Peccator)

Lai arī desmit baušļi vispirms mūs uzrunā ticības apliecības pirmā artikula kontekstā, tie tūlīt pat vēršas pie mums arī kā pie grēciniekiem, raugoties no otrā un trešā artikula perspektīvas. Tie paši baušļi, kas sākumā bija deskriptīvi [aprakstoši] un pozitīvi, tagad kļūst preskriptīvi [pavēloši] un negatīvi. Radīšanas kontekstā baušļi ir tie, kas nosaka eksistences struktūru un ietvaru, kā arī parāda, kā Dievs ir vēlējis cilvēkiem dzīvot. Šī iemesla dēļ Bauslība norāda uz aplamībām, kuras ienāk mūsu dzīvē, jo radība vairs nefunkcionē saskaņā ar tai doto Dieva pavēli. Šis sajukums parādās visās cilvēcisko attiecību sfērās – gan vertikālajās attiecībās, t. i., attiecībās ar Dievu, gan horizontālajās, t. i., attiecībās ar savu tuvāko un pārējo dzīvo radību. Vēršoties pret šo sajukumu, Bauslība mūs apsūdz par mūsu bezatbildīgo dzīvi, kas noved pie elkdievības tādēļ, ka radība tiek izmantota ačgārnā veidā, kas ir pretējs Dieva paredzētajam veidam.

Desmit baušļi atklāj, ka dzīvot kā grēkākritušajai radībai šajā pasaulē galu galā nozīmē dzīvot to nemainīgo radības kārtības noteikto likumību ietvaros, kuras pastāvīgi liek mums saskarties ar ierobežojumiem un no tiem izrietošajām sekām. Kritusī radība, dzīvojot “zem Bauslības, neizbēgami piedzīvo vilšanos”. Pirmais bauslis, ietiekdamies lietas būtībā, uzrāda mūsu dzīves ačgārnību pašos tās pamatos, bet pārējie deviņi baušļi runā vienīgi par simptomiem.

Kaut arī pirmais bauslis pieprasa, lai mēs mācētu nošķirt Dievu no šīs pasaules, tomēr sirds bieži vien pieķeras radītajām lietām, kas šai dzīvē šķiet nozīmīgas (tādējādi tās dievišķojot), tādām kā mantai, varai un baudai. Šie elki agri vai vēlu atklājas kā ilūziju radītāji, kas nevar sniegt patiesu problēmas risinājumu. Tad sirds piedzīvo vilšanos, jo radītās lietas nav spējušas kļūt par mūsu ticības saņēmējām; tās arī nevar sniegt to, pēc kā sirds ilgojas un kas tai nepieciešams. Pašizraudzītie dievi, vai tie būtu mūžīga jaunība, nauda vai popularitāte, vienmēr pieviļ un noved pie arvien izmisīgākiem meklējumiem pēc jauniem elkiem, kas varētu stāties bijušo vietā.

Diemžēl tad, ja cilvēks vienā dievā neatrod meklēto, viņš turpina veidot lielāku vai mazāku dievu panteonu, kurā viņš varētu rast savu identitāti. Pirmais bauslis atklāj, ka šo daudzo dievu solījumi ir tikai ilūzijas. Šis bauslis liek mums ieraudzīt mūsu šaubas un alkas pēc citiem dieviem. Izsakoties precīzāk, pirmais bauslis mums rāda, ka cilvēks neatgriezeniski un pastāvīgi Dieva vietā tiecas meklēt kaut ko citu, kam piesaistīt savu sirdi. “Šeit luteriskā paradigma, pasakot patiesību par tiem ierobežojumiem un apdraudējumu, kas šajā pasaulē jāpiedzīvo, pārliecinoši uzbrūk visiem mītiem par pašpiepildījumu; pacelšanos pāri šai pasaulei saviem spēkiem; jaunas pasaules radīšanu ar mantiskām attiecībām – pasaulīgajiem dieviem un visiem to reliģiskajiem līdziniekiem.”

Tas pats attiecas arī uz otrās plāksnes baušļiem. Dzīvē cilvēks tiek iesaistīts daudzās un dažādās attiecībās četru kārtu – ģimenes, darba, sabiedrības un baznīcas – ietvaros. Pildot pienākumus, kas saistīti ar šīm attiecībām, cilvēks galu galā saskarsies kā ar sevis paša, tā arī citu cilvēku ierobežotību. Vēlēdamies paveikt to, kas no mums ik dienas tiek prasīts, saskaņā ar mūsu pienākumiem un saskaņā ar to, kas mēs esam, mēs vaigu vaigā sastopamies ar savu neatbilstību, nespēju un ierobežojumiem gan kā radītas būtnes (kuras atšķirīgas no Radītāja), gan kā grēcinieki (kas tiecas visu vadīt un pārraudzīt). Mēs varam saņemt spriedumu: “Tu neesi laba māte vai labs tēvs,” vai: “Tu neesi attaisnojis manas cerības.” Ar savu ierobežotību varam saskarties arī tad, kad vēlamies gūt citu cilvēku atzinību. Bieži vien mēs cenšamies nosargāt savu vārdu un reputāciju vai arī paaugstināt sevi cilvēku priekšā, pat ja tas notiek uz citu rēķina.

Ietverdams Bauslības skaidrojumu pirmā un otrā ticības apliecības artikula kontekstā, Luters atklāj, ka Bauslības apsūdzības nav “pagrābtas no zila gaisa”. Tas nozīmē, ka desmit baušļi nav priekšraksti, kurus radījis kāds, kurš, bruņojies ar Bauslību, bez jebkāda pamata vēlas cilvēkos izraisīt vainas apziņu vai ievest tos nelaimē. Desmit baušļos ir ietverts pieņēmums, ka cilvēks pats saprot – kaut kas nav pareizi. Dzīve nav tāda, kādai tai būtu jābūt. Sirdī mīt nemiers. Spriegums, kādā ļaudis dzīvo, liek tiem būt neapmierinātiem ar dzīvi. Ļaudīm netrūkst pierādījumu tam, ka kaut kas ir nepareizi, bet ir nepieciešams veids, kā saprast šīs nepareizības un uzstādīt tām diagnozi.

Desmit baušļi paskaidro, kā cilvēks piedzīvo Bauslību savā ikdienas dzīvē. Tādējādi, savienodams dekalogu ar ikdienas pieredzi, Luters rāda, ka, nedzīvojot saskaņā ar sākotnējo radības kārtību, ļaudis piedzīvo “Bauslību kā slazdu, cietumu un izbailes par savu mirstīgumu”. Fiziskās izpausmes tam var būt augsts asinsspiediens, nogurums vai stress. Tas notiek neatkarīgi no tā, vai cilvēks ir dzirdējis vārdos izteiktas Bauslības apsūdzības vai ne. Desmit baušļu pasludinātās apsūdzības saasinās vēl vairāk, ja mēs noliedzam, ka kaut kas būtu nepareizi.”

Raksts pārpublicēts no “Luterisma Mantojuma Fonda” izdotās grāmatas “Lai es piederētu Viņam“.

From → II Katehisms

Komentējiet

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: