Izlaist līdz saturam

Taizeme: lūdzām dziedināt slimību, Kristus dziedināja dvēseli. II daļa.

by uz novembris 18, 2012

Intervijas I daļu lasīt šeit.

GS: Kā tu šajā situācijā tomēr kļuvi par kristieti?

Sima: Kad es vēl biju pavisam maza, pirms gadiem četrdesmit, kāda amerikāņu misionāru ģimene devās uz Ķīnu. Par laimi man un daudziem citiem Ķīnā viņus neielaida, tā nu viņi uz laiku apmetās Taizemē. Pēc brīža viņi uzzināja, ka šeit ir liela ķīniešu kopiena un nolēma izmantot laiku nesot vēsti par Kristu Taizemes ķīniešiem. Sākotnēji šis misionārs iepazinās ar jauniešiem, mācīja spēlēt viņiem amerikāņu futbolu, radīja viņiem iespēju kopā saturīgi pavadīt laiku. Viņa sieva savukārt mācīja meitenēm pavār-mākslu un rokdarbus. Ar laiku šī jauniešu grupa auga arvien lielāka un lielāka. Tad kādā brīdī šis misionārs sāka jauniešiem stāstīt par Kristu. Viņi uzticējās šim mācītājam, viņi uzticējās viņa nestajai vēstij un tieši viņi kļuva par jaunas kristīgās draudzes kodolu. Šodien lielākā daļa no šiem jauniešiem ir draudžu līderi un mācītāji, jaunu draudžu dibinātāji.

Mans vecākais brālis bija viens no šiem jauniešiem. Viņš bija pirmais kristietis mūsu ģimenē. Pēc brīža viņam sekoja citi brāļi un māsas. Viņi centās apmeklēt dievkalpojumus katru svētdienu. Bet tas nebija tik vienkārši, jo tas bija jāslēpj no mūsu vecākiem. Māte un jo īpaši tēvs bija naidīgi noskaņoti pret jebko, kam bija kāda saistība ar Kristu. Bet laiks gāja un Dieva vārds darīja savu. Šobrīd manā ģimenē tikai 2 brāļi un 1 māsa vēl nav kristieši. Gan mans tēvs, gan mana māte kļuva par kristiešiem. Tikai … tas mums prasīja 20 gadus. Bet Dievam jau pieder viss pasaules laiks.

GS: Tu tikko kā aizstāvēji savu doktora disertāciju, kā tu nonāci līdz lēmumam par studijām?

Sima: Tas saistīts ar notikumiem manā ģimenē. Pēdējos divus savas dzīves mēnešus mans tēvs pavadīja slimnīcā. Es tajā laikā atstāju darbu, lai varētu būt kopā ar viņu. Trīs dienas pirms savas nāves viņš piekrita ataicināt mācītāju, nožēloja grēkus un apliecināja ticību Kristus žēlastībai. Gandrīz visa mūsu ģimene, izņemot 2 brāļus un 1 māsu tajā naktī bija palātā kopā ar viņu. Vairākiem no viņiem, arī mammai, tas bija izšķirošais brīdis viņu ticības ceļā. Šie trīs, ka nebija klāt, tā arī nespēja noticēt, ka tēvs bija kļuvis par kristieti. Mēs visi lūdzām, lai Dievs dziedina tēvu no slimības, Viņš izdarīja to, uz ko mēs pat necerējām, Dievs izvēlējās dziedināt tēta dvēseli.

Pēc tam notikumi bija visai vētraini. Mēs apglabājām tēvu kā kristieši to dara, kristiešu kapsētā. Viens no brāļiem, kurš nebija klāt tajā nakti, sapulcināja tēva brāļus, viņi kopā devās pie mēdija (cilvēks, kurš apgalvo, ka spēj izsaukt mirušo garus un ļaut tiem runāt caur savu ķermeni ar tiem, kuri viņu izsauc – autora piezīme). Kad „mana tēva gars” parādījās, tas sāka žēloties, ka viņam esot auksti un neesot nekā ko ēst. Tēva budistu radi uzrīkoja viņam bēres pēc budistu tradīcijas septiņu dienu garumā. Laikam lai siltums un ēdiens pietiku ilgam laikam. Tā nu manam tēvam bija divas bēres.

Pavadīdama tik daudz laika kopā ar tēvu un beigās redzēdama, ka Dieva vārds savu ir izdarījis, es pie sevis nodomāju: „Kungs, ja tas ir tavs prāts, lai es kalpotu ar vārdu, tad es esmu gatava to darīt.” Pēc brīža iestājos seminārā, vēl pēc dažiem gadiem ar vīru un vecāko dēlu atbraucām uz St. Louis’u, lai turpinātu studijas šeit.

GS: Lielas ģimenes, lielas ticības cīņas…

Sima: Ar to jau vēl nebeidzās. Saprotams, ka mūsu radi mūs apsūdzēja nepateicībā. Īpaši grūti klājās mammai, jo viņa it kā bija stājusies uz ticības ceļa, it kā radu iespaidā vēl vilcinājās. Tajā pašā laikā viņas mājā vēl ar vien bija tēva iekārtota atsevišķa dievkalpošanas istaba, pilna ar Budas statujām un mūsu senču tēliem. Ko ar to iesākt? Nevar atstāt un tik viegli nevar arī izmest. Kāds misionārs reiz publiski sadedzināja vienu no šiem „svētajiem” priekšmetiem un tad 24 stundu laikā tika izraidīts no valsts. Tā nu mēs šo svēto istabu demolējām pa druskai, naktīs vezdami un izmezdami šos elkus dažādās vietās. Tas bija pat mazliet baisi. Nu jau gan attieksme pret kristiešiem arī valstī kopumā ir daudz atvērtāka. Cilvēki jau ilgāku laiku ir vērojuši, ko tad tie kristieši dara, un sapratuši, ka no viņu darbošanās lielākoties ieguvēja ir visa sabiedrībā. Tā nu arī vecāki vairs nav tik kritiski un baznīca iemanto arvien jaunas dvēseles.

GS: Vai Amerikā kristieši ir savādāko nekā Taizemē?

Sima: Jā, pārsvarā viņi ir garāki (smejas). Taizemē gandrīz nepastāv tāda lieta, kā dalījums konfesijās. Ir tikai Romas katoļi un protestanti. Kad atbraucu šeit, par daudzām lietām biju pārsteigta. Tikai pamazām sāku izprast Evaņģēlija vēsts dziļumu un to, cik svarīgi ir šo vēsti sargāt, lai tā tiktu sludināta pareizi. Baznīcu, kurā es nācu pie ticības, dibināja baptistu misionārs. Taizemē daudzas lietas, ko šeit uzskata par pašsaprotamām, nemaz nav zināmas. Piemēram, kad atbraucām šeit, man ilgu laiku bija pretestība pret absolūciju. Es domāju, kā gan cilvēks var piedot grēkus? Pamazām izpratu kalpošanas amatu, izpratu, kādu dāvanu Dievs mums caur šo amatu devis, – drošu pārliecību, pat var teikt fizisku pieredzi caur roku uzlikšanu, ka mūsu grēki mums tiek piedoti. Tas ir brīnums.

GS: Ko tu gribētu novēlēt Latvijas kristiešiem, un jo īpaši jau Latvijas luterāņiem?

Sima: Būdami šeit, St. Louis’ā, mēs nokristījām abus savus dēlus luterāņu baznīcā. Šeit es pirmo reiz piedzīvoju absolūcijas svētību. Paldies par to Dievam! Jums tas viss ir – Kristība, absolūcija, Kristus mielasts… tik daudz kristiešu par šīm dāvanām pat īsti nenojauš. Šeit esot esmu novērojusi, ka cilvēki, arī luterāņu baznīcās, arvien mazāk tic Dieva spēkam vārdā un sakramentos, bet domā kā arvien vairāk izmantot dažādas pasaules gudrības Evaņģēlija labā. Protams, jādara viss, lai vēsts par Kristu tiktu nesta citiem, bet tajā pašā laikā nezaudējiet ticību Dieva vārdam un Viņa svētuma spēkam. Tikai Kristus var radīt mūs no jauna. Ticiet tam, dalieties šajā ticībā, dzīvojiet kā no jauna radīti un esiet pacietīgi, Dievam pieder viss pasaules laiks, Viņš sacīs savu galavārdu, kad būs īstais brīdis.

P.s. Pirms diviem gadiem Simai, esot Amerikā, izdevās satikt to pašu amerikāņu misionāru, kurš bija dibinājis viņas draudzi. Viņam tajā laikā bija jau 97 gadi, viņa sieva bija mirusi. Savas dzīves pēdējās dienās Dievs vēlreiz viņu iepriecināja parādot, cik bagātīgi augļi ir bijuši viņa kalpošanai Taizemē. Pēc mēneša Sima, nu jau kā teoloģijas doktore ar specializāciju Svēto Rakstu zinībās, kopā ar savu ģimeni dosies atpakaļ uz Taizemi, lai ar savām dāvanām kalpotu Kristus valstības celšanā. Lai mūsu visu Dievs un Kungs svētī viņas darbu tik pat bagātīgi kā to cilvēku pūles, caur kuriem Sima pirms daudziem gadiem saņēma savu ticību!

Intervija pārpublicēta no Biķeru Draudzes Avīzes.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: