Izlaist līdz saturam

„Kādēļ citi sagrauj to, ko es tik rūpīgi esmu būvējis?”

by uz aprīlis 24, 2013

MAIJAŠādu virsrakstu savam referātam, kas nolasīts 2010. gada Konkordijas Semināra teoloģijas simpozijā “Raksti Baznīcā: formējoši, vai formalitāte” licis Dr. Timotijs Saleska, sniedzot atbildes uz jautājumu, kādēļ vienu un to pašu Bībeles tekstu mēdz skaidrot ļoti atšķirīgi, nonākot pie diametrāli pretējiem secinājumiem? (Timotija Saleskas rakstu variet lasīt šeit. )

Pirmais jautājums, ko uzdod autors ir: „Par ko patiesībā cilvēki strīdas, kad tie strīdas par to, kā tekstu interpretēt? Kāds ir viņu mērķis?” Saleska turpina, ka mums gribētos cerēt, ja vien būsim iemācījušies pareizo interpretācijas metodi un balstījušies uz pareiziem faktiem (pieņemot, ka nepareizie skaidrojumi radušies aplama gramatikas vai leksikas pielietojuma dēļ, kļūdainiem vēstures faktiem u.c.), mēs varēsim būt droši par savu interpretāciju pareizību. Taču, ko darīt, ja dažādās interpretācijas un skaidrojumi nav radušies kādu „kļūdu” dēļ? Mūsdienās mēs bieži sastopamies ar atšķirīgām interpretācijām, kuru cēlonis ir dziļāks nekā gramatikas, leksikas vai faktu kļūda.

Kā piemēru Timotijs Saleska min Paula Edija (Paul Eddy) un Gregorija Boida (Gregory Boyd) darbu „Jēzus leģenda” (The Jesus Legend), kurā autori prezentē ideju, ka evaņģēliji ir ne vien vēsturiski, bet arī to vēsts ir teoloģiski patiesa. Rūpīgi izvērtējuši visas iespējamās debates par evaņģēliju žanru un izanalizējuši milzīgu datu apjomu, viņi secina, ka visi pierādījumi drīzāk vairo, nekā mazina ticamību evaņģēliju vēsturiskumam. Turklāt, lai arī viņi atzīst, ka evaņģēlijus ir ļoti grūti ievietot kāda žanra kategorijā, viņi ir pārliecināti, ka nav nekādu pierādījumu tam, ka evaņģēliji ar nolūku būtu bijuši rakstīti kā daiļliteratūra. Pēc daudzajiem šo autoru uzrādītajiem pierādījumiem un argumentiem šķiet, ka neviens nevarētu apšaubīt evaņģēliju vēsturiskumu… tomēr kāds to dara.

Šis „kāds” ir, piemēram, Roberts Praiss (Robert Price), kurš savā jaunākajā darbā „Jēzus ir miris” (Jesus is Dead) pauž stingru pārliecību par to, ka evaņģēliji ir daiļliteratūra. Viņš argumentē, ka teksti paši acīmredzami norāda, ka to autori nav vēlējušies tikt uztverti burtiski un, ka evaņģēlijos neesot nekā no vēsturiskā narratīva (stāstījuma) pazīmēm. Saleska secina: „Ja Edijs un Boids neatrod nekādus pierādījumus tam, ka evaņģēliji būtu iecerēti kā daiļliteratūra, Praiss it visur saskata skaidras norādes uz to.” Salīdzinot ar tradicionālo interpretāciju, ko pārstāv Edijs un Boids, Praiss tekstiem piešķir citas nozīmes, evaņģēlijos minētie personvārdi tiek attiecināti uz citām personām utt. Un šīs nozīmīgās atšķirības nav radušās kādu kļūdu dēļ, kuras būtu viegli labojamas, bet gan tādēļ, ka „interpretācijas ir pilnīgi un caurcaurēm nesavienojamas.”

Vienota interpretācijas metode nevar palīdzēt likvidēt nesaskaņas, jo tās nav radušās nepilnīgi pielietojot attiecīgo metodi. Nelīdzēs arī atsaukšanās uz dažādiem „faktiem” (gramatikas, vēstures vai literāriem), jo paši „fakti” ir strīdus objekts.

Tālāk Saleska nonāk līdz skaidrojumam, kas tad slēpjas aiz dažādajiem evaņģēliju traktējumiem? Atsaucoties uz aplūkoto piemēru par atšķirīgajām Edija / Boida un Praisa interpretācijām, viņš norāda, ka abi autori apgalvo, ka ir sapratuši autora nolūku, proti, kā evaņģēliju autori ir gribējuši, lai viņu rakstītais tiktu saprasts. Tātad, ikreiz, kad mēs cenšamies saprast teksta nozīmi, mēs vienlaikus mēģinām saprast arī autora nolūku. Citiem vārdiem sakot, teksta nozīme un autora nolūks nav nošķirami. „Pieņēmums, ka cenšamies noskaidrot autora nolūkus, ietver pieņēmumu, ka tekstu ir radījis konkrēts autors, konkrētam gadījumam un konkrētai vajadzībai. Patiesībā pieņēmums par nolūka esamību, padara tekstu par tekstu un atšķir to no nejaušām (un tādējādi bezjēdzīgām) zīmēm uz papīra.”

Tā kā neviens teksts nerodas pats no sevis, lai noskaidrotu tā nozīmi, vienmēr ir jāmēģina noskaidrot situāciju, kādā tas radies. Vispirms mēs cenšamies saprast, kas ir autors, kādā situācijā viņš atrodas, kādi ir viņa mērķi – mūsu interpretācija būs atkarīga no šiem pieņēmumiem.

Vēl autors norāda, ka mēs nevaram nodalīt valodu no runas, paša teikuma nozīmi no runātāja piešķirtās nozīmes. Interpretācija vienmēr notiek kontekstā – eksegēts nekad nevarēs skaidrot tekstu pavisam neatkarīgi no zināma fona, apsvērumiem, prioritātēm u.c. Jau pieminētais piemērs ar Edija / Boida un Praisa interpretācijām apstiprina to, ka evaņģēliju teksti dažādu runātāju mutēs un atšķirīgās situācijās, izklausās pavisam atšķirīgi. Ja šķiet, ka teksta nozīme ir acīmredzama, iegūta it kā tikai no paša teksta, tad tas nozīmē vien to, ka iepriekšpieņēmumi tā saprašanai ir vispārpieņemti un ļoti dziļi iesakņojušies cilvēku apziņā.

Ļoti bieži Bībeles studijās tiek nošķirta teksta nozīme, no tā, ko šis teksts ir nozīmējis. Šo nošķīrumu mēdz izmantot, lai norādītu uz atšķirīgajām Bībeles teksta kritiķu un teologu interesēm. Teksta kritiķiem interesē tas, ko teksts ir nozīmējis (pats par sevi vai sākotnēji un tādējādi teksta nozīmi var atklāt ar pareizo metodi), savukārt teologu interesē, ko teksts nozīmē pašlaik, neraugoties uz tā sākotnējiem rašanās apstākļiem. Šis nošķīrums ietver vismaz trīs problēmas: 1) tas, ko teksts nozīmē pašlaik, dažreiz tiek saprasts kā lasītāja teksta pielietojums; tā rezultātā saplūst nozīme ar pielietojumu, bet šīs lietas būtu jānošķir; 2) tekstam nav pārlaicīgas nozīmes; 3) nošķīrums paredz divus atšķirīgus nozīmes veidus – ar nolūku piešķirtu nozīmi un netīši radušos nozīmi. Tomēr, ja nozīme var rasties netīši, neatkarīgi no tā, ko domājis autors, tad mēs velti šķiežam laiku, strīdoties, kura interpretācija ir pareiza un kura nē. Saleska norāda, ka viss iepriekšminētais liecina par to, ka teksta nozīme ir identiska autora iecerei. Veicot teksta ekseģēzi, mēs cenšamies noskaidrot, ko ir domājis autors – viņa rakstītais par to liecina. Šeit mums nepalīdzēs nedz vārdnīca (jo tā tikai pasaka, ko cilvēki parasti saprot ar vienu vai otru vārdu), nedz lasītāja pieņēmumi (jo šādai „interpretāciju spēlei” nebūtu jēgas – tā būtu teksta pārrakstīšana, nevis interpretācija). Kopumā ņemot, nav nekā interpretējama, kas jau nebūtu interpretācijas produkts. Ne Edija/Boida, ne Praisa interpretācijai nav neviena pamatojuma, kas pats jau nebūtu interpretācija.

Tomēr tas nenozīmē, ka minētie autori savu interpretācijas virzienu izvēlējušies pavisam brīvi – viņi paliek uzticīgi savai nostājai un pieņēmumiem, interpretējot tekstu saskaņā ar to, kas viņi ir, un mēs ikviens darām tieši to pašu. Abi autori nāk katrs no savas „pasaules”, kurā darbojas atšķirīgi argumenti un likumsakarības. Kas vienam šķiet acīmredzams, tāds nešķiet otram, un otrādi.

Nav iespējams nošķirt ticību no prāta un faktiem, kā to mēģina daži Bībeles pētnieki. Gluži kā nav pretnostatījuma starp ticību un faktiem, tāpat nepastāv arī pretnostatījums starp ticību un zināšanām. „Nepastāv neitrālu zināšanu, kas padara mūsu pārliecību drošāku. Ticība ir redzēšana un redzēšana ir zināšana! Tā nav sagadīšanās, ka vēstules Ebrejiem autors raksta: „Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” [Ebr. 11:1] Tieši tā! (..) Lai prāts kļūtu aktīvs, tam ir nepieciešama ticība. Bez jebkādiem priekšnoteikumiem un iepriekšpieņēmumiem prāta aktivitātei trūkst virzības.” Cīņa nenotiek starp prātu un ticību, bet gan starp dažādām uzskatu sistēmām, kuras rada savstarpēji konkurējošus argumentus, domāšanas veidu un patiesības.

Mēs nevaram pateikt, kuram taisnība, no neitrālām pozīcijām, tomēr tas nenozīmē, ka nevaram izšķirt, kas ir pareiza, kas nepareiza interpretācija, jo mēs skaidri varam saredzēt atšķirības, jo to mums ļauj mūsu pārliecība.

Beidzot Saleska nonāk pie jautājuma, kā tad kristiešiem būtu jāskaidro Bībele? Kas ir mūsu interpretācijas pamatā, kas ļauj izšķirt pareizo no nepareizā teksta interpretācijā un arī doktrīnās? Viena atbilde būtu – ticība Jēzum, taču tad vispirms ir jāatbild, kas ir Jēzus. Šeit iespējamas dažādas atbildes. Jau 2. gs. to atzīst Tertuliāns, kurš raksta: „Es saku, ka mans evaņģēlijs ir patiess. Markions saka, ka tāds ir viņa evaņģēlijs. Es apgalvoju, ka Markiona evaņģēlijs ir nepatiess. Markions saka, ka tāds ir mans evaņģēlijs.” Tertuliāns pamatojās uz tā saukto „ticības likumu”, ko Kristus mācekļi bija apliecinājuši no pašiem kristietības pirmsākumiem. Šis termins lietots dažāda veida formulējumiem, kuri daļēji bija ticības apliecības vai evaņģēlija mācības kopsavilkumi, kuri noteica patieso evaņģēlija ticību un mācību. Vēlāk šis mācības kodols tika ietverts ticības apliecībās. Saturiski tas ietvēra Tēva, Dēla un Svētā Gara darbību un jo īpaši – Dēla pestīšanas darbu, kurš ar savu dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos ir visu piepildījis.

Ir svarīgi apzināties, ka Evaņģēlija mācības kodols bija noformulēts vēl pirms Jaunā Derības tapšanas – tā ir mācība, ko Jēzus bija nodevis saviem mācekļiem. Šis „ticības likums” palīdzēja noteikt, kuras grāmatas ietvert kristiešu Svētajos Rakstos, arī to, ka jūdu kanons jāiekļauj Bībelē kā Vecā Derība. Iepriekš sacītais nozīmē, ka Bībeles teksts pats sevi neskaidro un neinterpretē. Hemnics atzīmē, ka agrīnā Baznīca, atspēkojot herētiķu interpretācijas, ir pamatojusies patiesajā Baznīcas tradīcijā (tā darījis gan Tertuliāns, gan Irenejs). Agrīnās Baznīcas tradīcija arī veidoja Vecās Derības interpretāciju, kuras galvenais uzdevums bija atklāt Kristu Svētajos Rakstos, labāk saprast Viņa darbu. Apustuļi savos rakstos norāda uz pareizo Vecās Derības interpretācijas veidu un atbild uz jautājumu: „Kas ir Jēzus?” Jēzus ir piepildījis to, ko Dievs Vecajā Derībā ir apsolījis, proti, uzvarējis grēku un nāvi. „Līdz ar augšāmcelšanos Tēvs savam Dēlam ir devis visas tās svētības, kas bija solītas Israēlam. Tādēļ kristieši saka, ka Jēzus ir Israēls vienā personā. Kristieši arī tic, ka līdz ar Jēzu šis stāsts kļūst par mūsējo. Kristībā Svētais Gars mūs iekļauj Israēla / Kristus nāvē un augšāmcelšanā, tiesas un žēlastības stāstā. (..) Kristū mēs kļūstam par „Ābrahāma bērniem” un apsolījuma mantiniekiem.”

Mūsu izpratne par to, kas ir Jēzus, ir pamatā tam kā mēs definējam Bībeles tekstu, piemēram, izlemjot kur tas ir jāuztver burtiski, kur simboliski. „Piemēram, mūsu izpratne par Jēzu un Viņa darbu liek mums apgalvot, ka Jāņa Atklāsmes grāmata ir lasāma Vēstules Romiešiem gaismā, nevis otrādi.”

Tā kā pastāv atšķirīgas kristīgās kopienas un konfesijas, neizbēgami rodas arī atšķirīgas interpretācijas. Katra tradīcija sniedz interpretācija savus argumentus un pamatojumus. Tomēr tas nenozīmē, ka mēs uz visām šīm interpretācijām varam raudzīties kā uz vienlīdz labām un atzīstamām. „Mēs darām tieši tā kā Robets Praiss un Edijs / Boids ir darījuši – sniedzam argumentus un pierādījumus savai pārliecībai.”

Noslēgumā Saleska vēlreiz uzsver, ka Bībeles interpretācijā nav iespējama kāda neitrāla, visam pāri stāvoša metode, kas noteiks jūsu interpretācijas kursu. Viņš arī piezīmē, ka mums kā kristīgiem eksegētiem, nevajadzētu aizmirst pazemību. Mārtiņš Luters, kurš studējis Psalmus visa mūža garumā, atzīst: „Man atklāti jāsaka, ka es nezinu, vai es pareizi skaidroju Psalmus, vai nē..” Lutera vārdiem sakot, mums vienmēr jāpaliek Svētā Gara skolniekiem.

Kopsavilkumu sagatavojusi Bc. theol. Maija Krēsliņa

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: