Izlaist līdz saturam

Dr. Guntis Kalme: Livonijas Indriķa hronikas vēstures teoloģijas shēma

by uz februāris 16, 2013

GUNTIS KALMEMoto: „Tā notika, ka visi pie Daugavas dzīvojošie līvi, sirdī apmulsuši un garā iztrūcināti, deva ķīlniekus un izlīga ar bīskapa kungu un pārējiem vāciešiem, un tie no viņiem, kas vēl bija pagāni, apsolīja kristīties. Tā nevaldāmā un pagānu paražām pārlieku nodevusies tauta pēc Kristus aicinājuma pakāpeniski tika aizvadīta tā Kunga jūgā un, atstādama sava pagānisma tumsību, caur ticību ieraudzīja patieso gaismu, kas ir Kristus.” (Indriķa hronika, IX, 13)

Problēmas nostādne

Šī darba uzdevums ir noskaidrot Indriķa hronikas[1] vēstures teoloģijas pamataspektus. Ar vēstures teoloģiju tiek saprasta Dieva darbības vēsturē apjēgsme.

Ieskatam daži citāti no Dr. G. Kalmes raksta “Livonijas Indriķa hronikas vēstures teoloģijas shēma”.

“Krusta karu laikmeta ideoloģizētajai kristietībai īpaši nozīmīgs bija Augustīna duālisms. Baznīctēvs saka: „Visu cilvēku dzimtu, kuras dzīve no Ādama līdz šī laikmeta noslēgumam ir it kā viena cilvēka dzīve, vada dievišķā nodoma likumi, tā, ka tā ir sadalīta divās ģintīs. Pie vienas no tiem pieder bezgožu pulks, kas nes zemišķa cilvēka tēlu no laikmeta sākuma līdz beigām. Pie otras – cilvēku ģints, kas ir uzticīgi vienam vienīgajam Dievam.”

“Divu valstību – Zemes un Dieva valstību savstarpējā  cīņa nosaka gan cilvēces rašanos, gan tās attīstību. Jāpiekrīt V. Biļķinam, ka Augustīns, „salīdzinādams abas pasaules, pagānisko un kristīto, un rādīdams lielo pretstatību, kas bija starp abām, .. deva cīņas ideoloģiju tiem, kas cīnījās pret pagānismu. Viņa duālistiskās idejas, kam atbilda arī nemitīgās cīņas, kas norisinājās starp kristītiem un pagāniem, īsto, katoļu ticību un herētismu, .. bija dzīvas visos vidus laikos, tapdamas par īpatnēju tā laika vēstures filozofiju.”

“Šī raksta tēmas sakarā jāatzīmē Augustīna ieguldījums kristīgās vēstures teoloģijas izstrādē. M. Bargs saka: „Apstāklis, ka ticības apliecība tika izteikta ģeogrāfiski lokalizētu un vēsturiski datētu notikumu veidā, jau no sākuma noteica nepieciešamību – un „Baznīcas tēvi” to asi sajuta – ķerties pie vispārinātas, no notikumu konkrētās gaitas abstrahētas vēstures „idejas” izveides. .. Ar kristietību eiropeiskajā tradīcijā radās objektīvas vēstures ideja, t.i., vēsture kā process, radās tāds vēsturisko notikumu interpretācijas veids, kas prasīja meklēt jēgu nevis vēsturisko darbinieku – vēstures „aģentu” motīvos, bet pašos notikumos. Kristīgā pasaules redzējuma ietvaros tas nozīmēja nepieciešamību paskaidrot notikumus ār- un pārvēsturiskos, transcendentālos jēdzienos. Rezultātā vēstures ideja ieguva vēstures teoloģijas veidu.””

Viduslaiku vēstures teoloģijas izpratnes raksturlielumi

Viduslaikos vēstures teoloģijai (un Indriķa hronikai kā tās pārstāvei) piemīt šādas būtiskas raksturīgas iezīmes.

1) Laika linearitāte, providenciālisms un galīgums. Augustīna izpratnē trīs kosmiska mēroga „svētās vēstures” notikumi: radīšana, Kristus iemiesošanās, Viņa otrreizējā nākšana izvērš laiku taisnē „pagātne – tagadne – nākotne” un norāda uz Dieva iepriekšnolemtā nodoma īstenošanos, providences darbību, kas noslēgsies ar Kristus otrreizējo atnākšanu uz tiesu un augšāmcelšanos. Tas iezīmē laika galīgumu. „Attiecībā uz šiem pār-vēsturiskajiem izcelsmes un gala punktiem, [Augustīnam] vēsture pati ir starplaiks starp pagātnes svētās jēgas izpaušanu un tās nākotnes piepildījumu.” Vēsture ir laiks starp pirms-vēsturi un pēc-vēsturi debesīs.

2) Laika kristocentriskums. Laika atskaite ir ante un post Christum (latīn.) – pirms un pēc Kristus. Indriķa gadījumā gan ontoloģisko kristocentriskumu faktiski nomaina funkcionāls eklesiocentrisms, kas izpaužas pat hronikas laika atskaitē – gadus neskaita no Kristus dzimšanas – 25. decembra, bet Marijas pasludināšanas dienas – 25. marta. Te jāatceras, ka Marija bija Baznīcas (un Livonijas) aizbildne.

3) Laika teleoloģiskums. Linearitāte izpaužas laika izpratnes teleoloģiskumā – tā orientācijā no pagātnes caur tagadni uz nākotnes piepildījumu laika eshatoloģiskajā noslēgumā kā galamērķi. Šāds laika apjēgsmes veids sniedz metavēstures paraugu visai kristīgai ticībai kopumā.

4) Notikumu unikalitāte. Laika līnija ir neatgriezeniska, tāpēc „svētajā vēsturē” katrs notikums ir vienreizējs, neatkārtojams: „Kristus vienreiz ir miris par mūsu grēkiem (Semel Christus mortuus est pro pecatis nostris – latīn.).”

5) Laika universalitāte. Tā kā Dievs ir absolūts, tad Viņa vara izplatās uz visu pasauli, tai skaitā arī uz visu ar laiku saistīto. Pagānisms cilvēcei vairs nav leģitīma alternatīva, tikai grēcīgā cilvēka dumpīgā pretošanās, aklums un neziņa, reliģisks regress, jo: „Viņš mira par visiem, lai tie, kas dzīvo, nedzīvo vairs sev pašiem, bet Tam, kas par viņiem miris un uzmodināts” (2. Kor. 5: 15).

6) Eshatoloģisms, piepildījums. Laiks eshatoloģiski tiecas no temporalitātes uz mūžību, kur tas gūst savu jēgas piepildījumu. Kristus otrreizējā atnākšana uz tiesu top par cilvēces vēstures un katra atsevišķā cilvēka dzīves un tās vērtības augstāko atskaites punktu un vienlaikus arī pēdīgo piepildījumu.

7) Laikapziņai piemīt arī specifiska ētiskā dimensija. „Pamatojoties uz noteiktu apļu mūžīgu griešanos, mēs varam sagaidīt tikai nožēlojamības un laimes aklu riņķojumu, tas ir, mānīgu svētlaimi un īstu nožēlojamību, bet ne mūžīgu svētlaimi – tikai viena un tā paša nemitīgu atkārtojumu, bet neko jaunu, atpestījošu un galīgu. Kristīgā ticība patiesi apsola pestīšanu un mūžīgu svētlaimi tiem, kas mīl Dievu, kamēr bezdievīgā tukšo riņķojumu mācība paralizē pašu cerību un mīlestību,” – tā Augustīna laikapziņas ētisko dimensiju raksturo Karls Lēvics. Kristietim cerība ir pienākums.

8) Laika duālais raksturs. Laiks rit paralēli divās atšķirīgās dimensijās: sakrālajā un profānajā, kas pasaulei attiecīgi iezīmē universālo un lokālo līmeni, dievišķo likumu nepieciešamību un zemišķo faktu nejaušību. Augustīna skatījumā vēstures būtība ir konflikts starp Civitas Dei (Dieva pilsēta – latīn.) un Civitas Terrena (Zemes pilsēta – latīn.).

9) Sakrālā laika jēgpilnums. Jautājums par vēstures norišu jēgu ir atbildams vienīgi no pārvēstures skatpunkta. Tai piemīt milzu „paskaidrošanas spēja”. Turklāt atbilde nereti var būt kā Dieva suverenitātes apliecinājums („tam Kungam to vajag”, Mt 21: 3), ne zinātkāres apmierinājums. Ir zināms vispārējais Dieva nodoms sniegt pestīšanas vēsti visiem, bet ne vienmēr šī plāna konkrētās detaļas. Šī neziņa jāpārvar ar ticību („Mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā.” 2. Kor. 5: 7) kā uzticību Dieva viszinībai, apredzībai un gādībai.

10) Profānā laika iracionalitāte un haotisms. Tā kā profānajam laikam nav pašam sava autonoma esības avota, tad starp notikumiem nav būtiskas kontinuitātes, pat ja providence tos ir izkārtojusi līdzās uz laika taisnes. Notikumiem nav „horizontāls”, vienīgi „vertikāls” skaidrojums. Pēc būtības tie ir „akli”. Ar to izskaidrojams, ka hronikā starp Meinardu, Bertoldu un Albertu ir tikai hronoloģiska secība, bet nav būtiskas cita veida cēloņsakarības vai pārmantojamības. Par „profānās” vēstures notikumiem vispirms jāspriež no mūžības (sub specie aeternitatis – latīn.) skatpunkta.

11) Providences prioritāte pār temporalitāti. Dieva radīšana nebeidzas ar pasaules izveidi. Radīšana kā esošā uzturēšana un attīstība ir nepārtraukta radīšana, tātad – nemitīga iedarbība uz cilvēka dzīves norisi. Radība un cilvēks kā tās būtiskākā sastāvdaļa pastāv tikai nemitīgā saiknē ar Radītāju.

12) Vēsture kā personisks un būtisks vēstījums. Vēsture ir ne tik daudz zināšanu krātuve, cik vēsts, kas uzrunā lasītāju kā īstenība. Sakrālā vēsture caur ticību dara cilvēku līdzdalīgu, iekļaujot viņu tās norisē.

13) Dievs ir pilnīgs, ticīgais – tikai daļējs vēstures subjekts. Patiesais, pilnīgais, nekā un neviena nenosacītais, autonomais vēstures subjekts ir Dievs. Ticīgie var būt tikai daļēji vēstures subjekti, tādā mērā, kā tie apzināti pilda Dieva gribu. Viņu rīcībai tad ir dievišķās instrumentalitātes raksturs, proti, Dievs darbojas „caur” viņiem kā saviem apzinīgiem kalpiem. Dieva gribas īstenošana, kaut iedvesmojoša un pacilājoša, tomēr ne vienmēr ir viegla un tīkama, jo nākas sadurties ar pretestību. Bet Dieva darbība bieži ir daudzdimensionāla, proti, Viņa nodomos ietilpst arī savu cilvēcisko instrumentu pilnveidošana. Hronikā tie ir vācu kristieši un kristietībā pārgājušie vietējie. Savukārt vēstures objekti ir pagāni. Dievs savas visvarenības dēļ vienalga veic savus nodomus, izmantojot arī viņus, bet jau kā „aklus” instrumentus. Vēl citos gadījumos Dievs darbojas „pāri” cilvēkiem – kā krustnešiem, tā pagāniem, nostādot tos notikušu faktu priekšā. Viņiem tad nākas tikai pazemībā, godbijībā un pateicībā pieņemt šo vienu no daudzām Dieva suverenitātes izpausmēm.

Visu Dr. Gunta Kalmes rakstu lasiet šeit.

2 komentāri
  1. Ļoti patika raksts. Vēlos tikai pieminēt, ka pēc manām domām vislabāk atspoguļo tā laika sadzīvi V. Jana grāmata “Uguns virs kurgāniem”, kuru izlasot var rast priekšstatu par krusta kariem Baltijā. Cik atceros no filosofijas stundām, viduslaikos kristietībā nebija izpratnes par laiku tādā nozīmē, kā mēs to izprotam šodien.

  2. Interesanti, kā mūsdienu Rietumu kultūra ir pārņēmusi un transformējusi kristīgo skatījumu uz laiku, pakārtojot to savām vajadzībām. Bībele ir unikāla mācot lineāro izpratni par laiku. Tam ir sākums, tam būs arī beigas. Kristīgā skatījumā mēs dzīvojam starp Radīšanu, grēkā krišanu un pasaules tiesāšanu un atjaunošanu; cerībā uz visu problēmu galīgo risinājumu Dieva Dēlam Jēzum Kristum atnākot visā Viņa dievišķajā godībā. Modernais rietumu pasaules skatījums, kurš izaudzis uz kristietības saknēm, patur lineāro laiku, tikai Radīšanu aizstāj ar evolūciju un Kristus atnākšanu aizstāj ar progresa ideju, kuram būtu jākulminē “paradīzes” nodibināšanā tepat zemes virsū. Labi zināt arī mūsu pasaules uztveres saknes. :-)

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: