Izlaist līdz saturam

Ticības atjaunošanas svētki – 495! Laulību un Kristības grāmatiņas [12]

by uz novembris 6, 2012

Pasaule, kurā dzīvojam, būtu pavisam savādāka, ja nebūt kristietības vēsturē lielākā garīgās atdzimšanas notikuma, proti, Reformācijas.  Lietu, kas šodien šķiet pašas par sevi saprotamas, Bībele katrai tautai savā valodā, Dievkalpojumi katrai tautai savā valodā, vispārējās izglītības sistēmas, sociālās aprūpes sistēmas, u.c. nebūtu, ja nebūtu Reformācijas.Savukārt Reformācija nebūtu notikusi, ja nebūtu šo divu mazo grāmatiņu – Dr. Mārtiņa Lutera katehismu.

Ja vēlamies zināt, kāda bija vēsturē lielākās garīgās atjaunotnes struktūra, kādi bija Lutera teoloģijas pamati, tos atradīsiet nākamo dienu laikā publicētajos rakstos. Dievs arvien ir tas pats Dievs, kas pirms 495. gadiem, un arī veids kā Viņš ceļ savu valstību, arvien ir tas pats. Svētais Gars Dr. Mārtiņam Luteram  dāvāja apbrīnojamu izpratni par šīm lietām. Liksim to lietā arī šodien!

No Čārlza Āranda grāmatas “Lai es piederētu Viņam“.

“Līdzīgi abām iepriekšējām sadaļām, arī laulība un Kristība tiešā veidā attiecas uz saimi. Savā ziņā tās “iezīmē mājas baznīcas robežas”. Vienu no tām – laulību – rada Dieva “kreisā roka”, bet otru – Svēto Kristību – “Dieva labā roka”. Laulību grāmatiņā tiek runāts par saimes dibināšanu. Tādējādi tajā aprakstītā kalpošana ir vērsta uz saimi saistībā ar Dieva radīšanas kārtību. Kristības grāmatiņā tiek sagaidīta individuālu ģimenes locekļu uzņemšana ticības saimē. Tāpat kā citur, arī šeit Luters uzsver šo divu iestādījumu vērtību un pārākumu salīdzinājumā ar cilvēku ieviestajiem mūku solījumiem.

Laulību grāmatiņa

Luters un citi sešpadsmitā gadsimta reformatori “slavinājumus, kuri kristīgajā tradīcijā jau kopš seniem laikiem tika veltīti mūkiem un mūķenēm klosteros, sāka attiecināt uz laulību un ģimeni”. Laulību grāmatiņas ievadā Luters laulības kārtu pretnostata mūku un mūķeņu kārtai:

“Ja līdz pat šim laikam ļaudis ir tik ļoti godājuši mūku un mūķeņu iesvēti (kaut arī šai kārtai un tam, ka tā pastāv, nav dievišķa pamatojuma Bībelē, bet tas ir tikai cilvēku izgudrojums), cik gan daudz vairāk mums nāktos godāt šo dievišķo laulības kārtu – svētīt to, lūgt par to un daudzināt to vēl jo dedzīgāk. Jo, kaut arī tā ir laicīga kārta, tomēr to aizstāv Dieva vārds, turklāt tā nav cilvēku izgudrojums vai iestādījums līdzīgi mūku un mūķeņu kārtai. Tādēļ to pavisam noteikti vajadzētu turēt par simtkārt garīgāku salīdzinājumā ar mūku kārtu, kura būtu jāuzskata par vispasaulīgāko un vismiesīgāko par visām, jo to iedibinājušas miesa un asinis pavisam pasaulīgas izpratnes un iemesla dēļ.”

Pamatojoties Dieva vārdā, Luters runā par laulību kā par svētīgu kārtu, ko iedibinājis Dievs (LK, 393. lpp.). Citviet viņš to cildina, saukdams par dievišķu, svētīgu, godājamu un nepieciešamu kārtu, kas ir Dievam tīkama un ir Viņa svētīta. Pēc Lutera domām, laulība ir vislabākais iestādījums, kurā var vingrināties ticībā.

Tas, protams, nenozīmē, ka laulība ir vienīgi kristīgs iestādījums. Laulību grāmatiņas ievadā Luters norāda, ka, lai arī baznīcai, kad tas tiek lūgts, laulība jāsvētī, sākotnēji tā ir bijusi laicīga jeb “pasaulīga lieta”. Savā rakstā Par laulību lietām Luters laulību nosauc par ārēju, pasaulīgu lietu, gluži tādu pašu kā ēdiens, māja un saime. Luters uzskatīja, ka laulība kā Dieva radīta lieta pieder pie pirmā ticības apliecības artikula. Uz laulības laicīgo raksturu Luters norāda jau Laulību grāmatiņas pašās pirmajās rindās. Tajās viņš pamāca mācītājus, lai viņi izvairās no jebkādu pavēļu došanas attiecībā uz to. Gluži otrādi – viņiem vajadzētu ļaut katrai pilsētai un zemei sekot jau iedibinātajām, vietējām tradīcijām. Runājot par izmaiņu ieviešanu šajās tradīcijās, Luters mācītājiem atkal iesaka, lai viņi to atstāj firstu un rātes ziņā.

Tie pāri, kuri vēlas saņemt baznīcas aizlūgšanu un svētību, “ar to rāda – vai nu izsakot to skaļi, vai ne –, kādam apdraudējumam viņi sevi pakļauj un kādas būs viņu vajadzības”. Tādējādi viņi parāda, cik ļoti viņiem nepieciešama Dieva svētība un baznīcas aizlūgšana, jo velns ar neuzticību, laulības pārkāpšanu un nesaskaņām ik dienas izraisa ļoti daudz nelaimju laulības dzīvē. Lutera ieteiktā laulību kārtība bija dalīta trīs atsevišķās, tomēr savstarpēji saistītās daļās. Vispirms no kanceles tika uzsaukts pāris, kas gatavojās laulāties, aicinot darīt zināmu, ja kādam pret to būtu kas iebilstams. Pēc tam, sekojot senai tradīcijai, ārpusē pie baznīcas durvīm noturēja pašu laulības ceremoniju, deva solījumus, mainījās gredzeniem un pasludināja laulību par noslēgtu. Tas liecināja par to, ka laulība ir laicīgs iestādījums. Noslēgumā laulātais pāris iegāja baznīcā, nostājās altāra priekšā un mācītājs nolasīja vairākus piemērotus Bībeles lasījumus par laulību un par vīra un sievas lomu laulībā. Pašās beigās mācītājs tikko salaulātajam pārim uzlika rokas un izlūdzās viņiem Dieva svētību.

Kristības grāmatiņa

Vēlīno viduslaiku teoloģijā samērā maz uzmanības tika veltīts Kristības sakramentam; to aizēnoja grēknožēlas sakraments. Luters atdeva Kristībai tās centrālo lomu, savienojot to ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Tādējādi Luters Kristību sāka uzlūkot par vissvarīgāko attaisnošanas sakramentu. Kristība ir nozīmīga arī ar to, ka tā izlīdzina visas atšķirības kristiešu starpā tā, ka viņus pat “vairs nešķir laiks”. Kristība atceļ arī jebkādu nošķīrumu starp dažādām kristiešu grupām un tādēļ mudināja Luteru pamatoti kritizēt mūku kārtu.

Savā sprediķī par Kristību (1519) Luters noraida uzskatu, ka priesteru un garīdzniecības šķīstības solījumi būtu nozīmīgāki vai ka tiem būtu lielāka vērtība nekā Kristībai. Tādējādi Luters ar Kristību varēja pamatot mācību par aicinājumiem. “Jo Kristībā mēs visi dodam vienu un to pašu solījumu: nonāvēt grēku un kļūt svētiem ar Dieva žēlastības darbu. Uz Dievu mēs paļaujamies un nododam Viņam sevi kā mālu podnieka rokās. Tur neviens nav labāks par otru” (LW, 35:41). Šīs tēmas spilgti parādās Kristību grāmatiņā.

Ir vērts pieminēt arī Taufbüchlein (Kristību grāmatiņā) akcentētos labumus, ko sniedz Kristība. Luters īpaši runā par cilvēka uzņemšanu baznīcā kā iesaistīšanos cīņā pret sātanu, kura ilgst visu mūžu.

“Jo šeit, šo lūgšanu vārdos, jūs dzirdat, ar kādām skumjām un kādā nopietnībā kristīgā baznīca nes bērnu Dieva priekšā, nemainīgi un nešaubīgi apliecinādama, ka šis bērns ir velna varā, ka viņš ir grēcinieks un [Dieva] dusmības bērns, un uzcītīgi lūgdama pēc palīdzības un žēlastības Kristībā, lai šis bērns kļūtu par Dieva bērnu.

Tādēļ jums jāsaprot, ka tas nav nekāds joks – uzsākt cīņu pret velnu, ne tikvien padzenot to prom no mazā bērna, bet arī iegūstot varenu ienaidnieku visam viņa mūžam. Tādēļ ir jo īpaši nepieciešams stiprā ticībā atrasties līdzās nabaga bērnam un dziļā dievbijībā paļauties, ka Dievs saskaņā ar šīm lūgšanām ne vien atbrīvos bērnu no velna varas, bet arī stiprinās viņu, lai šis bērns kā cīnītājs spētu pretoties viņam [velnam] gan dzīvojot, gan mirstot. Es bīstos, ka ļaudis pēc Kristības kļūst tik ļauni tādēļ, ka mēs pret viņiem esam bijuši tik vienaldzīgi, uzskatīdami Kristību par ikdienišķu lietu, un neesam ar īstu dedzību lūguši par viņiem Kristībā.”

Viņš pats sauc to par “piedzimšanu no jauna”. Ar to mēs, atbrīvoti no velna tirānijas un atsvabināti no grēka, nāves un elles, kļūstam par dzīvības bērniem, visu Dieva īpašumu mantiniekiem, Dieva īstajiem bērniem, kā arī brāļiem un māsām Kristū.

Ak, mīļie kristieši, nebūsim tik vienaldzīgi attiecībā uz šo neizsakāmo dāvanu! Kristība taču ir mūsu vienīgais mierinājums; tā atver durvis uz visu, kas pieder Dievam un ieved mūs svēto kopībā. Uz to lai Dievs mums palīdz. Āmen.”

Luters gan pārmantoja un lietoja Romas Kristības liturģiju, tomēr viņš to izmainīja, izņemdams no tās visu, kas aizsedza Kristības patieso nozīmi, proti, nāvi un augšāmcelšanos, t. i., pilnīgu attaisnošanu. “Luteram tā bija “Kristības godība”, kas vienaldzības dēļ viduslaiku liturģijā bija apslēpta.” Lutera nolūks bija panākt, lai “ar liturģiju tiktu izteikta Kristības teoloģija, parādot, ka Kristība ir sakraments, kas sniedz pestīšanu. To darot, kā kritēriju Luters lietoja teoloģiju jeb Dieva vārdu. 1523. gadā rediģētajā liturģijā tika ieviestas dažas izmaiņas. Šīs liturģijas galvenās iezīmes bija šādas: 1) Lai neapgrūtinātu ticībā vājāko ļaužu sirdsapziņu, Luters saglabāja tās tradīcijas, kuras Kristībai nedz kaut ko pielika, nedz atņēma. 2) Luters izcēla tās daļas, kuras ir neatņemamas Kristības liturģijai, piemēram, solījumu došanu, ticības apliecināšanu, iegremdēšanu ūdenī, lai kristāmais tādējādi mirtu un augšāmceltos, un Trīsvienīgā Dieva piesaukšanu grēku piedošanai. 3) Visbeidzot, atsevišķus elementus Luters izlaida vai izmainīja, lai tie neaizēnotu Kristības godību. Šie elementi bija: ļauno garu izdzīšana ar sāli, ūdens svētīšana, kā arī bērnu nošķiršana pēc dzimuma. Luters arī aizvietoja Plūdu lūgšanu ar lūgšanu Mūsu Tēvu Dievs. 1526. gada liturģijā parādās jau būtiskākas atšķirības. Visuzkrītošākais šajā liturģijā ir tas, ka šeit “izņemta lielākā daļa ceremoniju, kuras “cilvēki ieviesuši, lai izpušķotu Kristību””.

Raksts pārpublicēts no “Luterisma Mantojuma Fonda” izdotās grāmatas “Lai es piederētu Viņam“.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: