Izlaist līdz saturam

Ticības atjaunošanas svētki – 495! Baznīcas sakramentālā dzīve: Kristība [8]

by uz novembris 2, 2012

Iepriekšējo daļu lasīt šeit.

Pasaule, kurā dzīvojam, būtu pavisam savādāka, ja nebūt kristietības vēsturē lielākā garīgās atdzimšanas notikuma, proti, Reformācijas.  Lietu, kas šodien šķiet pašas par sevi saprotamas, Bībele katrai tautai savā valodā, Dievkalpojumi katrai tautai savā valodā, vispārējās izglītības sistēmas, sociālās aprūpes sistēmas, u.c. nebūtu, ja nebūtu Reformācijas.Savukārt Reformācija nebūtu notikusi, ja nebūtu šo divu mazo grāmatiņu – Dr. Mārtiņa Lutera katehismu.

Ja vēlamies zināt, kāda bija vēsturē lielākās garīgās atjaunotnes struktūra, kādi bija Lutera teoloģijas pamati, tos atradīsiet nākamo dienu laikā publicētajos rakstos. Dievs arvien ir tas pats Dievs, kas pirms 495. gadiem, un arī veids kā Viņš ceļ savu valstību, arvien ir tas pats. Svētais Gars Dr. Mārtiņam Luteram  dāvāja apbrīnojamu izpratni par šīm lietām. Liksim to lietā arī šodien!

No Čārlza Āranda grāmatas “Lai es piederētu Viņam“.

“Ticības uzturēšana – baznīcas sakramentālā dzīve

Trešajā ticības apliecības artikulā runāts par to, ka Svētais Gars ar Evaņģēliju aicina ļaudis ticēt, kā arī Jēzū Kristū uztur un pasargā kristiešus. Gan Kristība, gan absolūcija, gan Svētais Vakarēdiens ir viens un tas pats Evaņģēlijs, kas pieejams trīs atšķirīgās formās. Šie elementi ietverti katehismā, lai līdzās Dieva vārdam (desmit baušļiem, ticības apliecībai, lūgšanai Mūsu Tēvs) nostatītu sakramentus (Kristību un Svēto Vakarēdienu); tas ir būtiski svarīgi Lutera katehismu izpratnei.

Luteriskajā sakramentu teoloģijā var izdalīt divas tēmas: pirmkārt, Dieva vārds ir iedarbīgs spēks, ar ko Dievs (pretēji anabaptistu uzskatam) darbojas visdažādākajos veidos. Dieva vārds nav tikai informācija, uz ko reaģējot mēs pieņemam lēmumu rīkoties tā vai citādi. Otrkārt, tikai kad Dieva vārds tiek uzskatīts par Dieva darbu, ticība kļūst par saņēmēju un var saņemt Dieva dāvanas. Trīs galvenās katehisma daļas aptver visu cilvēka dzīvi, sākot ar dzimšanu un dzīvi šajā pasaulē līdz pat augšāmcelšanās dienai, savukārt sakramenti ietver visu kristieša dzīvi, sākot ar piedzimšanu no jauna līdz mirušo augšāmcelšanai. Tomēr sakramenti ne vien ietver kristieša dzīvi, bet arī rada to. Interesanti, ka Luters, uzsākdams sakramentu skaidrojumus, nerunā par to, kas ir sakramenti un kas tos veido. Viņš nav norādījis, kas tiem ir kopīgs, un nesalīdzina dāvanas, ko tie sniedz. Katru sakramentu Luters aplūko atsevišķi, lai koncentrētu uzmanību uz to proprium, t. i., uz katra sakramenta īpašajām un atšķirīgajām iezīmēm. Tas palīdz izcelt katra sakramenta nozīmīgumu kristieša dzīvē.

Kaut arī šajās trīs beidzamajās katehisma daļās ir runāts par ticību, galvenais akcents tomēr likts uz to, lai atspēkotu tos, kuri nošķīruši ticību no tās objekta – Dieva apsolījumiem. Tādējādi Luters šeit koncentrējas uz tā ārējā vārda svarīgo lomu, bez kura ticība nevar pastāvēt. Šī sadaļa – Kristība; absolūcija; Svētais Vakarēdiens – ir ārkārtīgi svarīga visā katehisma teoloģijā, it īpaši lai radītu skaidru luterisko izpratni par Dieva vārdu un ticību. Sešpadsmitā gadsimta divdesmito gadu sākumā Luters iesaistījās diskusijā ar Romas baznīcu, kura ar savu mācību par sakramentiem, kas darbojoties ex opere operato, uzsvēra sakramentu objektīvo iedarbīgumu, bet nepieminēja, ka, lai saņemtu svētības, ko sniedz sakramenti, nepieciešama ticība. No otras puses, sešpadsmitā gadsimta divdesmito gadu beigās sakramentārieši uzsvēra ticības nepieciešamību, bet atmeta mācību par sakramentu objektīvo iedarbību. Galu galā, šāda nostāja noveda pie tā, ka ticībai vairs nebija nekā, pie kā pieķerties. Abos gadījumos atklājas neizpratne par ticību. Tādēļ pretēji Romas mācībai Luters uzsvēra ticības nepieciešamību sakramentu svētību iegūšanai un paturēšanai, savukārt atšķirībā no sakramentāriešiem Luters uzsvēra Dieva klātbūtni un darbu sakramentu dabiskajos elementos.

Kristība

Dieva vārda nozīmi Kristībā Luters atklāj Mazā katehisma Kristības skaidrojuma pašā sākumā. Kristība nav tikai tīrs ūdens vien. Tā ir ūdens, kas ietverts Dieva pavēlē un savienots ar Viņa vārdu. Šeit Luters izvērš Augustīna sentenci – kad Dieva vārds nāk klāt dabiskajam elementam, rodas sakraments –, pievienojot vēl trešo elementu. Tādējādi Kristības sakramentu veido trīs elementi: ūdens, Dieva vārds un pavēle. Pavēle (iestādījums) pauž Dieva gribu, bet Dieva vārds izsaka apsolījumu; tas ir instruments, ar ko Dievs darbojas. Pavēlei šeit ir tāda pati loma kā Lutera dekaloga skaidrojumā. Tā pievērš mūs labajai Dieva iedibinātajai kārtībai un nostājas pret pašizgudroto un pašiedibināto dievkalpošanu (īpaši tas attiecas uz kartēziešu mūkiem). Citiem vārdiem sakot, Dieva pavēle piešķir kādai ikdienišķai lietai (kā, piemēram, ūdenim) Savu godību. Tas, ko Dievs pavēlējis, nevar būt veltīgs (LK, 440. lpp.). Otrkārt, vārds ir Dieva darba instruments, kurš padara Kristību nesalīdzināmi augstāku par jebkuru cilvēku darbu (LK, 440. lpp). Luters īpaši uzsver Dieva pavēli un vārdu, tādējādi mudinādams ar ticību pieķerties šim ūdenim, kurš ietverts Dieva apsolījumā un sniedz apsolītās dāvanas, par spīti tā ārēji ikdienišķajam veidam.

Vairāk nekā jebkam citam Kristības sakramentam ir nozīme misijas darbā; to var saukt par misijas vai evaņģelizācijas sakramentu, ar kuru cilvēks tiek pārcelts no vienas valstības otrā. Kristība savieno kristieti ar pašu Kristu. Tādējādi Mazajā katehismā Luters, runājot par Kristību, izmanto to pašu runas veidu, ko viņš lieto, lai runātu par Kristu ticības apliecības otrā artikula skaidrojumā. Citiem vārdiem sakot, Kristus un Kristība dara vienu un to pašu lietu. Kristus ir atpestījis (erlösen) mūs no grēka, nāves un velna varas. Tieši tāpat arī Kristība mūs pestī (erlösen) no grēka, nāves un velna varas. Kristībā Dievs mūsu likteni savieno ar Jēzus Kristus likteni. Dāvanas, par kuru iegūšanu runāts otrajā artikulā, tiek pasniegtas mums Kristībā. Šādi Kristība kļūst par vārtiem, kas ved pie visām Dieva svētībām – grēku piedošanas, dzīvības un pestīšanas. Luters uzsvēris, ka Dieva vārds ir darījis Kristību par Dieva dāvanu izdalītāju, tādēļ ticības uzdevums ir saņemt šīs dāvanas. Šīs dāvanas ir paliekošas neatkarīgi no tā, vai ticība tās saņem tūlīt vai arī kaut kad tālākā nākotnē.

Tādēļ arī Luters šo sakramentu uzskatījis par pašu galveno attaisnošanas sakramentu. Attaisnošana paredz, ka “Dievs neuzlūko cilvēku [Savās dusmās]”, bet Kristība kā attaisnošanas sakraments “kļūst par spēku, kas vieno kristiešus. Viņus vairs nešķir pat laiks”. Vengerts norāda, ka pamatojumu saviem pirmajiem pret mūku kārtu vērstajiem kritiskajiem izteikumiem Luters guvis Kristības sakramentā un ka šis sakraments arī veidoja viņa izpratni par kristīgās dzīves aicinājumiem, tai skaitā arī aicinājumu bērniem (skatīt kristiešu pienākumu sarakstu jeb “mājastāfeli”!). Tas ir krasā pretrunā gan ar Romas teologu uzskatu, ka pieaugušo pastrādātie nāves grēki iznīcina Kristības žēlastību, gan ar anabaptistu viedokli, ka jākristī tie, kuri sasnieguši pietiekamu vecumu, lai paši spētu par to izšķirties.76 Viduslaiku sistēmā visi kristieši tika šķiroti garīgajos un miesīgajos. Salīdzinot ar tiem kristiešiem, kuri bija aicināti kļūt par mūkiem un veica īpašus darbus – tādus, ko parastie kristieši nevarēja veikt –, bērni, vecāki un strādnieki tika uzskatīti par otršķirīgiem kristiešiem. Bet nu pat bērniem bija savs aicinājums un Kristības dēļ bērnus uzlūkoja kā svētu kārtu.

Tādējādi Kristība liek pamatu visai kristieša dzīvei. Tā ir miniatūrs, tomēr vienlaikus pilnīgs kristieša dzīves atainojums. Kristība aptver ticīgā dzimšanu, mācekļa laiku, cīņu ar sātanu, nāvi un augšāmcelšanos. Mazajā katehismā Luters to īpaši izcēlis Kristības skaidrojuma ceturtajā sadaļā, kurā viņš kristieti sasaista ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Citviet Luters uzsvēris, ka kristietim tā ir patiesa nāve un augšāmcelšanās. “Šo nāvi un augšāmcelšanos mēs saucam par radīšanu no jauna, atdzemdināšanu un garīgo dzimšanu. Tas nebūtu jāsaprot tikai alegoriski kā grēka nonāvēšana un dzīve žēlastībā, kā daudzi to ir sapratuši, bet gan kā patiesa nāve un augšāmcelšanās” (LW, 36:68). Kā Luters to norādījis Vēstules romiešiem 6. nodaļas skaidrojumā, īstā nāve un augšāmcelšanās kopā ar Kristu kļūst par kristīgas dzīves modeli.”

Raksts pārpublicēts no “Luterisma Mantojuma Fonda” izdotās grāmatas “Lai es piederētu Viņam“.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: