Izlaist līdz saturam

Vai pazīsti savējos? [5] „mazais” baznīcēns

by uz janvāris 18, 2013

Svece(Voldemārs Lauciņš)

Viens no ievērojamākajiem Vecās Derības praviešiem Ēlija bija spiests bēgt no savas zemes reliģisku vajāšanu dēļ un izmisumā vērsās pie Dieva, domādams, ka viņš ir vienīgais palicis grēka un bezdievības pilnajā tēvijā (sal. 1 Ķēn 19: 9 – 18). Viņš lūdza Dievam paņemt viņu prom, tāpēc ka zemē vairs nebija neviena ticīgā.

Tā Ēlija domāja, un, šķiet, visi pierādījumi apstiprināja šādu pieņēmumu: praviešus vajāja, tikai retais viņiem uzdrīkstējās palīdzēt, Dieva pielūgšana un slavēšana praktiski nebija manāma. Tomēr, tas bija tikai cilvēka nepilnīgais skatiens. Dievs Ēlijam atbildē norādīja, ka vēl būs šinī situācijā neiedomājami liels skaits – septiņi tūkstoši – kuri būs patiesi ticīgi. Šie septiņi tūkstoši ir vārdā nenosaukti „mazie” baznīcēni, kas varbūt vienmēr nav saskatāmi ar cilvēka aci, bet Dievam ir zināmi. Dieva nekļūdīgais skats ir lasāms Viņa atbildē Ēlijam, labojot Ēlijas cilvēciski kļūdaino priekšstatu (1 Ķēn 19:18).

Līdzīgi šim bibliskajam stāstam, cilvēciskā vēsture allaž ir pievērsusi lielāku vērību cilvēka acij viegli pamanāmajiem pagātnes dižajiem, vienalga vai tie ir domātāji, karavadoņi, valdnieki vai garīgie līderi. Tam ir arī pamatoti iemesli – viņus ir vieglāk ievērot un līdz ar to arī atcerēties. Pie tam, tas ir ne tikai vieglāk, bet arī ērtāk, jo tādējādi cilvēks it kā asociējās ar vēstures „lielajiem”, nevis ar „mazajiem”. Tomēr, Dievs ievēro visus, mīl visus un arī Kristu ir sūtījis par visu grēku izpirkšanu. Tāpēc ir svarīgi neaizmirst par vēstures „mazajiem” baznīcēniem. Ar nolūku vārdu „mazs” lieku un šajās pārdomās arī turpmāk likšu pēdiņās, jo tas ir cilvēcisks skatījums, kamēr Dieva acīs visi ir vienlīdz mīļi. Kā rakstīts 1.Samuēla grāmatā: “Neraugies uz viņa izskatu un dižo augumu – viņu es esmu atmetis. Jo es neskatos tā kā cilvēki. Cilvēks raugās ar acīm, bet Kungs redz sirdī.” (1.Sam 16:7) Bez tam, par katru Viņš ir devis izpirkšanas maksu – mūsu Kungu un Pestītāju Jēzu Kristu.

Tātad, mūsu baznīcas vēstures „mazie”. Pieļauju, ka Latvijas baznīcas vēsturē šie „mazie” ir ar īpašu nozīmi, jo gadu simtiem ilgi latviešu valodā runājoši bija „mazie” savā zemē. Tomēr, bez šiem „mazajiem” baznīca mūsu zemē tāpat kā ikvienā citā vietā, nevarēja pastāvēt un nepastāvēja. Ir žēl, bet mēs tik maz par šiem „mazajiem” zinām. Mierinājums ir tas, ka Dievs zina katru no viņiem, arī par katru no mums. Tomēr, iespējams, mēs arī kādu no tiem pazīstam. Varbūt kādam no mums ir vectēvs vai vecmamma, kurš cītīgi gāja baznīcā, lūdza Dievu un lasīja Rakstus. Kāds, kurš gadu desmitu garumā uzcītīgi dzīvoja ar Dieva Vārdu uz lūpām un sirdī. Ja tā, tad mums ir paveicies, jo mēs zinām vismaz vienu „mazo”.

Laiku pa laikam arī varoņdarbi ir piedzīvoti, kad okupācijas vara vēlējās slēgt kādu baznīcu, nesamaksāta nodokļa dēļ, bet kāds draudzes cilvēks pārdeva savu vienīgo govi, lai baznīca arvien paliktu draudzes īpašumā, lai tur varētu notikt Dieva kalpošana. Cilvēciski tā nebija liela lieta, jo skāra tikai kādas draudzes un pagasta iedzīvotājus, tomēr, Dieva acīs tā nebija maza. Tas bija upuris, līdzīgi kā šķietami mazie atraitnes graši Jēzus acīs bija liels ziedojums. Viņš atraitnes ziedojuma lielumu novērtēja kā „vairāk nekā visi pārējie” (sal. Mk 12: 41 – 44). Viņš skatīja sirdi.

Dieva darbi nereti ir nākuši tieši caur šķietami mazām lietām. Tāpēc ir tik svarīgi nepalaist garām to Dieva žēlastību, kas notiek caur „mazajiem”, šķietami necilajiem Dieva darba rīkiem. Vēl vairāk, lielākai daļai no mums tieši šādi, cilvēkam šķietami „mazi” darbi ir mūsu patiesi ķēnišķais uzdevums. Šīs šķietami necilās un „mazās” lietas ir lūgšana no rīta, vakarā un pirms ēšanas, bērnu audzināšana ticībā, uzticama dzīve laulībā, Rakstu lasīšana, dievkalpojumu apmeklēšana, kristīgu aktivitāšu atbalstīšana, ziedošana, ieklausīšanās skumjajos, vājo stiprināšanā, rūpes par bērniem un vecākiem, atbildīga savu pienākumu veikšana, un citas neskaitāmi daudzās lietās, par kurām tik reti raksta avīzes un rāda TV.

Tik daudz par „mazo” baznīcēnu, kuru tik reti pamanām. Es kā viens no šiem „mazajiem” priecājos par Dieva žēlastību, kas man dāvā tik unikālu iespēju pazīt daudzus šādus „mazos”, ja arī nevienu lielo man nav nācies satikt.

Paldies Dievam par šiem „mazajiem” un, lai Dievs arvien svētī, ka mums ir šie septiņi tūkstoši ticīgo, kas ir kā sveces, kas dod gaismu citiem, pašas degdamas un iedamas mazumā. Vēl svarīgāk, lai mēs esam to skaitā, kuru kalpošana kā nabaga atraitnes ziedojums cilvēciski šķiet niecīgs, bet Dieva – ikkatras lietas patiesā zinātāja un novērtētāja – acīs ir milzīgs.

Dievam vien lai ir gods!

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: