Izlaist līdz saturam

Dieva “piejaucēšanas” mēģinājumi

by uz februāris 1, 2013

African Jesus(Voldemārs Lauciņš) 

Šīs ir īsas pārdomas par cilvēka centieniem piejaucēt (pieradināt, pakļaut, vai padarīt draudzīgu cilvēkam un viņa videi) Bībeliskās atklāsmes Trīsvienīgo Dievu.

Pat pavisam pavirši pārzinot Bībeles vēstījumu, raksta nosaukums šķitīs dīvains. Jau sākot ar pirmajiem pantiem, ar Visuma radīšanu no nekā, tā iekārtošanu un uzturēšanu, Dieva atklāsmes pierakstītāji tēlo Dievu kā visuvarenu Radītāju, kurš visu dara saskaņā ar Savu dievišķo būtību, un nekādā ziņā nav atkarīgs no radības. Gluži pretēji, Viņš ir Visu-valdītājs, neierobežots savā spēkā, visu likteņu noteicējs, bez kura ziņas pat mats nekrīt no galvas. (Mt 10:30) Šādi Trīsvienīgais Dievs tiek saskanīgi tēlots visā Rakstu vēstījumā. Bībelē nav atrodama ne mazākā norāde, ka Dievs būtu jebkādā veidā atkarīgs no radības, tajā skaitā – no cilvēka. Šādu svētu Dievu, kurš ir kā rijoša uguns (5.Moz 4:24), nedz radība, nedz cilvēks, kā radības pārvaldnieks, nevar nedz sev piejaucēt, nedz pakļaut. Bībeles valodā izsakoties – trauks (radība) nevar pielāgot sev podnieku (Radītāju) (sal. Jer 18: 2 – 6, Rm 9: 20, 21).

Par spīti nepārprotamajai Radītāja un radības atšķirībai, pēc grēkā krišanas cilvēks ne tikai nerespektē Dieva Radītāja īpašo lomu attiecībās ar radību, vēl vairāk, grēcīgais cilvēks nepārtraukti mēģina likt Dievam „dancot pēc savas stabules”. Atgriežoties pie Bībeliskās valodas, pēc Dieva „tēla” un „līdzības” radītais cilvēks (1. Moz 1:26), cenšas pārveidot Dievu pēc sava tēla un līdzības.

Cilvēks ir tik radošs šajās izpausmēs, ka nav iespējams uzskaitīt visus grēcinieka centienus pielāgot Dievu un pakļaut to savām vēlmēm. Kā piemēru varētu minēt vienu no visizplatītākajiem veidiem, tas ir, mēģinājumus attēlot Dievu tādu, kāds Viņš jebkuram grēcīgam cilvēkam šķistu pieņemamāks un populārāks. Diemžēl, līdz ar to tiek zaudēts Dieva un Jēzus tēls, kāds tas mums atklāts Bībelē. Vieni Dievu pielīdzina cietsirdīgam valdniekam, vainojot Viņu pasaules ļaunumā un sāpēs. Citi Viņu uzskata par vāru večuku, kas nevarībā noskatās uz pasauli, kurā radība rīkojas pati pēc sava prāta. Pavisam kurioza ir latviešiem tik mīļā izpratne par mitoloģisku dieviņu, kuru pēc saviem ieskatiem trenkā Pērkons, Laima, vai abi divi kopā. :) Pārveidojot patieso Dievu, kā Viņš pats Sevi atklājis, cilvēks rada dievus (elkus) pats pēc saviem priekšstatiem. Šādi “radīts” elks vairs nav bīstams, tam nav nekāda lielā teikšana, un tāds neko daudz nevar no mums prasīt. Nevis Viņš pār mums, bet mēs šķietami esam kontrolē pār Dievu.

Dažkārt ironizējot tiek norādīts uz Bībelē sastopamajiem antropomorfismiem, kad Dievam tiek piedēvētas cilvēka pazīmes. It kā arī Bībelē būtu sastopams cilvēku paš-izdomāts Dievs. Šādu valodas lietojumu vērojam, kad Bībele, runājot par Dievu, izmanto izteikumus, kurus īsti nevarētu attiecināt uz Dievu. Piemēram, kad “Dievs staigā dārzā” (1.Moz 3:8), “atceras” (1. Moz 8:1), vai „nolaižas apskatīt” (1. Moz 11:5). Šādu izteiksmes veidu varētu uzskatīt par pedagoģisku metodi, ar kuras palīdzību mums saprotamos jēdzienos tiek izskaidrota cilvēka valodā neaprakstāma Dieva darbība. Šādi rakstīts, nevis lai attēlotu, kāds ir Dievs, bet gan, – lai paskaidrotu, ko Viņš dara.

Līdzīgu fenomenu varam novērot aplūkojot kā cilvēki attēlo Kristu. Mēs Latvijā esam pieraduši pie ziemeļnieciska izskata Kristus; ar augstu pieri, lielām acīm, gaišiem matiem, utt., visai līdzīga ikdienā sastopamiem līdzcilvēkiem. Šādu Jēzu redzam Jāņa Rozentāla darinātajā altārgleznā Rīgas jaunajā Sv. Ģertrūdes baznīcā. Savukārt, citviet pasaulē mākslinieki Jēzu ir attēlojuši līdzīgu savas vides cilvēkam. Blakus mūsu „ziemeļnieku Jēzum” varētu nolikt arī „afrikāņu Jēzu” (attēlā) vai “korejiešu Jēzu”. Vai kāds no šiem Jēzus attēliem ir pareizāks? Vispār jau Jēzus dzīvoja Palestīnā pirms aptuveni diviem gadu tūkstošiem, tāpēc visticamāk, viņš bija līdzīgāks palestīnietim, nevis korejietim, latvietim, vai afrikānim. Tomēr, pat attēlojot Jēzu atbilstoši Palestīnai raksturīgajām izskata iezīmēm, Jēzus Kristus portrets nebūtu neko precīzs. Kā nekā, Jēzus sejas vaibstus neviens no evaņģēlijiem neapraksta. Nav arī tik svarīgi, kāds Viņš izskatījās, jo izšķirošs ir nevis Viņa izskats, bet gan Viņa ciešanas, krusta nāve un augšāmcelšanās mūsu labā. Savā ziņā, pati Kristus tapšana par cilvēku, ir Dieva darbs, ar mērķi darīt Sevi saprotamu un pieejamu cilvēkiem.

Lai nu kā, ir svarīgi saredzēt robežu starp „darīt saprotamu” un “pārveidot par sev tīkamu” vai “dancināt pēc savas stabules”. Sekojot Dieva paša centieniem atklāties un darīt Sevi pieejamu, Jēzu varētu attēlot gan kā ziemeļnieku, gan kā aziātu, gan kā afrikāni. Tikai caur Kristu, kurš tapa par cilvēku, mums ir pieeja pie Trīsvienīgā Dieva. Tikai caur Kristu un Viņa krusta veikumu varam pareizi izprast, kāds ir Dievs Radītājs un Visu-valdītājs, Tiesnesis un Glābējs,  savā bezgalīgajā mīlestībā un rūpēs par ikvienu no mums.

Kad patiesi iepazīstam Bībeles žēlsirdīgo Dievu, kā Viņš pats Sevi mums atklāj, kad pa īstam sastopamies ar Viņa Evaņģēliju, Dieva piejaucēšanai vairs nav ne vietas, nedz vajadzības. Prieks par grēku piedošanu un attiecību atjaunošanu ar mūsu Tēvu debesīs, rada uzticības pilnu paļaušanos un vēlmi būt kopā ne ar vienu citu, kā vien Bībeles Trīsvienīgo Dievu Tēvu un Dēlu un Svēto Garu. Kā Mārtiņš Luters raksta pirmā baušļa skaidrojumā, tieši Viņu “mums būs vairāk par visu bīties, mīlēt un uz Viņu paļauties.”

Dievam vien lai ir gods!

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: