Izlaist līdz saturam

Intervija: Baznīca dzīvo, un „elles vārtiem to nebūs uzvarēt”. III daļa.

by uz Decembris 22, 2012

Intervijas II daļu lasīt šeit.

GS: Kāda pašlaik Krievijā ir attieksme pret luterāņiem?

Metjū: Kā jau minēju, Krievijā pašlaik darbojas ļoti daudz dažādu sektu. Tā nu katrs, kas nav pareizticīgais, tiek uzlūkots ar aizdomām. Tad nākas skaidrot, ka luterāņi Krievijā nav nekādi ienācēji, ka mums ir 450 gadu kopīga vēsture, ka luterāņu baznīcas pienesums Krievijā ir patiesi ievērojams…

GS: Cik liels ir bijis Luteriskās baznīcas pienesums Krievijā?

Metjū: Pirms revolūcijas luteriskā baznīca bija otra lielākā baznīca Krievijā. Tad vienkopus vienā luteriskajā baznīcā pastāvēja gan krievu, gan vācu, gan latviešu, gan somu, gan igauņu draudzes. Tai piederēja plašs skolu tīkls – labākās skolas Krievijā, ar ļoti labu izglītību. Krievijas pēdējā cara Nikolaja II ārsts bija luterāņu skolas beidzējs, tāpat arī tāda zināma persona kā revolucionārs un V. I. Ļeņina līdzgaitnieks Ļevs Trockis bija mācījies luterāņu skolā. Laikam gan kaut ko nebija sapratis.

Taču pēc revolūcijas lietas mainījās. Pirmais komunistu trieciens tika vērsts pret pareizticīgo baznīcu, luterāņus sākotnēji neaiztika. 30. gados sākas pret luterāņiem vērstā kampaņa. 1937. gadā bija palikušas vairs tikai nepilnas 10 draudzes, un 1938. gadā vairs nebija nevienas. Neviena pati! Mācītājus sagaidīja trīs iespējas: vai nu izsūtīšana uz Sibīriju, vai nāves sods, vai, ja mācītājs bija citas valsts pilsonis, izraidīšana no valsts. Tā nu tagad viss jāsāk no jauna. Ir nepieciešams Krievijā atgādināt mūsu vēsturi.

GS: Tātad otra lielākā konfesija, turklāt ar tik lielu pienesumu visas valsts izglītošanā, tika vienkārši iznīcināta?

Metjū: Baznīcu nevar tik vienkārši iznīcināt. Komunistu ideoloģija mācīja, ka galvenais ir iznīcināt ēkas, tad arī līdzejošā ticība iznīks. Te nu viņi kļūdījās. Koltišu draudzes dievnams – šajā pilsētā tagad atrodas Ingrijas Luteriskās baznīcas seminārs – arī tika nodedzināts. Bet kas notika? Bībeli viņi nenodedzināja, draudzes sievas to pamanījās izglābt. Tā nu katru svētdienu draudze sanāca kopā nopostītās baznīcas drupās, lai lasītu Kristus Evaņģēliju. „Elles vārtiem nebūs to [proti, Baznīcu] uzvarēt!” (Mt 16:18) Draudze pārsvarā sastāvēja no sievām, jo vīri lielākoties tika nogalināti vai izsūtīti. Un tad, gandrīz pusgadsimtu vēlāk, 80.gados, kad Ingrijas baznīcā atkal tika ordinēti pirmie mācītāji, šīs pašas Koltišu draudzes sievas atnesa un nodeva viņiem no nopostītās baznīcas izglābto Bībeli, sacīdamas: „Mēs esam turējušas ticību visus šos gadus, gaidot, līdz atnāks kāds, kas varēs atkal kalpot.” Šī pati Bībele pašlaik atrodas uz atjaunotās Koltišu baznīcas altāra. Tāda ir ticība, un tāds ir Svētā Gara spēks; tos nevar iznīcināt nedz atņemot dzīvības, nedz nojaucot ēkas.

Vispaliekošākais posts, kādu komunisms nodarīja, ir padomju laikā augušo cilvēku sakropļotās dvēseles. Padomju Savienība gan sabruka ārēji, taču to cilvēku dvēseles, kuriem ar varu, meliem un iebaidīšanu tika iedzīta ticība, ka Dieva nav, stāv vēl šodien kā tādi komunisma pieminekļi. Tik daudzi no šīs paaudzes saprot, ka komunisms iemiesoja atklātus melus un ļaunumu, taču vēl joprojām aizstāv pašu komunisma pamatu, – ideoloģiju, kura nostājās pret Dievu Radītāju un Glābēju. Kā tādi Stokholmas sindroma upuri, viņi akli aizstāv to ļaunumu, kas viņiem ir atņēmis pašu svarīgāko – iespēju dzīvot personīgās attiecības ar Radītāju. (Par Stokholmas sindromu sauc fenomenu, kad par ķīlniekiem saņemtie pēc kāda laika nāves baiļu rezultātā pieķeras saviem pāridarītājiem un pat aizstāv to uzskatus. – .G.B.)

GS: Tomēr pēc visām šausmām, kādas baznīca komunisma laikā pieredzējusi, tā atkal atdzimst.

Metjū: Es bieži vien brīnos par ticību. Nezinu, kā tas ir Latvijā, taču Krievijā jaunākās paaudzes cilvēki nereti uzlūko baznīcu nicīgi, jo tur jau, redzi, “tikai vecas tantītes vien pulcējās”. Taču vajag tikai ar šīm „tantītēm” parunāt, lai saprastu, ka esi sastapis īstus ticības milžus. Nesen runāju ar kādu sievieti, kura bija izturējusi Padomju Savienības koncentrācijas nometni, redzējusi savus tuvākos mirušus sasviestus kaudzēs kopā ar simtiem citu sakropļotu ķermeņu. Man pietrūka vārdu, ko viņai sacīt. Tad viņa teica man: „Redzi, dēliņ, sātans gan trakoja visā savā spēkā, bet Kristus baznīcu viņš nespēja uzvarēt. Tā ir dzīva, un tā atkal aug.” Tas ir tiesa, dažu desmitu gadu laikā Ingrijas baznīca ir izaugusi līdz gandrīz 100 draudzēm.

GS:Ko tu gribētu novēlēt luteriskajai baznīcai Latvijā?

Metjū: Ir lietas, kuras Rietumi no jums var mācīties. Cilvēki Rietumos pēdējā laikā nav lējuši asinis, apliecinot savu uzticību Kristum. Koltišu draudzē bija kāda sieviete – Marija Savolainena. Kad es viņu pirmo reizi satiku, viņai bija 98 gadi. Viņas vīru kādā vakarā bija aizveduši komunisti, viņa nekad viņu vairs netika redzējusi. Viņas trīs bērni nomira uz viņas rokām izsūtījumā Sibīrijā. Viņa mēdza sacīt, ka Dievs Savā žēlīgajā gudrībā ir pasargājis viņas mīļos no visām tām mokās un šausmām, kādas iemiesoja komunistu režīms.

Kādā svētdienas rītā, ziemas vidū, kad ārā valdīja īsta sniega vētra, kad šķiet, ka debesis un zeme saplūst kopā, es nolēmu, ka būs jau labi, ja palikšu mājas un palasīšu Rakstus – tā vietā lai ietu uz Dievkalpojumu. Tad es pavēros pa logu. Tur es ieraudzīju šo 100 gadus veco, augumā nelielo sievieti, Mariju Savolainenu. Ar vētru cīnīdamās, trīs soļus uz priekšu, divus atpakaļ sperdama, viņa neticamā noteiktībā bija ceļā uz Dievkalpojumu. Piecas minūtes vēlāk arī es biju dievnamā. Vēlāk es Marijas kundzei jautāju, kāpēc tādā laikā viņa gāja ārā no mājas, uz Dievkalpojumu. Atbilde bija tik vienkārša: „Kad biju Sibīrijā, man nebija iespēja saņemt Kristu, tagad man tā ir. Kā gan es to varētu nedarīt?”

Mīļie brāļi un māsas, arī jūsu zemē Kristus baznīca ir uzvarējusi elles vārtus, arī daudzi jūsu tautieši ir maksājuši ar asinīm un dzīvību, lai paturētu savu ticību. Turklāt jums ir uzticēta luteriskās baznīcas skaidrā izpratne par Rakstiem. Turiet godā savu vēsturi, mācieties no tās, rādiet arī citiem, ko luteriskā baznīca ir darījusi visas jūsu tautas labā un novērtējiet to ticības brīvību, kāda jums šodien kā Dieva dāvana pasniegta! Bet nepalieciet pagātnē, rādiet cilvēkiem Kristu šodien – tā, kā tikai mūsu baznīca to prot.

Intervija pārpublicēta no Biķeru Draudzes Avīzes.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: