Izlaist līdz saturam

Vai pazīsti savējos? [3] Kārlis Irbe

by uz novembris 16, 2012

Kristietība, tautība un pārtautība

(Voldemārs Lauciņš)

Kopš Dievs 1 Mozus grāmatā (11: 1 – 9) cilvēku lepnības grēku pie Bābeles sodīja ar valodu sajaukšanu, atšķirīgas valodas ir viens no ievērojamākajām cilvēku savstarpējo nesaskaņu cēloņiem. Ir tik viegli atteikties kādu sadzirdēt, bet ārkārtīgi grūti ieklausīties un vēlēties saprast. Valoda ir viena no tautas (nācijas) pamatpazīmēm. Ar to mēs atšķiramies no citās valodās runājošajiem, ap to mēs pulcējamies savstarpējā sapratnē.

Uz visiem ar tautu un valodu saistītiem jautājumiem nebūs iespējams atbildēt īsās pārdomās. Tāpēc nedēļā starp diviem Latvijai nozīmīgiem novembra datumiem šo nelielo brīdi vēlos veltīt vienam no Latvijas un arī mūsu baznīcas izcilākajiem pārstāvjiem Kārlim Irbem, kurš centās, un kuram, manuprāt, sanāca, palikt patiesi kristīgam un nezaudēt savu tautisko pārliecību. Šī mijiedarbība Kārļa Irbes dzīvē vislabāk vērojama, kad izsver iemeslus, kāpēc viņam varēja būt latviski tautisks rūgtums pret baltvāciešiem un, kā viņš spēja saglabāt kristīgu taisnīguma sajūtu par spīti tam.

Kārlis Irbe ir dzimis 1861.gada 7.augustā, pagājušajā gadā vairāki notikumi bija veltīti viņa 150-gadei. Viņa vecāki bija muižas zemkopji, dzimuši pavisam neilgi pēc dzimtbūšanas atcelšanas Kurzemē 1817.gadā. Tomēr, šis gads vēl nenozīmēja, ka dzimtcilvēki kļuva brīvi. Dzimtcilvēki nereti tika uzskatīti par vergiem, pret kuriem tā arī izturējās – pārdeva, nospēlēja kārtīs, pazemoja, izmantoja, utt. Pārejas noteikumi regulēja zemnieku un viņu bijušo kungu attiecības vēl piecpadsmit gadu garumā. Šos „sīkumus” vēlējos minēt tāpēc, ka Kārļa vecvecāki, visdrīzāk, bija dzimtcilvēki un arī viņa vecāki varēja būt piedzīvojuši ne vienu vien vēl no dzimtbūšanas laikiem saglabājušos spaidu. Summējot, Kārlis Irbe uzauga vidē, kurā nebija īpaši daudz mīlestības pret vadošo slāni, kuru pārstāvēja baltvācieši, sociālā un ekonomiskā netaisnība bija cieši saistīta ar nacionālo pretestību.

Kārlis Irbe skolojās tuvējā draudzes skolā, mācījās apriņķa centrā Kuldīgā un studēja teoloģijas fakultātē mūsdienu Tartū. Visu mācību laiku viņš saskārās ar to, ka baltvācu vadība un krievu impērijas sistēma visādā veidā noniecināja latvietību, ar mērķi latviešu padarīt par vāciešiem vai par krieviem. Kārlis Irbe bija cīnītājs un par spīti visam arvien saglabāja un pilnveidoja savu nacionālo stāju, kura savu pilziedu piedzīvoja studiju laikā. Kā students viņš bija aktīvs latviešu literāro vakaru dalībnieks un, kad šis pulciņš pārveidojās par pirmo latviešu studentu korporāciju Lettonia, kļuva par vienu no tās dibinātājiem. Ar savu noteikto rīcību viņš kļuva slavens visas universitātes korporāciju sanāksmē. Brīdī, kad vācu korporeļu uzsāk šovensku dziesmu, kuru bija iepriekš atrunāts nedziedāt, Lettonias karognesis Kārlis Irbe satina karogu un atstāja sanāksmi. Savu rīcību Kārlim Irbem vēlāk bija jāaizstāv ne tikai ar vārdiem, bet arī ar zobenu. Vai tas nav tik pat drosmīgs solis, kā kad vairākas desmitgades senāk Krišjānis Valdemārs pie savām durvīm universitātē pielika savu tautību „latvietis”?

Arī turpmāk dzīvē Kārlis Irbe sastopas ar gana daudz iemesliem nepatikai pret baltvāciešiem. Tas ir laiks, kad latviešu teologiem, it īpaši tautiski noskaņotiem, bija grūti tikt aicinātiem kalpot dzimtenes draudzē. Apmēram 94% no visiem luterāņiem bija latvieši, tomēr baznīcas vadība arvien centās nodrošināt vietu savējiem – baltvāciešiem. Ne bez pretestības pārvarēšanas, Kārlis Irbe tiek aicināts kalpot Cēsu prāvesta iecirknī Dzērbenē un Drustos, kur pavada 17 gadus. Atkal ar grūtībām un pretestības pārvarēšanu 1902.gadā viņu ievēl par pirmo latviešu prāvestu Vidzemē un pirmo latviešu prāvestu, kas nepārvāciskojās. Protams, vācu konsistorija, labi zinot Irbes stāju, par prāvestu vēlējās baltvācieti, jo Irbe nebaidījās iestāties par apspiesto latvieti.

Šķiet, tiktāl rakstītajā viegli saskatīt paralēles ar ne vienu vien latviešu 19.gs. censoni. Zinot visu to, vai pārsteidz izglītoto un neizglītoto latviešu rūgtums pret vāciešiem? Vai ir brīnums, ka daudzi latvieši ar dzirdīgām ausīm uztvēra marksisko šķiru cīņas ideoloģiju un vācu vadīto un vācu politiku atbalstošo luterēņu baznīcu bieži uzskatīja par ienaidnieci? Šī baznīca un tās vadība ne vien nevēlējās nostāties patiesības pusē un aizsargāt vairākuma tās piederīgo intereses, bet bija valdnieku rupors. Tā bija kungu baznīca.

Tomēr, lai arī bieži opozīcijā vācu vadībai, Kārlis Irbe nekļuva ne par aktīvu marksistu, nedz arī par vācu nīdēju. Jau no agrīnas jaunības kaut kas viņā darīja neiespējamu nepārvarama naida rašanos. Tā bija kristīgā ticība. Dziļā paļāvība uz Dievu Radītāju, un vēl vairāk, Dievu Pestītāju, Svētajā Garā, ļāva uzlūkot visu, arī latviešu un vāciešu sadzīvi, no daudz patiesāka un nozīmīgāka skatu punkta. Kārlis Irbe, kurš savas ticības rašanos saistīja ar savu tēvu, savu ticības pārliecību sniedza tālāk sprediķos, rakstos un grāmatās. Šī ticība ļāva viņam jau uzsākot savu kalpošanu Dzērbenē un Drustos, kļūt par tiltu starp abām tautām. Tā bija nobriedusi pilnziedā, kad Kārli Irbu iecēla par pirmo vadītāju pirmajai latviešu luterāņu baznīcas vadībai – Pagaidu konsistorijai 1917.gada Ticības atjaunošanas svētkos. Viņa ticības pamats bija Kristus, kas aicina stāvēt pāri tautību nesaskaņām. Vēl vairāk, kad Irbi ievēlēja par jaunizveidotās luterāņu baznīcas Latvijā bīskapu, Irbes pirmais lūgums bija ievēlēt arī baznīcas vācu daļai bīskapu. Tā Kārļa Irbes gādībā vācu minoritāte tika lolota, lai Latvijā visa luteriskā baznīca būtu katra ticīgā kalpone – tautas baznīca.

Arī neatkarīgajā Latvijā Kārlis Irbe bija spiests iestāties par apspiestu brāli Kristū. Ja pret baltvācu vadību viņš iestājās par latviešiem, tad pret latviešu valdību viņš iestājās par vāciešiem. Kad jaundibināta Garnizona latviešu draudze vēlējās iegūt Doma baznīcas īpašuma tiesības, līdzvērtīgas dievnama saimniecei Doma vācu draudzei, Irbe neminstinājās. Tautība nedod tiesības apspiest citu, Kārlis Irbe uzstāja, ka Kristus baznīcā viss ir jārisina kristīgā tuvākmīlestībā. Kad latvieši ar politisku darbību un valdības likumu panāca savu, Irbe atkāpās. Viņam nebija pieņemami, ka netaisnība uzvar, pat, kad viņa tautieši nostājas pret bijušajiem apspiedējiem. Tikai kristīgā mīlestībā panākta uzvara bija pieņemama Irbem.

Pēc divarpus gadiem, 1934.gada Klusajā nedēļā, Tas Kungs Kārli Irbi aizsauca mūžībā. Vēsturē paliek liecība par Kārli Irbi, pārliecinātu kristieti un dižu mūsu tautieti, par kuru, manuprāt, ir vērts atcerēties arī Latvijai nozīmīgajā novembra laikā. Lai Dievs dod, ka no viņa mēs, latviešu kristieši, arvien mākam pastāvēt Kristū, nest Viņa vēsti un paliekam patiesi noderīgi savai tautai un valstij.

Dievam vien lai ir gods!

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: