Ko Luters saka par Svēto Garu un Vārdu [1]
“Ticība nāk … no Vārda”
(tulkojusi Anita Danneberga)
Luters uzskata, ka tieši uz šo Svētā Gara darbošanās metodi Kristus gribēja norādīt, kad Viņš teica, ka Aizstāvis dos liecību par Viņu (Jāņa 15:26). Jo liecināšana notiek izmantojot vārdus, tā saka Doktors savā 1533 sprediķī par Jāņa 15:26-16:4.
Tā ir patiesība, ka Svētais Gars darbojas sirdī, tomēr Viņš vienmēr un kā parasti nedarbojas citā veidā kā vien caur runāto Vārdu. Svētais Pāvils saka, ka cilvēks nevar ticēt, ja vien viņš iepriekš nav dzirdējis (Vārdu) (Rom 10:14). Tāpēc Kristus sauc Svēto Garu par liecinieku, jo, lai būtu par liecinieku, ir nepieciešama sludināšana un Vārds. Tāpēc nevienam, kas vēlas saņemt mierinājumu, nevajadzētu gaidīt, kamēr Svētais Gars viņu personīgi iepazīstinās ar Kristu vai runās uz viņu tieši no debesīm. Viņš dod savu liecību publiski, sprediķī. Tur Viņš ir jāmeklē un jāgaida, kamēr Viņš aizskars tavu sirdi caur Vārdu, kuru tu dzirdi ar savām ausīm. Tādā veidā caur darbošanos sirdī Viņš liecina par Kristu. Bet šī sirds liecība nenotiks iekams nebūs notikusi cita – ārēja un verbāla liecināšana, kurā cilvēks dzird, ka Kristus ir tapis cilvēks mūsu dēļ, ticis sists krustā, miris un atkal augšāmcēlies.
(W 52, 308 f – E 2, 290 – SL 13a, 625)
________________________________________________
Nespēju ignorēt mūsu pašu argumentāciju un idejas, bet vienkārši cieši turēties pie Vārda, uzskatot to par vienīgo patiesību, un pūliņus atdalīt Svētā Gara darbošanos no Vārda, Luters uzskatīja par vienu no galvenajām Cvinglija (Zwingli) un viņa sekotāju kļūdām. Saskaņā ar ierakstu Lauterbaha (Lauterbach) dienasgrāmatā Tagebuch, Luters par šo tēmu ilgi runāja 1538.gada 10 maijā.
Citāts Nr. 2054 no grāmatas – Plass, Ewald M., What Luther Says, CPH, Saint Louis, 1959.
