Izlaist līdz saturam

Tikšanās ar Dievu

by uz novembris 29, 2012

(Voldemārs Lauciņš)

Pirms gandrīz piecpadsmit gadiem man stāstīja kādu amizantu notikumu, kas tik pat labi var notikt šodien un ar ikvienu no mums. Kādas Latvijas mazpilsētas kristiešu ģimenē bija noticis negadījums – tēvs darbā bija kritis un guvis nelielas traumas. Nekas pārlieku bīstams, tomēr mediķi viņam iedeva vajadzīgo „lapu”, tātad – pāris brīvdienas. Tā kā pilsēta nebija liela, ziņa izplatījās ātri. Draudzes mācītājs, garāmejot, iegriezās pie minētās ģimenes. Tūlīt pat visā mazpilsētiņā izplatījās baumas par negadījumā cietušā ģimenes tēva kritisko situāciju, jo: „pie viņiem jau pabijis pat mācītājs!”

Vai nav tā, ka lielākajai daļai cilvēku, jebkas, kas saistīts ar Dievu un baznīcu, šķiet rezervēts tikai kristībām, iesvētībām un laulībām, jā – arī bērēm? Tāpēc, izlasot šī raksta virsrakstu, kāds varētu iedomāties, ka te būs runa par dzīves pēdējajiem brīžiem. Pat mēs, kristieši, bieži neesam brīvi no domas, ka Dievs ir runājams, proti, Viņš dzird mūs un mēs dzirdam Viņu, tikai baznīcā, dievkalpojuma laikā. Protams, dievkalpojumā Dievs cilvēkam pienāk visnepārprotamāk. Te Viņš ir klāt Savā žēlastības vēstī, gan Vārdā, gan sakramentos, gan arī svētajā sadraudzē. Tomēr, vai tikai tobrīd Viņam ir kas sakāms mums un mums Viņam?

Lasot Rakstus, tā vien liekas, ka Dievs ir citādos ieskatos. Vecajā Derībā Dievs ir ļoti aktīvs ne tikai dievkalpošanas sakarā, bet ir Savas tautas vidū tās priekos un bēdās. Šķiet, vienu no visuzskatāmākajām šīs attieksmes liecībām rodama 3 Moz 26:12: „Un Es staigāšu jūsu vidū un būšu jums par Dievu, un jūs būsit Man par tautu”. Vai tā nav vistiešākā atsauksme uz jau notikušu Dieva un cilvēka sadraudzi Ēdenē? Dievs pat vienu no desmit uz plāksnēm rakstītajiem baušļiem veltīja Savas un cilvēka praktiskas sadarbības – tikšanās – organizēšanai. Trešais bauslis – „Tev būs svēto dienu svētīt” – ir vairāk par neko nedarīšanu (slinkošanu?!) svētdienā (Vecās Derības kontekstā Dievs runāja par – sabatu, kas mūsu nedēļas skaitīšanā ir sestdiena). Tas ir pat daudz vairāk par aiziešanu uz baznīcu četras reizes mēnesī. Tas ir bauslis, kas norāda, ka cilvēkam ir regulāri jāatlicina laiks iespējai satikt Dievu.

Protams, svētdiena daudzu iemeslu dēļ ir ļoti svarīga kristieša prakses sastāvdaļa. Tomēr, Dieva satikšana tikai svētdienās var radīt (un visbiežāk arī rada) tikai ārēju kristietības tēlu, un nespēj laist dziļākas saknes kristieša dzīvē. Ilustrācijai noderētu godprātīgs jautājums katram pašam sev, vai būtu pietiekami, ja mēs ar saviem mīļajiem – vecākiem, laulāto draugu, bērniem, utt. – tiktos un runātos tikai reizi nedēļā? Vai nav tā, ka cilvēkiem, kas mums ir svarīgi, mēs atlicinām pēc iespējas vairāk laika? Diez vai līgavainis un līgava ir jāskubina kopējai pastaigai gar jūru vasarā vai pasēdēšanai aukstā vakarā pie siltas tējas vai kafijas tases.

Tomēr, mums ir grūti atrast laiku Dievam. Tieši tāpēc, lai dāvātu Savas klātbūtnes svētību, Dievam bija jāregulē Savas un cilvēka attiecības ar īpaša baušļa palīdzību.

Ja nu esam gatavi sākt pie mūsu attiecībām ar Dievu nopietnāk piestrādāt, tad var rasties jautājums par to, kur un kā. Atbildes katrā gadījumā var būt atšķirīgas, jo tikšanās ar Dievu nav normēta, proti, nav īpaša reglamenta, kā ikdienā satikt Dievu. Pieļauju, ka ikdienā kādam tā var būt pasēdēšana pie rīta tējas vai kafijas tases, citam tā varētu būt saruna galvā pārpildītā sabiedriskā transporta līdzeklī, vēl citam tā varētu būt rīta rosmes skriešanas laikā. Domāju, ka svarīgākais nav kur, bet gan ar kādiem līdzekļiem. Šķiet, ka pati galvenā Dieva sadzirdēšanas iespēja ir Viņa Vārda – Svēto Rakstu – lasīšana vai uzklausīšana. Pie tam, tā ir vienīgā autentiskā, jo par ikvienu Bībeles interpretāciju, var rasties vairāk vai mazāk pamatoti jautājumi.

Tomēr, saruna nav tikai saņemšana, lai arī cik nozīmīga tā būtu. Saruna ir arī piedalīšanās no savas puses. Ir svarīgi, ka Dievam mūsu vārdi un domas nav mazsvarīgi. Lai arī Viņš zina visu, Viņš ir solījis mūs uzklausīt (Mt 18:20), vēl vairāk, viņš ir pavēlējis mums runāt ar Viņu (Mt 234:20, 1 Tes 5:17).

Lai vai kā, tās ir tikai pārdomas par veidiem, kā svētdienā ar dievkalpojuma apmeklēšanā uzklausīto Dieva Vārdu un sacītajām lūgšanām, tas ir, uzsākto sarunu ar Viņu, turpinātu visas nedēļas garumā. Jo Dievs runā ne tikai svētdienā baznīcā, bet Viņš ir gatavs mūs uzklausīt un uz mums runāt caur Bībeli un mūsu lūgšanu ikdienu. Mana pārliecība ir, ka ar mūsu sarunām katru dienu, mums pašiem Dieva Vārds vairs nebūs tikai brīvdienu izraušanās, un, iespējams, arī apkārtējie cilvēki mācītāja vizīti vairs neuztvers par pēdējo cieņas izrādījumu cilvēka mūžā.

Dievam vien lai ir gods!

5 komentāri
  1. janisliepa permalink

    Bauslība vai evaņģēlijs?
    Tāda nu ir tā cilvēka daba, ka pēc noklusējuma (grēka dabas) mēs ne tikai runājam maz, bet nerunājam vispār, kamēr Dievs, Tas Kungs mūs pats neuzrunā! Tāpēc viss gods un slava Viņam par Jēzus Kristus upuri, lai es vispār runātu ar Viņu!

  2. Voldemārs Lauciņš šajā rakstā aizskar, manuprāt, ļoti svarīgu tēmu, mītu, kas eksistē ne tikai ārpus Baznīcas, bet arī kristiešu vidū. Proti, ka ticība ir kaut kas, kas saistīts tikai ar svētdienas rītu. Aizgāju, pabiju, pielūdzu, un varu atkal turpināt SAVU dzīvi.
    Kristus mums dāvā jaunu dzīvi, brīvību no grēka, Svētā Gara spēku un vēlēšanos dzīvot saskaņā ar Dieva gribu. Dzīve, nedz vecā, nedz jaunā nav tikai laika fragments, bet gan viss laiks, kas mums atvēlēts. Ja ar Dieva Vārdu esam radīti no jauna, tad lai dzīvotu jaunu dzīvi. Visu dzīvi. Visu laiku, kas mums atvēlēts.
    Svētdienas rīts ir spēka avots, no kura sākas mūsu nedēļa, bet nedēļa turpinās dzīvojot katram savos aicinājumos, kalpojot tuvākajiem tajās attiecībās, kādās esam likti.

  3. Jānis permalink

    “Dievs pats izvēlās noteikt laiku, nevis mēs to nosakām. Tikšanās vietas noteikšanas bija pazīstama senajā pasaulē. Valdnieki noteica laikus, kad viņu padotie varēja viņus satikt. Tad jebkurš varēja izteikt savu vajadzību. Tā arī Dievs Dievkalpojumu nosaka par vietu, kurā Viņš būs klāt un uzklausīs lūgumus.” (7.lekcija)

  4. Paldies, Jāni!
    Uz jautājumu, Bauslība vai Evaņģēlijs? Domāju, abi. Bauslība no cilvēka (mana) darba, Evaņģēlijs, no Dieva darba Kristū. Protams, pēdējam jāprevalē ;)
    Tomēr, ne jau cilvēka darbs ir sludināt Evaņģēliju, bet – Svētā Gara, ar priekšnosacījumu, ka cilvēkam pēc tā ir jātiecas.

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: