Izlaist līdz saturam

Intervija. Kristus “garneļu un šamaņu” zemē. II daļa.

by uz Decembris 29, 2012

Intervijas I daļu lasīt šeit.

GS: Man bija priekšstats, ka Āfrikā lielā mērā valda maģiskā kultūra, taču izrādās, ka vismaz vienai no Āfrikas tradīcijām ir liela līdzība ar Vecās Derības vienu no svarīgākajiem rituāliem.

Žans-Baptists: Āfrikā dažādas maģiskas lietas ir ļoti izplatītas, tas tiesa. Bet ne visi ir vienā laivā liekami. Daudz ir tautas, jeb tradicionālo dziednieku. Dažkārt tos ir grūti atšķirt no šamaņiem. Piemēram, tu vari aiziet pie tautas dziednieka un sacīt, ka tev ir aizdegunes iekaisums. Viņš tev sacīs, lai tu atnāc saulrieta laikā un atnes baltu vistu. Tad vista tiek nokauta, „it kā” garu labvēlība tiek izprasīta, un dziednieks tev iedot kādu ziedi, kas jāsmērē degunā. Īstenībā viņš ir sagatavojis eikalipta smēri, kura palīdz elpošanas ceļu attīrīšanai, viss pārējais tika darīts, lai saglabātu noslēpuma auru ap savu preci. Varētu teikt, ka eikalipts šajā piemērā ir zāles, vista pievakarē – spožs un bijību izraisošs iepakojums. Katram taču savs tirgus jāsargā. (Smejas.)

Daži no šiem tautas dziedniekiem ir īsti meistari, ne jau tikai iesnu jautājumā vien, bet arī smagu traumu situācijās. Tā tiešām ir paaudzēs uzkrāta gudrība; šie tautas dziednieki bieži vien spēj tikt galā pat ar vaļējiem lūzumiem labāk nekā tradicionālā medicīna. Ir gadījumi, kad slimnīcā saka: „Jāamputē!”, cilvēki aiziet pie tautas dziedniekiem, un tie, lietojot dažādas zāļu eļļas un pirkstu veiklību, izdara brīnumus. Tā kā šie dziednieki neizmanot ģipsi, bet sastiprina lauzto locekli ar koku klūdziņām, tad traumētā vieta var labāk elpot, ir labāk apkopjama un arī ātrāk atveseļojās. Tā ir daļa no tautas gudrības. Bet, protams, ir daudz arī šamaņu, kuri darbojās ar dēmonu palīdzību, vai nu viņi to dēvētu par balto, vai melno maģiju. Tāda ir Āfrikas ikdiena.

GS: No tā, ko stāsti, šķiet, ka Āfrikas vide ir būtiski atšķirīga no tā sauktās Rietumu kultūras. Kā tas nosaka Baznīcas pasludinājumu?

Žans-Baptists: Daudz kas atkarīgs no tā, kā Baznīca spēj piemēroties kultūrai. Piemēram, sākotnēji misionāri stāstīja, ka nekādu dēmonu nav. Tā esat tikai māņticība un nieki. To viņi varēja mēģināt iestāstīt sev, nevis cilvēkiem, kuri ar šo realitāti pavisam tieši sastapās ikdienā. Vasarsvētku draudzes bija pirmās, kuras mēģināja šo jautājumu risināt, nevis ignorēt. Viņi piedāvāja Svētā Gara spēku iepretī dēmonu varai. Doma jau laba, diemžēl viņi iedomājās, ka Svētais Gars ir kas tāds, ko viņi var izrīkot pēc sirds patikas. Daudz kas no viņu darītā būtu jāuztver uzmanīgi, bet pati iecere, rīkoties atbilstoši situācijai, ir apsveicama. Pēdējā laikā arī mūsu baznīca ir iesākusi runāt uz cilvēkiem tādā valodā, kādu viņi saprot, bet daudz kas vēl ir darāms.

Tā vietā, lai mēģinātu afrikāņus padarīt par eiropiešiem, vai amerikāņiem, vajadzētu domāt, kā vēsti par Kristu pasniegt Āfrikā saprotamā veidā. Piemēram, ja cilvēki baidās no dēmoniem, no burvestībām, tad viņiem jāmāca, ka Jēzus svētā miesas un asinis šķīsta mūs no visa ļaunā un aizdzen jebkādus ļaunos garus. Jēzus Kristus ir uzvarējis gan Sātanu, gan viņa pulkus, tāpēc vienotiem ar Viņu Kristībā un Svētajā Mielastā, mums nav no kā baidīties. Tas uzrunātu Āfrikas kontekstā. Tāpat, ja ņemam šo ikgadējo grēku piedošanas un svētības izlūgšanās rituālu. Tas gan vēl nav mēģināts, taču es vēlētos kādu dienu sludināt par Jēzus kā par ideālo, par pilnīgo upuri; gaiļu, vistu, vai citu dzīvnieku vietā. Viņš vienreiz par visām reizēm ir dzēsis mūsu grēkus, paņēmis prom visu ļauno, un ikreiz, kad sanākam kopā, dāvā mums savu svētību. Tas būtu, kas tāds, ko mūsu cilvēki uzreiz saprastu, viņi šo rituālu ir svinējuši un svin, tā būtu valoda, kādu viņi saprot. Turklāt līdzīgā veidā Jaunajā Derībā runā arī vēstules Ebrejiem autors.

GS: Tātad lielais izaicinājums Kamerūnas kristiešiem ir atrast piemērotu veidu kā pasludināt Bībeles vēsti.

Žans-Baptists: Tā gan. Tomēr vislielākā problēma mums šodien saistās ar laulību. Kamerūna ir interesanta valsts. Ar likumu laulība ir noteikta kā vīrieša un sievietes savienība. Bet ar citu likumu, izdabājot vietējām tradīcijām, laulība ir noteikta kā vīrieša un vairāku sieviešu savienība, jo daudzsievība ir visai izplatīta. Ko mums kā baznīcai darīt? Sākotnēji misionāri atnāca un sacīja: „Viena sieva, – labi, vairākas sievas, – slikti. Pirmo paturiet, pārējās atlaidiet!” Ja Kamerūna būtu Eiropa, vai Amerika, tā varētu rīkoties. Taču sabiedrība kopumā ir savādāka. Lai sieviete izkļūtu no vecāku nama, viņai jāgaida uz vīru. Un nu tiek pateikts, lai viņas atlaiž, jo tas šim jaunajam Dievam nepatīk. Ko gan viņas, palikušas bez apgādnieka lai darītu? Ko lai domātu par šo jauno Dievu! Kad vīrs apņem sievu, viņi vienojās, vai tā būs vienas, vai vairāku sievu laulība. Ja viņi ir vienojušies, ka tā būs vienas sievas laulība, sievai ir veto tiesības, – nekādu citu sievu! Taču ko darīt, kad vairāku sievu ģimene kļūst par kristiešiem? Vai mācīt, ka tas ir grēks? Ja tā, tad ko darīt ar daudzajām sievām? Ja nē, tad kāpēc gan arī kristiešiem nevarētu būt vairākas sievas? Vai varam pie Kunga mielasta aicināt gan tos, kam viena sieva, gan tos, kam vairākas? Tiec nu skaidrībā!

Apņemot sievu, Kamerūnā vīrs maksā tādu kā izpirkumu, kā dāvanu sievas vecākiem. Tādēļ pastāv uzskats, ka sieva ir kā vīra īpašums. Ja vīrs nomirst, vīra brālis saņem mirušā sievu mantojumā. Tieši tādēļ, jāsāk ar pašu pamatu mainīšanu. Baznīcai jāmāca, ka abi, vīrietis un sieviete, ir radīti pēc Dieva tēla un līdzības. Abi vienlīdz vērtīgi un cienījami, tikai katrs saviem uzdevumiem. Turklāt pēc Radītāja ieceres radīti dzīvei viena vīra un vienas sievas laulībā. Kad parādīsies un pieaugs šī apziņa, tad arī jautājumi par daudzsievību pamazām pazudīs. Diemžēl to nevar izdarīt šodien un uzreiz, tas prasīs laiku un pacietību, tas liks mums uzmanīgi rūpēties par katru cilvēku tieši viņa situācijā, apzinoties, ka arī par viņu Kristus ir miris.

GS: Paldies, Žan-Baptist, par šo sarunu! Vai ir kas tāds, ko tu gribētu novēlēt kristiešiem Latvijā?

Žans-Baptists: Jēzus Kristus nāk pie mums tur, kur mēs esam, tajā zemē un tajā kultūrā, kurā dzīvojam. Pārāk bieži mēs gribam paņemt kaut ko gatavu un pat nepadomājot to uzspiest citai situācijai. Tas parasti nestrādā pārāk labi. Pārdomājiet labi, cik maz mēs patiesība saprotam Dieva gudrību. Tādēļ jāļauj, lai Dieva vārds uz mums runā, lai Jēzus Kristus pats mūs dara gudrus. Lai mēs varam runāt uz cilvēkiem tā, ka viņi sadzird un saprot vēsti par Dieva mīlestību, lai sajūt to savās sirdīs. Tad arī viņi paši degs vēlmē dalīties ar šo vēsti un Kristus Baznīca augs. Mums nevajag pārveidot kultūru, lai pasludinātu Dieva mīlestību, Jēzus pats pārveidos kultūru no iekšienes, kad vēsts par Viņu aizsniegs cilvēku sirdis.

Intervija pārpublicēta no Biķeru Draudzas Avīzes.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: