Izlaist līdz saturam

Dr. Guntis Kalme “Sv. Meinards – laikmets, misija, mācība Baznīcai un sabiedrībai”

by uz februāris 2, 2013

GUNTIS KALME„Viņš tikai Kristus dēļ, vienīgi, lai sludinātu, ieradās Līvzemē.”

(Indriķa hronika[i])

Rakstā no kontekstuālā un kontinuitīvā skatījuma analizēta sv. Meinarda misija, norādot uz tās subjektīvajiem un objektīvajiem faktoriem, – Meinarda darbību, ģeopolitisko situāciju, vietējo kontekstu. Īpaša uzmanība pievērsta kristianizācijas „paketes” principam, proti tam, ka, kristietība ierodas uzreiz kā konkrētas civilizācijas paradigma tās veselumā. Aplūkota Senbaznīcas varas lietošanas teoloģija krusta kara ideoloģijas izpausmē. Meinards tiek skatīts Viduslaiku misijas paradigmas ietvarā. Raksts uzdod jautājumu – ko Meinarda misija nozīmē baznīcai, un ko sabiedrībai?

Ieskatam daži citāti no Dr. G. Kalmes raksta “Sv. Meinards – laikmets, misija, mācība Baznīcai un sabiedrībai”.

I. Ievads. Pieejamā informācija par Meinardu un viņa misiju

“Latvijas misionārs (1125[i]-1196[ii]) cēlies vai nu no Vācijas viduslaiku sabiedrības zemākās ministeriāļu[iii] kārtas, kas nereti bija dienesta muižniecība un jaunākos dēlus nodeva garīgajos ordeņos, vai arī no Lībekas tirgotāju dzimtas. Kā šīs pilsētas tirgotāju kapelāns un rakstvedis viņš devās uz Daugavas grīvu ap 1182. gadu misijas braucienos. No tirdzniecības guvis prāvākus līdzekļus vēlākai Ikšķiles baznīcas un pils celtniecībai. Nav skaidra Meinarda tautība – vācu, baltu vai slāvu. Raksti viņu dēvē par vir bonus – labs vīrs. Homines boni viduslaiku latīņu valodā apzīmēja tos, kuri drīkstēja būt par lieciniekiem tiesas prāvās. Tas apstiprina hipotēzi, ka misionārs cēlies no dižciltīgajiem. … ”

II. Meinarda laika Latvijas ģeopolitiskā situācija

1.Ārējā situācija.

“Reālistiski lūkojoties tā laika īstenībā, diemžēl nav pamata piekrist romantiski skatītas brīvas Senlatvijas pastāvēšanai. Toreizējā dzīves tiešamība bija skarba. No austrumiem uzmācās krievi. Kaut arī 1107.gadā zemgaļi pie Daugmales  smagi sakāva Polockas kņaza karaspēku (9000 kritušo), tomēr viņu uzbrukumi turpinājās Vidzemē un Latgalē. Ap 1180.gadu viņi nodibināja meslu kundzību Jersikā, Adzelē, Tālavā, Daugavas un Gaujas lībiešu zemēs. No rietumiem Baltijā spiedās dāņi, kas gan nespēja nosūtīt tirgotājus, amatniekus un misionārus pietiekamā skaitā. Dāņi dibināja klosterus gar Baltijas jūras dienvidu krastu, tomēr kristietības izplatei paliekošu rezultātu nebija. Savukārt zviedru pastāvīgas apmetnes ir rodamas ap 850.gadu  Apūlē un Jūrpilī pie Grobiņas, kaut arī līdzīgi – paliekošas kristianizācijas pēdas nav atrodamas. Taču ar to bija sākusies Baltijas maztautu iekļaušana Rietumeiropas apritē. …”

2. Iekšējā situācija.

“Kāds ir vietējais konteksts, kas sagaidīja misionāru Meinardu? Dr. Roberts Feldmanis iestājās pret nacionālromantiķu ahistoriski populistisko pseidovēstures ainu par miermīlīgajām latvju ciltīm, kuras paverdzināja briesmīgie vācu bruņinieki. R.Feldmanis raksturo situāciju Latvijas teritorijā pirms kristianizācijas kā „visu karu pret visiem”. Laikmets un cilvēka eksistence kopumā bija draudīga un nedroša. Latviešu ciltis atradās igauņu ceļā uz lietuvjiem un otrādi. Tiklīdz Daugava aizsala, tā kara ceļš bija vaļā. Latvju maztautu koka fortifikācijas būves nespēja izturēt ilgstošu aplenkumu, pilis bija nelielas, spēja izmitināt maksimums dažus desmitus karotāju. Arī pašas latvju ciltis atradās teju vai nemitīgā savstarpējā karastāvoklī, tā ka no šī viedokļa vācieši nebija vairāk „sveši” vai draudīgi kā līdzās esošā cilts, ja tā savas pretenzijas gribēja risināt agresīvi. …”

X. Latvijas Baznīcas vēstures mācība sabiedrībai

“Latvijas Baznīcas vēsture izvirza arī zināmus izpratnes jautājumus laicīgajai vēsturei. Tā galvenokārt attiecas uz vēsturisko aizspriedumu izklīdināšanu, kuri parasti ir aloģiskas dabas, bet emocionāli iedarbīgi. Pirmais no aizspriedumiem attiecas uz faktu, ka kristīgo ticību mums ir nesuši svešzemnieki, tādēļ vien tā ir atraidāma. R.Feldmanis par to saka: „Latviešu cilšu kristianizācija un iesaistīšanās Eiropas reliģiskajā un kultūras dzīvē gandrīz bez izņēmuma ir notikusi ar citu tautu – vācu, krievu, zviedru, poļu, dāņu – iniciatīvu un viņu vadībā. ..Tā kā šeit mūsu vairīšanās no tā, ka mēs esam no svešām rokām saņēmuši kristību, .. ir tāds ļoti nepārdomāts pārmetums vai iebildums, kurš nepavisam nav kaut kas specifisks, mums raksturīgs, bet vispār kristīgajā Baznīcā ļoti bieži notiekošs. Tā mēs šo dažādo tautu iniciatīvā un vadībā, lai gan tā mums kādreiz bijusi nemīlama, bet taisni šinī iniciatīvā, esam tapuši par kristīgās vēstures sastāvdaļu.”[i] …”

Visu Dr. Gunta Kalmes RAKSTU LASIET ŠEIT!

[i] Roberts Feldmanis (2010). Latvijas baznīcas vēsture. Rīga: Luterisma mantojuma fonds, 5.lpp.


[i] Pēc citām ziņām 1130. vai 1135. gads.

[ii] Iespējamie datumi: 10. maijs, 14. augusts, 12. oktobris.

[iii] Vācu zemēs viduslaikos sākotnēji nebrīvs cilvēks, jo no dzimšanas piesaistīts savam lēņu kungam. Pakāpeniski ministeriāļiem kā atalgojumu piešķīra valdījumā zemi (dienesta lēnis), kas vērtības ziņā nebija pielīdzināms, piemēram, bruņinieka lēnim. Taču pakāpeniski atšķirība ministeriāļu un lēņa vīriem izzuda, jo arī pirmajiem tika doti īsti lēņi.


[i] Pētījumam izmantots hronikas izdevums: Indriķa hronika. No latīņu val. tulk. Ābrams Feldhūns; Ē. Mugurēviča priekšvārds. Rīga: Zinātne, 1993.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: