Izlaist līdz saturam

Laulība: starp Radīšanu un Mūžību [18]. Vai Dievs pieļauj laulības šķiršanu un atkārtotu laulību? (I daļa.)

by uz decembris 27, 2012

Iepriekšējo daļu lasīt šeit.

Jana: Līdz šim pārrunājām laulības būtību, vīra un sievas uzdevumus un daudzas citas gaišas lietas. Diemžēl pasaulē, kurā dzīvojam, bieži vien notiek ne tā, kā Dievs to ir vēlējis, tostarp laulību šķiršana ir visai parasta lieta. Pēdējos gados apmēram 50% no Latvijā oficiāli reģistrētajām laulībām ir šķirtas.[i] Svētajos Rakstos, gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā, vairākkārt aprakstīta laulības šķiršana, turklāt dažādās vietās minēti dažādi šķiršanās nosacījumi. Mozus pieļauj salīdzinoši vieglus šķiršanās noteikumus, savukārt Jēzus prasības ir ļoti stingras. Kas no tā attiecas uz mums?

Guntars: Cilvēku savstarpējā neuzticība laulībā ir bijusi problēma visos laikos. Varam lasīt, kā to cenšas apvaldīt Mozus, un ar šiem pašiem jautājumiem saskārās arī Jēzus un apustulis Pāvils. Katrā vietā mēs sastopam nedaudz atšķirīgas pamācības laulības šķiršanai. Taču, ja palūkojamies uz Rakstu vēsti kā veselumu un rūpīgāk aplūkojam, kam, kad un ko tieši saka šie Dieva vīri, tad atrodam, ka viņu sacītajā nav pretrunu. Visi viņi runā par vienu un to pašu, tikai no dažādiem skatījumiem.

Dieva norāde par laulības šķiršanu ir šāda: „Kas no savas sievas šķiras, ja ne netiklības dēļ, un prec citu, tas pārkāpj laulību; un, kas atšķirtu prec, tas pārkāpj laulību” (Mt. 19:9). „Un, ja sieva no sava vīra šķiras un ar citu apprecējas, tā pārkāpj laulību” (Mk. 10:12). Un pamatojums tam ir: „Ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt” (Mt. 19:6).

Tātad Dievs nepieļauj laulības šķiršanu nevienā citā gadījumā, kā vien pie netiklības. Netiklība šeit apzīmēta ar sengrieķu vārdu porneia, kas nozīmē dzimumattiecības ārpus laulības. Tātad vienīgais iemesls, kādēļ laulība varētu tikt attaisnoti šķirta, Dieva acīs ir tas, ka kāds no laulātajiem ir stājies dzimumattiecībās ārpus laulības ar citu partneri.

Ļoti zīmīgi, ka tieši šāds ir vienīgais Dieva pieļautais laulības šķiršanas iemesls. Kā Jēzus pats, atsaucoties uz radīšanas stāstu, saka: „Un šie divi būs viena miesa. Tātad viņi nav vairs divi, bet viena miesa; ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt” (Mt. 19:5–6). Šī Dieva norāde vēlreiz liek padomāt, cik augstu Dievs vērtē tieši vīra un sievas miesas vienību un uzticību šai vienībai. Netiklības gadījumā šī vienība būtībā jau ir tikusi pārrauta, kad viens no laulātajiem ir stājies attiecībās ar kādu citu. Kā rakstīts: „Jeb vai nezināt, ka tas, kas biedrojas ar netikli, ir viena miesa ar to?” (1. Kor. 6:16). Tātad laulības vienība jau ir sarauta un tās vietā nākusi cita. Atceries, Svētajos Rakstos arī Dieva un cilvēku attiecības vairākkārt tika salīdzinātas ar laulības attiecībām – Dievs kā līgavainis un Israēla tauta kā līgava vai Kristus kā līgavainis un baznīca kā līgava.[ii]

Jana: Tomēr Vecajā Derībā Mozus laulības šķiršanai pieiet brīvāk. Rakstīts taču: „Ja kāds ņem sievu un kļūst tai par vīru, bet tad notiktu, ka tā neatrod vairs labvēlību viņa acīs, tādēļ ka tas atradis viņā kādu kauna lietu, tad lai viņš raksta tai šķiršanās rakstu un iedod to viņai rokā un izraida viņu no sava nama. Un tā lai atstāj viņa namu un kļūst citam vīram par sievu” (5. Moz. 24:1–2). Tas nozīmē, ka, ja ir kaut kas tāds, kas traucē laulības tālākai pastāvēšanai, kāda kauna lieta, tad laulību var šķirt, vai tā?

Guntars: Mozus tiešām pieļāva laulības šķiršanu vairāk gadījumos, nekā to saskaņā ar radīšanas kārtību apstiprina Jēzus. Taču Jēzus pats arī paskaidro, kādēļ Mozus tā rīkojies: „Mozus jums atļāva šķirties no savām sievām jūsu cietsirdības dēļ, bet no iesākuma tas tā nav bijis” (Mt. 19:8). Ir kāda būtiska atšķirība starp Jēzus skaidrojumu par laulības šķiršanu un Mozus skaidrojumu. Dievs caur Mozu deva Israēla tautai likumus, kuri regulēja ne tikai attiecības ar Dievu, bet arī laicīgās dzīves izkārtojumus. Varam aplūkot vēl kādu piemēru.

Ceturtajā gadsimtā Romas impērijā valdīja kristīgi imperatori – Valentiniāns[iii] un Teodosijs[iv]. Būdami gan kristieši, kuriem saistoši Dieva likumi, gan laicīgās varas pārstāvji, kuriem jānodrošina kārtība valstī, viņi izdeva likumus, kas noteica laulības šķiršanas kārtību. Turklāt šos likumus viņi izstrādāja, uzklausot ievērojamu bīskapu, tajā skaitā Ambrozija[v], padomus. Šie laicīgie likumi pieļāva šķiršanos arī citos gadījumos, tādos kā cietsirdība, buršana vai sazvērestība pret laulātā dzīvību utt.

Laicīgajiem likumiem ir ne tikai jāpamudina godprātīgos rīkoties pareizi, bet arī jāspēj savaldīt ļaunos, lai tie nenodarītu pāri citiem. Tā kā laicīgie likumi ne vienmēr spēj nodrošināt taisnību saskaņā ar Dieva prasībām, tad bieži vien tiem jāizvēlas mazākais no diviem ļaunumiem. Piemēram, vai nu kāda no laulātajiem veselības un dzīvības apdraudējums vai šķiršanās. Tā arī Mozus deva Israēlam laicīgos likumus, kuri, ņemot vērā viņu siržu cietību, nodrošināja vismaz kaut kādu kārtību laulības jautājumos. Tevis minētie likumi Israēla patriarhālajā sabiedrībā ierobežoja vīru patvaļu un aizsargāja sievietes. Šie likumi nekādā ziņā neatceļ Dieva iedibināto kārtību.

Farizeji gan Mozus dotos likumus interpretēja tā, kā viņi to labi prata. Ja Mozus bija noteicis, ka šķirties drīkst, ja atrod pie sievas kādu „kauna lietu”, tad farizeji meklēja, kā šo noteikumu izmantot pēc pilnas programmas. Ja reiz ir kādas lietas, kuru dēļ drīkst šķirties, tad viņi jautā: „Vai ir atļauts šķirties no savas sievas katra iemesla dēļ?” (Mt. 19:3). Tātad – vai varam to darīt, kad vien iegribas? Tāda ir cilvēkiem raksturīgā attieksme pret Dieva noteiktajām lietām; kā grēkākrišanas notikumā aprakstīta sātana balss: „Vai tiešām Dievs tā teica?” (1. Moz. 3:1). Kopš tā laika šis jautājums turpina skanēt cilvēku ausīs.

Jana: Bet arī apustulis Pāvils 1. vēstulē Korintas draudzei raksta: „Ja neticīgais šķiras, lai tas šķiras; tādā gadījumā brālis vai māsa nav saistīti; jo uz mieru Dievs mūs ir aicinājis” (1. Kor. 7:15). Vai te neparādās mazliet cita attieksme pret laulības šķiršanu nekā Jēzus teiktajā?

Guntars: Arī apustuļa Pāvila sniegtās norādes par iespējamo laulības šķiršanu nav pretrunā ar Kristus sacīto, jo kā pirmo viņš uzsver tieši to pašu, ko Kristus: „Bet laulātiem es pavēlu, tomēr ne es, bet Tas Kungs: sievai nešķirties no vīra” (1. Kor. 7:10). Tātad, ja reiz laulība ir nodibināta, tas automātiski nozīmē uzticību laulību solījumam. Tā ir laulāto atbildība vienam pret otru un Radītāja priekšā.

Protams, Pāvila rakstītais neizslēdz jau Kristus minēto vienīgo Dieva acīs pieļaujamo iemeslu, kad laulība var tikt šķirta – netiklību. Par laulībām, kas šķirtas citu iemeslu dēļ, Pāvils raksta, ka, „ja sieva ir atšķīrusies, tad tai palikt neprecētai vai izlīgt ar savu vīru; un vīram neatstumt sievu” (1. Kor. 7:11). Tas ir, ja tomēr esat šķīrušies, tad vai nu palieciet šķirti un atlikušo mūža daļu aizvadiet, dzīvojot atturībā, vai arī samierinieties un atgriezieties pie vīra vai sievas, kuram esat solījuši uzticību. Pie tam, saskaroties ar netiklību laulībā, jau kopš senatnes baznīca ir ieteikusi, ja vien tas iespējams, censties izlīgt un piedot vainīgajai pusei.

Atceries, Dieva un cilvēku attiecības Rakstos tiek salīdzinātas ar laulību; cik gan reižu mēs laužam uzticību Dievam, tā pārkāpjot laulību ar mūsu Kungu? Cik reižu Kristus mums piedod un pieņem mūs atpakaļ? Kādu attieksmi pret sevi mēs vēlētos sagaidīt– piedošanu vai nosodījumu?

Pāvils vēstulē Korintas draudzei īpaši cenšas, lai viņa sacītais netiktu izmantots kā papildus aizbildinājumi laulības šķiršanai. Viņš piekodina, lai kāds neiedomājas šķirties dažādu ticības pārliecību dēļ: „Bet pārējiem saku es, ne Tas Kungs: ja kādam brālim ir neticīga sieva un tā vēlas ar viņu kopā dzīvot, tad viņam to nebūs atstumt. Un, ja kādai sievai ir neticīgs vīrs un tas vēlas ar viņu kopā dzīvot, tad viņai to nebūs atstumt” (1. Kor. 7:12–13). Ticības atšķirības nedrīkst izmantot par iemeslu laulības šķiršanai. Ja nu vienīgi neticīgā puse šķiras, tad ticīgajai pusei nevajag ar varu turēties pie šīm attiecībām.

Turpinājums sekos…
Raksts pārpublicēts no “Luterisma Mantojuma Fonda” izdotās grāmatas “Laulība: starp Radīšanu un Mūžību“.

[i] Saskaņā ar Latvijas Statistikas pārvaldes datiem (http://www.csb.gov.lv/csp/content/?cat=471&id=2929 / 2008.01.09.) Latvijā 2001. gadā tika reģistrētas 9258 laulības un šķirtas 5740, kas sastāda 62%. 2002. gadā – 9738 un 5952 (61,1%), 2003. gadā – 9989 un 4828 (48,3%), 2004. gadā – 10370 un 5271 (50,8%), 2005. gadā – 12544 un 6341 (50,6%), 2006. gadā – 14616 un 7250 (49,6%). Turklāt 2006. gadā 59,1% no visām šķirtajām laulībām bija ģimenes, kurās ir nepilngadīgi bērni. Papildus šai oficiālajai statistikai būtu jāņem vērā arī to pāru statistika, kuri dzīvo nereģistrētā laulībā. 2006. gadā 43,4% (2000. gadā – 40,0%) jaundzimušo dzimuši vecākiem nereģistrētā laulībā.

[ii] Jer. 2:2; Jes. 49:18, 61:10, Hoz. 2. nod., Jņ. 3:29, Ef. 5. nod. u. c.

[iii] Flavius Valentinianus (371–392) – Romas imperators no 375–392 AD, saukts par Valentiniānu II. Iecelts par imperatoru sava tēva Valentiniāna I vietā 4 gadu vecumā.

[iv] Flavius Theodosius (347–395) – pēdējais apvienotās Rietumu un Austrumu Romas impērijas imperators no 379–395 AD. Saukts par Teodosiju I vai Teodosiju Lielo. Ievērojams ar to, ka pasludināja kristietību par valsts reliģiju.

[v] Ambrozijs (338–397) – Milānas bīskaps, viens no nozīmīgākajiem baznīcas skolotājiem. Ievēlēts Milānas bīskapa amatā, pirms vēl bija kristīts. Ievērojams ar savu līdzdalību IV gs. cīņā pret kristietības herēzi – ariānismu un ietekmi uz Milānā dzīvojošajiem Romas imperatoriem.

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: