Izlaist līdz saturam

„Mēs esam Dieva bērni” [a]

by uz aprīlis 23, 2013

Bērni Svētība un Pienākums.„Nekas nenodara kristietībai lielāku ļaunumu kā nolaidība bērnu audzināšanā. Ja vēlamies situāciju uzlabot, vispirms jāsāk ar bērniem. Tādēļ ir tik ļoti nepieciešams, lai katrs laulātais rūpētos par sava bērna dvēseli ar vēl lielāku rūpību nekā par viņa miesu, kas nākusi no mums pašiem; lai katrs bērns tiktu uzskatīts par nenovērtējamu, mūžīgu dārgumu, kuru Dievs uzticējis mūsu pasargājumam, lai ne velns, ne pasaule, nedz miesas prāts to nespētu nolaupīt un pazudināt. Jo Pēdējās Tiesas dienā katram vecākam būs jādod ļoti strikts norēķins par savu bērnu.” (Dr. Mārtiņš Luters)

Šeit jūsu uzmanībai citāti no grāmatas “Bērni: Svētība un Pienākums“.

“Sešas dienas Dievs darbojās radīdams, un septītajā dienā Viņš atpūtās un iesvētīja septīto dienu par svētu dienu. (1.Moz 2:2-3) Laiks septītajā dienā ir pirmā svētā lieta, ko mēs sastopam Rakstos. Tā sanācis, ka sešas sarunas esam veltījuši radības jautājumiem, jeb horizontālajām attiecībām, un septīto varam veltīt svētajām lietām, jeb vertikālajām attiecībām, attiecībām ar Dievu. Ja iepriekšējo nodaļu saturs lielākoties attiecās uz šīs zemes dzīvi, tad šīs nodaļas skatījums iesniedzās mūžībā. Cik bezgalīgi pārāka ir mūžība pār laiku, tik bezgalīgi svarīgāka ir šī nodaļa salīdzinoši ar pārējām. Reformācijas laikā un arī vēlāk bija izplatīts kāds uzskats, kas labi paskaidro mūsu kā kristiešu dzīves realitāti. Tas skan šādi: „Mēs vienmēr esam tikai vienu paaudzi no ticības zaudēšanas”. Tas ir, mēs paši esam baudījuši Kristus žēlastību, mēs esam darīti par Dieva bērniem (1.Jņ 3:2), taču, ja mēs nenodosim Kristus Evaņģēliju mūsu bērniem, tad pats lielākais dārgums viņiem var būt zudis. Un kāda tad vairs nozīme visiem pārējiem?”

– – – – –

“Attiecībās ar Dievu mēs vienmēr esam saņēmēji. Tas sākas jau ar mūsu fiziskās dzīvības dāvanu. Savukārt mūsu Dieva bērnu identitātes pamats ir Kristība (Rom 8:14-16, Gal 4:6). Kristībā Dievs pieņem mūsu bērnus arī par savējiem, apņemas par viņiem gādāt gan vieglās, gan, jo īpaši, grūtas dienās, un darīt viņus par Kristus līdzmantiniekiem mūžībā. Tā no Kristības brīža līdz pat pēdējai stundiņai visa mūsu dzīve izriet no Kristībā saņemtās jaunās Dieva bērna identitātes. Kristība ir mūsu spēka avots, jo Kristībā Dievs mums dāvā Svēto Garu. Tā ir mūsu dzīves jēgas avots, jo, darīti par Dieva bērniem caur Kristu, mēs nedzīvojam vairs sev, bet gan, lai kā Dieva bērni kalpotu citiem katrs savā aicinājumā (1.Jņ 4:7,11). Lai kas ar mums notiktu pēc tam, lai kā mums klātos, mēs zinām, ka mums ir vislabākais Tēvs, kurš ik brīdi ir par mums nomodā, un kurš nepieļaus, ka kaut kad atgadītos, kas nāktu mums par ļaunu. Tā ir laba apziņa, ar to ir viegli dzīvot.”

– – – – –

“Kristīt bērnus, tas ir mūsu kā vecāku uzdevums, bet kā lasām Jēzus vārdos, tad tas ir tikai pirmais solis. Nereti var dzirdēt pārmetumus, ka Kristībai jau neesot nekāds lielais spēks, jo, redzi, daudzi, kas bērnībā kristīti, nemaz nedzīvojot ticīgu cilvēku dzīvi. Patiesībā tas ir pārmetums nevis Kristībai un tās uzticīgajam veicējam Trīsvienīgajam Dievam, bet gan mums, vecākiem, kuri neesam pildījuši to, kas mums uzticēts, un ko Kristību brīdī Dieva priekšā apsolījām, proti, – mācīt un vadīt mūsu bērnus ticības patiesībās un kristīgā dzīves veidā. Dievs savu daļa vienmēr uzticīgi pilda kā apsolījis – Viņš mazgā mūsu grēkus, Viņš ar savu spēkpilno vārdu dara mūs par jauniem cilvēkiem, Viņš pieņem mūs par saviem bērniem, Viņš dāvā Svēto Garu, Viņš apsola rūpēties par mums un to arī dara, – tas viss ir Dieva darbs (Tit 3:5, Gal 4:6). Bet kopā ar Kristību nāk arī otra daļa Kristus pavēlē, proti, „māciet turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis” (Mt 28:20).”

“Gan Vecajā, gan Jaunajā derībā ticīgie tiek saukti par „ķēnišķiem priesteriem” (2.Moz 19:6, 1.Pēt 2:9). Turklāt visi ticīgie, ne tikai tie, kam uzticēts mācītāja amats. Viena no mūsu kā ķēnišķo priesteru funkcijām ir mācīšana. Kā Dr. Mārtiņš Luters sacījis, tad mēs kā vecāki esam bīskapi un bīskapes saviem bērniem. Mācīt bērnus ticības patiesībās un kristīgā dzīvesveidā, tas nav nekāds izvēles jautājums. Dievs Rakstos daudzviet atgādina, ka tas ir mūsu uzdevums (5.Moz 4:9, 6:6-7, Spam 3:1, Ef 6:4; 2.Tim 3:14-15, u.c.). Saprotams, ka vecākiem šajā darbā noder palīgi, bet tas neatbrīvo mūs no atbildības. Palīgi tiek sūtīti, lai tie, kuriem ir dāvanas un aicinājums mācīt kā, piemēram, mācītāji un svētdienas skolu skolotāji, kalpotu arī mūsu bērniem, bet ne lai mēs kā vecāki varētu nolikt šo pienākumu malā. Bērns var iemācīties par Dievu
svētdienas skolā, bet ieaugt kristīgā dzīvesveidā viņš var tikai ģimenē.”

Pilnu šīs nodaļas tekstu lasiet šeit.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: