Izlaist līdz saturam

Šodien Reformācijai – 495! Dieva dāvanas stiprina dzīvi ticībā [6]

by uz oktobris 31, 2012

Kristus prieka, miera un svētības pilnus Ticības atjaunošanas svētkus!

Iepriekšējo daļu lasīt šeit.

Pasaule, kurā dzīvojam, būtu pavisam savādāka, ja nebūt kristietības vēsturē lielākā garīgās atdzimšanas notikuma, proti, Reformācijas.  Lietu, kas šodien šķiet pašas par sevi saprotamas, Bībele katrai tautai savā valodā, Dievkalpojumi katrai tautai savā valodā, vispārējās izglītības sistēmas, sociālās aprūpes sistēmas, u.c. nebūtu, ja nebūtu Reformācijas.Savukārt Reformācija nebūtu notikusi, ja nebūtu šo divu mazo grāmatiņu – Dr. Mārtiņa Lutera katehismu.

Ja vēlamies zināt, kāda bija vēsturē lielākās garīgās atjaunotnes struktūra, kādi bija Lutera teoloģijas pamati, tos atradīsiet nākamo dienu laikā publicētajos rakstos. Dievs arvien ir tas pats Dievs, kas pirms 495. gadiem, un arī veids kā Viņš ceļ savu valstību, arvien ir tas pats. Svētais Gars Dr. Mārtiņam Luteram  dāvāja apbrīnojamu izpratni par šīm lietām. Liksim to lietā arī šodien!

No Čārlza Āranda grāmatas “Lai es piederētu Viņam“.

“Desmit baušļi dara cilvēku sirdis nemierīgas, savukārt ticības apliecība tās apliecinātājiem ļauj atrast mieru Dievā. Skaidrojot ticības apliecību, fonā paturēdams desmit baušļus, Luters rāda, ka Dievs nav tāls un atsvešināts, kā arī to, ka Viņa darbs tiešā veidā attiecas uz cilvēku. Dievs ir pieņēmis cilvēka miesu, tādējādi cieši sasaistīdams Sevi ar cilvēka dzīvi. Viņa dāvanas ienāk ikdienas dzīves realitātē, ko piepilda dažādas prasības un ierobežojumi. Ar to Luters skaidri parāda, ka “evaņģēliskā sludināšana, kas pamet novārtā desmit baušļus, zaudē saikni ar ikdienas dzīvi”. Tātad ticības apliecībā varam sastapt Dievu, kurš ienāk mūsu ikdienā, dalīdams Savas dāvanas, lai modinātu mūsos ticību, kas saredz atšķirību starp Dievu un Viņa radīto pasauli. Turklāt ticības apliecība pamato pirmā baušļa prasību, rādot, ka Dievs ir visu dāvanu devējs. Pirmais artikuls parāda, kā Dievs mūs – Savu radību – ir radījis un uztur. Otrais un trešais artikuls rāda, kā Dievs glābj grēciniekus. Tādējādi ticības apliecība māca mums saskatīt, ka Dievs ar Savām dāvanām, kurās Viņš dāvina pats Sevi, ienāk pilnīgi visās mūsu dzīves sfērās. Tomēr nedrīkstētu domāt, ka šie Dieva darbi ir sakārtoti noteiktā secībā. Visi trīs artikuli vienlaikus darbojas attiecībā uz kristiešiem, reprezentējot Trīsvienīgā Dieva darba trīs aspektus.

Pirmais artikuls: ticība Radītāja gādībā

Sākdams pirmā baušļa izklāstu, Luters norāda, ka mums saskaņā ar to, kādi esam radīti, ir dabiska nepieciešamība turēt kādu dievu, savukārt pirmais artikula skaidrojums sākas ar apliecinājumu, ka “Dievs mani radījis” (MK, 343. lpp.). Es esmu radījums. Ar to mums ir jāsāk. Tas nozīmē, ka mēs nepiederam paši sev un tādēļ arī mūsu dzīve nepieder mums pašiem.

Vēstulē Pēterim Bārddzinim Luters rakstīja: “Jūs esat Dieva radība, Viņa roku darbs, Viņa meistardarbs.. Bet tas, kas jūs esat, ko zināt, ko varat un ko spējat sasniegt, ir Dieva darbs.. Dievs ir radījis visu no nekā. Tas dvēselei ir iepriecinājuma dārzs, pa kura takām ejot, mēs baudām Dieva darbus” (LW, 43:210). Luters savu domu attīsta, uzsvērdams, ka “nav nekā tāda, kas nebūtu nācis no Viņa radošās rokas un elpas”. Mazajā katehismā, bieži lietodams vārdu “viss” (deviņas reizes), Luters ir parādījis Dievu kā vienīgo mūsu dzīvības un visu radīto lietu devēju. Tādējādi viņš izceļ baznīcas ticību radīšanai no nekā (creatio ex nihilo) un apgalvo, ka nav būtiskāka nošķīruma par nošķīrumu starp Radītāju un radību. Šī iemesla dēļ Dieva radīšanas darbs nav atkarīgs no kāda ārēja spēka vai iekšēja spiediena. Tādējādi, kad Dievs rada, tas ir tīras žēlastības darbs (“lai gan neesmu to pelnījis un neesmu tā cienīgs” (MK, 343. lpp.)). Ja reiz Dievs ir radījis visu, kas dāvā man dzīvību, tad man arī viss jāizlūdz un jāsagaida no Viņa, nevis no radības.

Pirmais ticības apliecības artikuls norāda arī uz radības vietu un nozīmi. Kaut arī pirmais bauslis pavēl pieķerties Radītājam, nevis radībai, tas nenozīmē, ka radība pati par sevi ir ļauna. Pirmajā artikulā Luters apliecina, ka Dievs lieto radību kā instrumentu vai kā rokas, kas dāvina mums Viņa svētības. Savā ziņā radība ir Dieva līdzstrādniece vai kas līdzīgs maskai, kura sedz Viņa smaidu (ievērojiet, “mani radījis līdz ar visu radību” (MK, 343. lpp.)). Tādēļ, “kad jūs uzlūkojat koku, kas nes augļus, jūs raugāties uz Dievu Radītāju” (WA, 30:II, 87, 6–9; 88, 5–6, 10–11)! Tomēr Dievs nav radībā (panenteisms), Viņš arī nav pielīdzināms radībai (panteisms). “Viņš stāv aiz visām šīm dāvanām kā labais Devējs. Šīs dāvanas pašas Viņu neietver – Viņš tur tās Savās rokās.” Šādi Luters ne vien cenšas rosināt kristiešus paļauties uz Dieva providenci un rūpēm par radību, bet arī palīdz ticībai saskatīt tās Dieva dāvanas, kas tiek dāvātas ar radību un radībā, jo radība ir līdzeklis, ar ko Viņš mums izrāda Savu labvēlību.

Tādējādi pirmais artikuls ir ļoti nozīmīgs, jo ar to tiek pamatots arī otrais un trešais artikuls. Tas rāda, ka visos trīs artikulos Dievs darbojas caur radītām lietām, lai piepildītu Savu pestīšanas darbu. Pirmais artikuls māca, ka mums Dieva klātbūtne un Viņa darbi nav jāmeklē kaut kur ārpus Viņa radības.

Otrais artikuls: Jēzus Kristus.. ir tapis mans Kungs

Šeit mēs nonākam pie, iespējams, vienas no iemīļotākajām visa katehisma daļām, ko vēl jo mīļāku dara tās vienkāršība. Ja pirmajā artikulā mūsu uzmanība galvenokārt tiek pievērsta Tēvam – mūsu Radītājam, otrais artikuls visu mūsu uzmanību vērš uz apgalvojumu: “Jēzus Kristus.. ir tapis mans Kungs” (LK, 415. lpp.). Ar to katrs kristietis apliecina pats savu un visu kristiešu identitāti. Tālāk Luters turpina stāstījumu, atklājot, kā tas nākas, ka man ir nepieciešams Kungs, un kā Kristus ir kļuvis par manu Kungu. Tādējādi otrajam artikulam ir cits, no pirmā artikula atšķirīgs sākumpunkts.

Otrā artikula sākumā netiek aplūkotas manas, apgādājamā un atkarīgā cilvēka vajadzības, bet gan manis kā kritušā, važās ieslēgtā un kalpinātā grēcinieka vajadzības, kā tas izteikts apliecinājumā, ka esmu pazudis un pazudināts cilvēks (MK, 344. lpp.). Šīs vajadzības nosaka gan grēka vara pār cilvēku, gan arī grēka izraisītā vaina (tā kā esmu pazudis un pazudināts cilvēks). Otrais artikuls uzrunā kritušo radību, kura nav spējusi nošķirt radību no Radītāja un tādēļ ir nonākusi savu elku un sātana kalpībā un valdījumā. Patiesais Dievs vairs nav mans Dievs. Luters, rakstot par Kristus valdīšanu, skaidri zina, ka man tajā situācijā, kurā atrodos, ir vajadzīgs Kungs. Luters raksta: “Pirms tam [pirms nāca Kristus] man nebija kunga vai ķēniņa” (LK, 415. lpp.). Ja pirmajā artikulā Dievs kaut ko rada no nekā, tad šeit mēs redzam, kā Dievs no jauna pārrada grēcinieku. Viņš to paveic ar Sava Dēla (patiesa Dieva un patiesa cilvēka) iemiesošanos un ar Viņa darbu (Viņa dārgajām asinīm un nepelnītajām ciešanām un nāvi). Nāvē Viņš gūst uzvaru. “Kristū Dievs nāca, lai atgūtu radību Sev, tādējādi atbrīvodams mūs, lai mēs dzīvotu to labo dzīvi, kādai tikām radīti.”

Jēzus ir tapis mans Kungs, lai es varētu piederēt Viņam un dzīvot Viņa gādībā. Izsakoties precīzāk, Dieva valdīšana izpaužas Kristus varā pār visiem spēkiem, kas nostājas pret Dievu. Kristus pieved mūs pie Tēva, pārvarēdams grēku, nāvi un velnu, kuri gan negribētu mums ļaut dzīvot Tēva apgādībā. Ar Savu dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos Kristus pārvar visu, kas varētu mūs kavēt nākt pie Tēva. Var sacīt, ka Viņš ir cēlis mūs atpakaļ Tēva klēpī (WA, 30:I, 89, 16–17). Otrais artikuls apraksta jauno stāvokli, kurā tagad atrodamies. Citiem vārdiem sakot, vārdi “lai es Viņam piederu” “apraksta jauno realitāti, kas radusies, pateicoties kāda cita paveiktajam darbam pagātnē”. Kristus mira, lai es nonāktu Viņa pārziņā, lai radītu jaunu realitāti, kurā es piederētu Viņam, dzīvotu Viņa valstībā un patiesi Viņam kalpotu. Šai teoloģiskajai dimensijai atbilst attiecīga antropoloģiskā dimensija. Ja sirdsapziņa ir atbrīvota no Bauslības apsūdzības un tai sekojošām Dieva dusmām, tad mēs esam darīti spējīgi cīnīties pret sātanu un viņa demoniem. Viņi ir zaudējuši savu spēku, jo Dieva dusmas vairs nevēršas pret cilvēku.

Tas dara iespējamu to ticības cīņu, uz kuru mudina trešais artikuls un lūgšana Mūsu Tēvs. Tādēļ mēs ar ilgošanos gaidām to galīgo atbrīvošanu, kas pausta trešā artikula noslēguma vārdos (“man līdz ar visiem Kristum ticīgajiem dos mūžīgo dzīvošanu”) un lūgšanas Mūsu Tēvs septītajā lūgumā (“atpestī mūs no ļaunā”).

Trešais artikuls: Gars ved mūs pie ticības

Trešajā artikulā turpināta Kristus valdīšanas tēma, vairāk koncentrējoties uz to, kā Viņa valdīšana izpaužas manā dzīvē šeit un tagad. Trešais artikuls atbild uz jautājumu: “Kā Kristus kļūst par manu Kungu, kā es varu kļūt par Viņa kalpu un sākt dzīvot Viņa valstībā?” Ja otrajā artikulā sacīts, ka Kristus iedibina Savu valstību, lai valdītu pār visiem ļaunajiem spēkiem, kuri gribētu kavēt šīs valstības nākšanu, trešajā artikulā vairāk akcentēts tas, kā Kristus ienāk mūsu dzīvē. Otrajā artikulā Kristus ir cēlis Sevi par manu Kungu. Trešajā artikulā teikts, ka Viņš, būdams mans Kungs, pats mani ņēmis par Savu īpašumu. Dzīvot Kristus valdījumā nozīmē dzīvot kā Viņa uzvaras augļu un Viņa dāvanu saņēmējiem.

Tādējādi trešais artikuls runā par to, kā es, kura ticība tikusi atmodināta, vienojot mani ar Kristu, esmu iekļauts Viņa valstībā. Svētais Gars ienes mūsu dzīvē Kristus valstību, un Kristus izcīnītā atbrīvošana kļūst par mūsu realitāti. “Ticībai ir pirmā un svarīgākā nozīme mūsu dzīvē, jo ticībā Svētais Gars dara, ka pagātnes notikums – Kristus nāve Golgātā, kā arī nākotnē sagaidāmā jaunā Ādama dzimšana – notiek pie mums šobrīd.”

Trešā artikula otrajā pusē Luters uzsver to, ka Svētais Gars nedara mani par Kristus īpašumu atrauti no citiem kristiešiem. Viņš iesaista mani baznīcā, iedegdams manī ticību, tā radīdams un paplašinādams baznīcu. Svētais Gars vieno mūs Jēzū Kristū un vienā patiesā ticībā. Tātad Mazajā katehismā aprakstīts Svētā Gara darbs ticīgajā, kā arī baznīcā; tas ir izteikts paralēlos apgalvojumos (aicina, pulcina, apgaismo, dara svētu un uztur). Šos apgalvojumus kopā savieno saiklis gleichwie (tāpat kā). Radīdams ticību katrā cilvēkā atsevišķi, Svētais Gars vienlaikus pulcina visus šos ļaudis baznīcā un uztur tos Jēzū Kristū! Lielajā katehismā uzsvērts, ka tas pats vārds, kurš rada ticību katrā atsevišķajā cilvēkā, rada arī baznīcu. “Kur Kristus netiek sludināts, tur arī nav Svētā Gara, kurš radītu, aicinātu un pulcinātu kristīgo baznīcu.” “Tāpat arī, ja Viņš neizraisa Dieva vārda pasludinājumu un nemodina sirdīs šī vārda izpratni, viss ir velti.” Šāda [Svētā Gara radīta] baznīca ir vērsta uz grēku piedošanu; tā dzīvo no grēku piedošanas un tiecas pēc tās (“Šajā kristīgajā draudzē..” MK, 344. lpp.). Tādējādi citiem vārdiem tiek pateikts, ka viens Evaņģēlijs rada vienu baznīcu.”

Raksts pārpublicēts no “Luterisma Mantojuma Fonda” izdotās grāmatas “Lai es piederētu Viņam“.

Komentējiet

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: