Izlaist līdz saturam

Ticības atjaunošanas svētki – 495! Saimes pieaugšana ticībā ik dienas [10]

by uz novembris 4, 2012

Iepriekšējo daļu lasīt šeit.

Pasaule, kurā dzīvojam, būtu pavisam savādāka, ja nebūt kristietības vēsturē lielākā garīgās atdzimšanas notikuma, proti, Reformācijas.  Lietu, kas šodien šķiet pašas par sevi saprotamas, Bībele katrai tautai savā valodā, Dievkalpojumi katrai tautai savā valodā, vispārējās izglītības sistēmas, sociālās aprūpes sistēmas, u.c. nebūtu, ja nebūtu Reformācijas.Savukārt Reformācija nebūtu notikusi, ja nebūtu šo divu mazo grāmatiņu – Dr. Mārtiņa Lutera katehismu.

Ja vēlamies zināt, kāda bija vēsturē lielākās garīgās atjaunotnes struktūra, kādi bija Lutera teoloģijas pamati, tos atradīsiet nākamo dienu laikā publicētajos rakstos. Dievs arvien ir tas pats Dievs, kas pirms 495. gadiem, un arī veids kā Viņš ceļ savu valstību, arvien ir tas pats. Svētais Gars Dr. Mārtiņam Luteram  dāvāja apbrīnojamu izpratni par šīm lietām. Liksim to lietā arī šodien!

No Čārlza Āranda grāmatas “Lai es piederētu Viņam“.

“Iepriekšējā nodaļā pievērsāmies tam, kā kristīgajā draudzē ar sakramentiem un atsevišķām likumībām, kas pamatojas radības kārtībā, tiek stiprināta ticība. Savukārt šajā nodaļā tiks runāts par to, kā ticība saņem stiprinājumu ārpus draudzes, vispirms jau saimē jeb ģimenē.

Luters [Mazajā katehismā] ir iekļāvis sadaļu ar lūgšanām, lai tās caurstrāvotu kristieša dzīvi, kā arī sadaļu ar pienākumiem, kas jāpilda, dzīvojot dažādos aicinājumos un nonākot dažādās attiecībās. Šie aicinājumi un attiecības aptver plašu darbību loku un dažādas situācijas kristieša dzīvē ārpus dievkalpojuma. Pirmajā nodaļā tika parādīts, ka šīs sadaļas liecina par katehismu katolicitāti un ka katehismi ir balstīti baznīcas tradīcijā. Šajā nodaļā tiks aplūkoti lūgšanu un “mājastāfeles” evaņģēliskie aspekti. Kaut arī bieži pamesti novārtā, šie teksti tomēr ir neatņemama katehisma sastāvdaļa, jo tie veido luterisko dievbijību, kurā parādās evaņģēliska izpratne par kristīgu dzīvi.

Šīs abas katehisma sadaļas rāda, kā Evaņģēlijs ir mainījis kristīgo dievbijību pēc tam, kad ticis atmests duālais dalījums starp mūku un mūķeņu reliģisko dzīvi un laju laicīgo dzīvi. “Klosteru, kā arī vēlākos gadsimtos piētisma vai īpaša garīguma piekritēji kristiešus dalīja patiesi garīgajos (jeb perfecti) un miesīgajos kristiešos.”86 Bērni, vecāki, bezpajumtnieki un nabadzīgie ļaudis tika uzskatīti par otrās šķiras kristiešiem, kuri tikai žēlastības stāvoklī ir spējīgi piepildīt desmit baušļus, turpretim “atgrieztie” (tā tika saukti mūki) un tie, kas tikai gatavojās dot mūka solījumus, saskaņā ar Akvīnas Toma vārdiem ar šiem solījumiem vien “piepildīja ne vien baušļus, bet arī Jaunās Derības ieteikumus”. Uzskatīja, ka tam, kurš kļuvis par mūku vai mūķeni, tiek dāvāta “svētīga aiziešana no šīs pasaules posta un ikdienišķās grēcīgās” dzīves, turklāt cerības iemantot pestīšanu tad kļūstot ievērojami lielākas.

Kad Luters ar Evaņģēlija mācību atcēla viduslaiku garīgās dzīves duālo dalījumu, iestājās krīze. Ar ko lai aizvieto agrāko dievbijību? Šī dalījuma atcelšana deva iespēju no jauna uztvert laju dzīvi kā garīgu aicinājumu. Ja ikviens savā aicinājumā pilda to, kas viņam uzticēts, tad tas ir vislabākais veids, kā kalpot Dievam. Līdztekus Evaņģēlija atklāšanai šīs izmaiņas ir viens no lielākajiem Lutera ieguldījumiem un nozīmīgākajiem sasniegumiem.

Ikdienas lūgšanas

Luters labi apzinājās, ka cilvēkiem, lai viņi varētu kopt savu ticības dzīvi, ir nepieciešama kāda kārtība un paraugs, pēc kā to veidot. Tādēļ viņš radīja priekšnoteikumus kristīgās jeb evaņģēliskās dievbijības izkopšanai ar ikdienas lūgšanu palīdzību. Viņš zināja, ka, lietojot “ārēju lūgšanas disciplīnu, kura dod norādes, kā, kad un kur lūgt, var izkopt “prāta ieradumu, kas visas mūsu mūža dienas – no rīta līdz pat vakaram – panāk, ka mūsu dzīve top vērsta uz Dievu”. Luters pats bija piedzīvojis to, cik ikdienas lūgšanu praktizēšana ir noderīga ticības stiprināšanai. Viņš bija uzaudzis tādā izglītības sistēmā, kurā šāds režīms tika piekopts ik dienas. Kad Luters kļuva par mūku, plaši attīstītā klosteru lūgšanu sistēma sāka iespaidot viņa dzīvi dienu no dienas.

Klosteru izveidotā lūgšanu sistēma bija sakārtota saskaņā ar horarum. Šīs stundas sadalīja dienu vairākos lūgšanu brīžos, sākot ar laudēm (pusnakts lūgšanu); tai sekoja matutīna, prima, terca, seksta, nona, vespere un komplēta. Šīs stundu lūgšanas bija iedibinātas Dieva slavēšanai un Viņa vārda pārdomāšanai visas dienas garumā. Viduslaikos laji savu lūgšanu dzīvi visbiežāk veidoja atbilstoši šai klosteros piekoptajai lūgšanu kārtībai. Parasti katrs varēja piedalīties šajās lūgšanās tā, kā pats vēlējās. Kad atskanēja lūgšanu stundu ievadošās zvanu skaņas, ļaudis varēja sagatavoties savai lūgšanai un pavadīt šo stundu pēc saviem ieskatiem, piemēram, sakot lūgšanu Mūsu Tēvs. Arī grēksūdzes rokasgrāmatas un lūgšanu grāmatas veicināja klosteros uzturētās lūgšanu kārtības ievērošanu. Līdz ar to šīs rokasgrāmatas ienesa askētisko, klosterim raksturīgo dievbijību laicīgajā pasaulē. Tika pieprasīta stingra pašpārbaude un tāda disciplīna, kādu noteica klostera režīms, tādējādi izraisot contemptus mundi (nicinājumu pret pasauli). Citiem vārdiem sakot, viduslaikos dievbijības ideāls, pat laju vidū, bija “klerikāla” dievbijība, kas koncentrējās uz pastāvīgu savas sirdsapziņas izmeklēšanu.

Kad mācība par ticību atcēla kristieša dzīves dalījumu divās sfērās – garīgajā un laicīgajā –, nācās izmainīt veco lūgšanu un dievbijības formu, kas bija veidota pēc mūku dzīves parauga. Šajā situācijā Luters saprata, ka ir nepieciešams ļaudīm steidzami radīt evaņģēlisku ikdienas lūgšanu kārtību, kurā atkal augsti tiktu vērtēta ikdienas dzīve. Tādējādi ieteikumi lūgšanām, kā arī pašas lūgšanas, kuras izveidoja Luters, ir pielāgotas nevis klostera dzīves ritmam, bet gan ikdienas dzīves ritmam saimē. Tās ir piesaistītas celšanās laikam, ēšanas laikam un gulētiešanas laikam. Šīs norises sniedz noteiktu struktūru, kurā var veidot ieradumu regulāri pārdomāt Dieva vārdu un lūgt. Protams, Lutera sniegtās rīta, vakara un galda lūgšanas nav domātas kā vienīgās, kuras kristietis lūdz. Tomēr zināmā mērā tās ir kristieša lūgšanu dzīves “pamatkapitāls”. – Šīs lūgšanas kristieti vada caur visgrūtākajiem dzīves brīžiem, tādēļ ka, pastāvīgi lūdzoties, tās paliek noglabātas dziļi viņa sirdī. Regulāri lūdzot, šīs lūgšanas var pamudināt kristieti lūgt arī turpmāk, lai viņa sirds būtu pievērsta Dievam visas dienas garumā (otrais bauslis).

Lutera mājas lūgšanas to pilnajā formā piedāvā tādu kā liturģiju “mājas baznīcai”. Ar šo “liturģiju” Luters laju mājas dzīvē ienes lūgšanas no Svētajiem Rakstiem un baznīcas liturģiskās tradīcijas. Četrās Lutera piedāvātajās lūgšanās viņš no Svētajiem Rakstiem iekļāvis Psalmu pantus, kā arī lūgšanu Mūsu Tēvs un [Apustuļu] ticības apliecību. No baznīcas liturģijas Luters šajās lūgšanās iekļāvis atsevišķus elementus. Piemēram, rīta un vakara lūgšanas sākas ar trīsvienīgā Dieva piesaukšanu un sevis apzīmēšanu ar krusta zīmi, tādējādi atgādinot par Kristību kā lūgšanas pamatu. Rīta un vakara lūgšanas var sacīt, nometoties ceļos vai arī stāvot. Sakot lūgšanu pirms ēšanas, saimes locekļiem “pienākas godbijīgi sapulcēties pie galda” un “salikt rokas” (MK, 352. lpp.).

Lūgšanu saturs norāda uz atšķirīgajām situācijām, kādās tās tiek sacītas. Ir vērts piezīmēt, ka šīs lūgšanas paredz noteiktus apstākļus. – Rīta un vakara lūgšanas tiek sacītas vienskaitļa pirmajā personā (“es”); tas norāda uz personīgu lūgšanu, ko katrs lūdz savā guļamistabā. Savukārt svētības lūgšanas pirms ēšanas un pateicības lūgšanas pēc ēšanas ir daudzskaitļa pirmajā personā (“mēs”), jo tās paredzēts sacīt tad, kad visa ģimene kopā ir sapulcējusies pie galda.

Rīta un vakara lūgšanas

Nevar nepamanīt, ka Lutera rīta un vakara lūgšanas pēc uzbūves ir ļoti līdzīgas – īpaši to ievada un beigu vārdi. Lūgšanu centrālā daļa atšķiras ar to, ka tiek lūgts tas, kas attiecīgajā dienas daļā nepieciešams. Lūgšanu vidusdaļa ir izteikta spoguļsimetrijas formā.

“Es Tev pateicos, Debesu Tēvs, caur Jēzu Kristu, Tavu mīļo Dēlu, ka Tu mani

[no rīta:] šajā naktī esi pasargājis no nelaimes un visām briesmām, un lūdzu Tevi – pasargā mani šodien no grēkiem un no visa ļauna, lai visa mana dzīve un darbs būtu Tev pa prātam. [..]

[vakarā:] ..šodien esi žēlīgi pasargājis, un lūdzu Tevi – piedod man visus manus grēkus, kur vien esmu noziedzies, un šonakt pasargā mani žēlīgi.

Tavās rokās es lieku visu sevi, savu miesu un dvēseli. Tavs svētais eņģelis lai stāv man klāt, lai ļaunajam ienaidniekam nebūtu varas pār mani” (MK, 351.–352. lpp.).

Rīta lūgšana sākas ar vārdiem “šajā naktī esi pasargājis” un tālāk seko: “pasargā mani šodien”, savukārt vakara lūgšanā šī secība ir apgriezta. Vakara lūgšana sākas ar vārdiem “šodien esi.. pasargājis”; tiem seko: “šonakt pasargā mani”. Abas lūgšanas ir vērstas pret velnu, lūdzot pēc pasargājuma, un grēku, lūdzot pēc piedošanas. Noslēguma vārdi ir aizgūti no psalmiem.

Abu lūgšanu ievadvārdi pauž pārliecību par to, ka mēs varam tuvoties Dievam Kristus darba dēļ. Tas parādās jau uzrunā, kurā kristietis saka: “Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.” Abu lūgšanu centrālā daļa atspoguļo Lutera pārliecību par to, ka ar lūgšanu kristietis nostājas frontes līnijā savā cīņā pret grēku un velnu. Šī pārliecība pausta arī Grāmatiņā lajiem un bērniem (1525). Tajā pēc [Apustuļu] ticības apliecības un lūgšanas sacīšanas ieteikts palasīt no Bībeles vai psalmiem “ko tādu, kas var stiprināt tavu ticību pret visiem maldiem, grēkiem un uzbrukumiem”. Tādējādi gan rīta, gan vakara lūgšana ir vērsta pret lielāko apdraudējumu kristieša dzīvē. Turklāt šīs lūgšanas neļauj palikt neskaidrībā par Dieva labestību vai apšaubīt to. Tās ir vērstas uz Dievu visas atlikušās dienas vai nakts garumā.

Šīs lūgšanas uz kristieti iedarbojas divējādi. Rīta lūgšana sūta ticīgo ar prieku darīt savus darbus. Luters iesaka arī nolasīt vai nodziedāt kādu dziesmu par desmit baušļiem, lai tie vadītu kristieti visās viņa dienas gaitās. Vakara lūgšana sūta kristieti ar mieru doties gulēt. Citiem vārdiem sakot, šī lūgšana māca doties pie miera, neraizējoties par rītdienu. Grāmatiņā lajiem un bērniem Luters vēl pamāca, ka pirms došanās gulēt “jāpierod atsaukt atmiņā visu, kas dzirdēts vai kas šajā dienā apgūts no Svētajiem Rakstiem, un iemiegot to pārdomāt”. Šī “pārliecība bija arī paša Lutera lūgšanu dzīves sastāvdaļa”.

Galda lūgšanas

Psalmu panti, kurus Luters lieto pirms svētības lūgšanas, apliecina, ka Dievs gādā par Savu radību. Pati svētības vai pateicības lūgšana seko lasījumiem no Ps. 145:15–16 un Ps. 136:1, 25; 147:9–11. Tādējādi svētības un pateicības lūgšanas izskan kā atbilde uz šiem psalmu pantiem. Šāda pieeja atklāj luterisko mācību par lūgšanu, kurai vienmēr jābūt pamatotai Dieva vārdā. Citiem vārdiem sakot, lūgšana izriet no Dieva vārda, tā koncentrējas ap Dieva vārdu, un pats Dieva vārds arī to veido. Rīta un vakara lūgšanās Luters ietvēris arī katehētiskus tekstus, lai kristietis ne vien izlūdzas Dieva palīdzību un svētību, bet arī pateicas Viņam un pārdomā Viņa vārdu, t. i, Viņa vārda kopsavilkumu – katehismu. Lutera galda lūgšanās uzsvērti divi ļoti svarīgi aspekti. Pirmkārt, tās norāda uz Dieva gādību un uz mūsu vajadzībām, dzīvojot šajā pasaulē. Tādējādi šīs lūgšanas uzsver, ka Dievs ir devējs, bet mēs – saņēmēji. Arī psalmi izceļ Dieva pilnīgo gādību par mūsu dzīvi. Psalmi, kuros tiek sacīta pateicība, norāda ne vien uz to, ka Dievs dod barību visai radībai, bet arī ka Viņš ienīst lepnos, bet mīl tos, kas Viņu bīstas un liek savu cerību uz Viņu. Otrkārt, šo lūgšanu teksts akcentē to, ka viss, ko Dievs radījis, ir labs.

Šulcs (Schulz) Lutera svētības lūgšanā ir saskatījis kādu tai raksturīgu īpatnību. Tradicionālajā svētības lūgšanā tiek sacīts: “Svētī mūs un Tavas dāvanas,” savukārt Luters to izsaka ar vārdiem: “Svētī mūs un šīs Tavas dāvanas.” Ar šiem vārdiem tiek lūgts svētīt ne vien cilvēku, bet arī ēdienu. Varbūt šeit ir saistība ar 1. Tim. 4:4–5: “Jo katra Dieva radība ir laba, un nekas nav atmetams, ko saņem ar pateicību; jo svētumu tam piešķir Dieva vārds un lūgšana.” Tas nenozīmē, ka šīm dāvanām tiek piešķirta kāda cita, atšķirīga kvalitāte, bet tādējādi tiek atklāts, ka radības dāvanas Dieva rokās kļūst par līdzekli, ar ko Viņš mūs svētī.”

Raksts pārpublicēts no “Luterisma Mantojuma Fonda” izdotās grāmatas “Lai es piederētu Viņam“.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: