Izlaist līdz saturam
Tags

“Bībele kā liecība. Summa.”

by uz maijs 6, 2013

GS IIII nodaļa: Bībele kā liecība – uzticama, pārbaudāma, saprotama

Šajā nodaļā: Īsi aplūkosim, kā „Gudrības Sākuma” pirmā daļa atklāja, ka Bībeles liecība patiešām ir uzticama, pārbaudāma un saprotama.

Ir dažādas termina pasaules uzskats definīcijas. Šeit tas tiek saprasts kā „sabiedrībā par pašsaprotamu pieņemts realitātes skaidrojumu, kas ir kā karte, kuru cilvēki neapzināti (un parasti nekritiski) ikdienas izmanto realitātes skaidrošanai.”[1] Katram ir viedokļi un nostājas, kuru izcelsmi īsti nevaram paskaidrot. Neviens nepiedzimst ar gatavu pasaules uzskatu, neviens. Tas veidojās un tiek veidots pamazām, iepazīstot un izzinot pasauli, kurā dzīvojam. Vecāki, skolotāji, draugi, grāmatas, mēdiji, tie visi cits lielākā, cits mazākā mērā formē mūsu pasaules uzskatus. Problēma tā, ka tikai retos gadījumos apzināti pārbaudām, vai mūsu pasaules uzskatus veidojošie elementi patiešām nodrošina atbilstošu realitātes attēlu, vai drīzāk atgādina haotisku, pavirši veidotu kolāžu, kurā nav zināma nedz atsevišķo elementu izcelsme, nedz arī pastāv kāda loģiska likumsakarība to starpā.[2]

Kristieši savu pasaules uzskatu balsta Bībelē, Vecās un Jaunās Derības Svētajos Rakstos. Turklāt dara to apzināti. Paļaujoties, ka Bībele patiesi satur paša Dieva, Visuma Radītāja un Uzturētāja atklāsmi un sarunu ar mums, cilvēkiem, radībām, kuriem uzticēta planētas Zeme pārvaldīšana. Šāda paļāvība balstās pārliecībā, ka Bībeles liecība ir uzticama, ka varam lielā mērā izsekot tās tapšanas gaitai un pārliecināties, ka vārdi, kurus Bībelē lasām šodien, ir tieši tie paši, kurus Dievs pirms diviem un trīs gadu tūkstošiem atklāja saviem kalpiem praviešiem un apustuļiem. Turklāt, zinot arī to, kāpēc Bībele cilvēkiem dota, un kāds ir tās vēstījums.

Bībele ir unikāla grāmata. Savā ziņa grāmatas forma pat apslēpj mūsu acīm Bībeles būtību. Tā atklāj unikālu pasaules uzskatu, tās vēstījums ietver unikālu laika posmu, no pasaules Radīšanas līdz pat laika beigām, un pat vēl mazliet pirms un pēc tam. Tā apraksta unikālas darbojošās personas, jo īpaši vienu no tām, taisnību sakot, pašu galveno Bībeles personāžu, – Dievu Radītāju un Glābēju. Arī tās autori, un īpaši viens, proti, Bībeles virs-autors, ir patiesi unikāli. Tāpat arī Bībeles sarakstīšanas mērķis. „Bībeles autors ir Dievs, tā māca par Dievu un tā ved pie Dieva. Tieši tādēļ mēs Bībeli droši varam saukt par visas gudrības sākumu.”[3]

Varētu jautāt: „Ha! Kā gan to visu varētu zināt?”

Atbildei uz šo jautājumu bija veltīta „Gudrības Sākuma” sērijas pirmā grāmata „Bībele kā Liecība”. Ja uzmanīgi lasām Bībeles grāmatas, tās sniedz pietiekoši daudz informācijas par Bībelē ietvertā Dieva vēstījuma saņemšanu, pierakstīšanu glabāšanu, mācīšanu, kopēšanu un izplatīšanu. Šīs liecības, kombinētas ar pēdējā pusotra gadsimta laikā arheologu, vēsturnieku, antropologu, un citu speciālistu uzkrāto izpratni par Seno Tuvo Austrumu civilizācijām, to kultūras līmeni, rakstību un pasaules uztveri, ļauj lielā mērā rekonstruēt Bībeles tapšanas gaitu.

Varam ieraudzīt, ka gandrīz visu Bībeles grāmatu vēstījums tiek cilvēkiem dots noteiktā veidā. Tas aizsākās jau ar pravieti Mozu, pirmo piecu Bībeles grāmatu autoru. Pirmkārt, Dievs pats viņu izredzēja, un darīja viņam zināmu savu vēstījumu. Otrkārt, lai citi neiedomātos, ka Mozus kaut ko dara pats aiz savas iniciatīvas, Dievs Jahve pats apstiprināja Sava vēstneša autoritāti ar zīmēm un brīnumiem; ar ko tādu, kas tālu pārsniedza cilvēku spēju robežas. Turklāt tas netika darīts kādā klusā nostūrī, bet gan simtu un tūkstošu aculiecinieku klātbūtnē. Kad Mozus autoritāte bija nostiprināta, Dievs uzdeva viņam pierakstīt to, ko šodien pazīstam kā piecas Mozus grāmatas.[4]

Kad darbs bija pabeigts, Mozus uzticēja šīs grāmatas tautas vadoņiem un priesteriem. Tieši priesteri bija atbildīgi par šo grāmatu glabāšanu, kopēšanu un mācīšanu. Ja ticam sociologu pētījumiem, tieši šie elementi, – unikāls un augsti emocionāls pārdzīvojums, plus regulāra tā atstāstīšana, veido kombināciju, kas palīdz notikumus paturēt prātā īpaši labi.[5] Kā redzams, Bībeles tapšanā jau no paša sākuma abi šie elementi ir klātesoši. Kā ar Mozu šis modelis tiek iedibināts (proti, Dievs pats aicina un apstiprina Sava sūtņa autoritāti ar zīmēm un brīnumiem daudzu aculiecinieku klātbūtnē), tāpat to varam ieraudzīt gandrīz visu Vecās un Jaunās Derības grāmatu tapšanas gaitā.[6]

Tas, protams, vēl nav viss. Nākamais būtiskais jautājums – kuras tad īsti ir šīs Dieva dotās grāmatas, jeb, kāds tad ir Vecās un Jaunās Derības kanons? Kā nekā, dažādās baznīcās kanonisko grāmatu saraksti atšķiras. Arī uz šo jautājumu var atbildēt ar drošu pārliecību. Izsekojot kā Dieva dotās grāmatas pierakstītas un glabātas Vecās Derības laikā, kā arī aplūkojot dažādas ārpus Bībeles liecības, top skaidrs, ka Vecās Derības kanons tika praktiski noslēgts jau 5. gadsimtā pirms Kristus, kad tika sarakstītas pēdējās no 39 Vecās Derības kanoniskajām grāmatām. Fakts, ka dažās baznīcās blakus šīm 39 par autoritatīvām tiek uzskatītas arī citas grāmatas, vēsturiski skaidrojams ar ietekmīgu, bet noteiktos jautājumos ne visai kompetentu cilvēku radītiem pārpratumiem.[7]

Svarīgāks var likties Jaunās Derības kanona veidošanās jautājums. Ne viens vien sensāciju mednieks ir iemantojis slavu un reizēm arī krietnu bagātību atklājot it kā „patiesību” par „noslēpumaino” kanona tapšanas procesu. Aplūkojot vēstures liecības par kanona veidošanos, kļūst redzams, ka lielākā daļa Jaunās Derības grāmatu (un, starp citu, pašas svarīgākās!) baudīja tādu pašu autoritāti kā Vecās Derības Svētie Raksti jau 1. gadsimta pēc Kristus beigās un 2. gadsimta pašā sākumā. Turklāt gan Pāvila vēstules, gan četri kanoniskie evaņģēliji jau no šī paša laika bija pazīstami Baznīcā nevis kā atsevišķi darbi, bet gan kā divi kodeksi, jeb grāmatas. Kopā ar šiem četriem nekad nav atrasts neviens cits, lai kā arī šis fakts „rīvētu kanti” sazvērestību meklētājiem, kuri izplata stāstus par vairākiem desmitiem evaņģēliju, no kuriem kādi noslēpumaini intriganti izvēlējās tikai šos četrus. Jau pirms 2. gadsimta beigām 95 procenti no Jaunās Derības, ja skatās pēc teksta apjoma, baudīja kanonisku tekstu autoritāti.[8]

Nu labi, bet kā gan zināt, ka šodien mums pieejams tieši tas pats teksts, kuru Dievs deva saviem kalpiem praviešiem un apustuļiem pirms vairākiem tūkstošiem gadu? Runājot par Veco Derību: kad zinām cik rūpīgi Tuvo Austrumu civilizācijās bija izkopta kopēšanas metodika jau tūkstoš gadus pirms Mozus, ar kādu apbrīnojamu precizitāti Dieva dotās grāmatas kopēja Israēla rakstveži, kad aplūkojam agrīnākos Vecās Derības manuskriptus no laika vēl pirms Kristus, un redzam, ka Vecās Derības teksts pie mums nonācis praktiski bez izmaiņām, tad arī šis jautājums ir atbildēts.[9]

Līdzīga situācija ir arī ar Jaunās Derības tekstu. Tas gan sākotnēji netika kopēts tik rūpīgi kā Vecās Derības grāmatas, taču arī Jaunās Derības sarakstīšanas laiks ir daudz tuvāks mūsdienām. Senākie pieejamie Jaunās Derības manuskripti ir no 2. gadsimta sākuma un vidus. Turklāt, kā tas zināms par 1. gadsimta praksi, rakstiskie vēstījumi parasti tika izgatavoti vairākos eksemplāros, turklāt manuskriptu dzīves cikls varēja sasniegt 200-300 gadus un dažkārt pat vēl vairāk. Pieņemot, ka Jaunās Derības grāmatas saskaņā ar tā laika parašām tika izgatavotas vairākos eksemplāros, ļoti iespējams, ka vismaz kādi no oriģināliem vēl arvien varēja būt draudžu rīcībā arī divus gadsimtus vēlāk. Tas nozīmētu, ka vairāk nekā 10 no šobrīd pieejamajiem Jaunās Derības manuskriptiem ir no laika, kad tie teorētiski varētu būt izgatavoti no oriģināliem. Bez tam, pat ja visi Jaunās Derības manuskripti (vairāk nekā 5800 sen-grieķu valodā un vairāk nekā 20,000 latīņu, sīriešu, armēņu, u.c. valodās) pēkšņi vienā dienā izkūpētu gaisā, tad praktiski visu Jaunās Derības tekstu varētu atjaunot no citātiem baznīcas tēvu darbos. Šodien tādu apkopots jau vairāk nekā miljons. Par to, vai esam saņēmuši autentisku vēstījumu, šaubu nav.[10]

Te nu esam ar šo unikālo grāmatu Bībeli, kuras liecība pēc visām pazīmēm spriežot ir ļoti uzticama. Nākamā problēma – kā tad tā, ja reiz Bībele ir Dieva vēsts cilvēkiem, kādēļ gan tā tiek skaidrota un saprasta tik daudz un dažādos veidos? Lasot tekstu, tajā skaitā Bībeli, viegli var piemirst faktu, kurš ir acīmredzams un nepārprotams, kad paši esam kāda teksta autori. Proti, teksta, vēstījuma nozīmi nosaka tā autors. Jā, autors, un nevis lasītājs. Turklāt autora vēstījuma nozīme jāmeklē pašā tekstā, nevis notikumos, kurus viņš apraksta, vai arī izjūtās, kādas šis apraksts izraisa vienā vai otrā lasītājā.

Bez tam, un arī to visi zinām no pieredzes, – kad rakstām, tad rakstām kādam konkrētam adresātam. Turklāt rakstot tā, lai šis nodomātais adresāts varētu saprast, ko ar rakstīto domājam. Kāds cits, kurš nav nodomātais adresāts, vai arī nav pazīstams ar kontekstu, tas ir, nav kompetents kā lasītājs, bieži vien nevarēs līdz galam saprast autora vēstījumu. Šī patiesība vistiešākajā nozīmē attiecās uz ticīgo kopienu. Dieva vēstījums ir adresēts ticīgajiem, gan Vecās, gan Jaunās Derības laikā. Tātad tieši ticīgo kopiena, jeb Baznīca, ir tā, kas spēj pareizi saprast, kāda ir Dieva vēstījuma patiesā nozīme. Tieši Baznīca bija nodomātais un šodien vēl arvien ir vienīgais kompetentais Bībeles lasītājs.[11]

Kas tad ir tās īpašās zināšanas, kuras padara Baznīcu par kompetentu lasītāju? Vispirms, jāsaprot Bībeles tapšanas process vēsturiski. Katra noteiktā Bībeles grāmata ir cilvēku sarakstīta Dieva vadībā un adresē pavisam konkrētu situāciju un pavisam konkrētas problēmas. Šī patiesība tiek dēvēta par „Konkrēto adresātu” principu. Bez tam, jāpatur prātā, ka visām Bībeles grāmatām un visai Bībelei kopumā ir viens virs-Autors, Dievs Radītājs. Tas tiek dēvēts par „Viena autora” principu. Trešais un vissvarīgākais ir „Kristus Rakstu centrā” princips. Proti, visa Vecā un visa Jaunā Derība vēsta par Dieva darbu Kristū Jēzū.

Šis trešais ir princips, kuru noformulēja pats Jēzus, Dieva Dēls, Savas kalpošanas laikā. Šis princips caur apustuļiem tika nodots Baznīcai. Pirmajos gadsimtos Baznīca to pazina kā „Ticības likumu”, jeb „Patiesības likumu”. Nedaudz vēlāk šis princips kalpoja par pamatu sen-baznīcas ticības apliecībām un krietni vēlāk, Reformācijas laikā, tas tika detalizēti aprakstīts Luteriskās baznīcas Ticības apliecībās, kuras apkopotas „Vienprātības grāmatā”.[12]

Šie trīs minētie principi nosaka adekvātu Bībeles skaidrošanu. Protams, ne katrs, kurš pieder Baznīcai automātiski kļūst par labu Rakstu skaidrotāju. Vēstures gaitā pārpratumi Bībeles nozīmes skaidrošanā ir radušies un rodas tādēļ, ka šie principi netiek ievēroti. Kāds meklē nozīmi burtos, kāds notikumos, kāds cilvēku izjūtās, kāds vēl kur citur. Bet visizplatītākā kļūda Bībeles skaidrošanā ir tā, ka Bībeles vēsts nozīmi mēģina noteikt paši skaidrotāji, tā vietā lai meklētu pēc autora nozīmes kā tā atklāta un noformulēta „Kristus Rakstu centrā” principā.[13]

Tomēr pats svarīgākais jautājums ir Bībeles vēsts autoritātes pamats. Tā nav balstīta apstāklī, ka varam izsekot Bībeles izcelsmei, pārliecināties par tās satura korektumu, vai manuskriptu kvalitāti. Tas viss ir labi un palīdzoši, bet tas nav svarīgākais. Svarīgākais, ka Bībele liecina par Dieva darbiem mūsu pasaulē, mūsu realitātē. Tā runā par reāliem notikumiem, par Jēzus Kristus, Dieva Dēla reālu klātbūtni mūsu vidū, reālu dzīvi, reālu nāvi un augšāmcelšanos.

Bībele, atšķirībā no dažādiem cilvēku izdomāto reliģiju rakstiem, atklāj mums Dievu, kuram ir absolūta vara pār mūsu pasauli. Dievs atklāj, ko grasās darīt, atklāj to reizēm jau simtiem un pat tūkstošiem gadu pirms paša notikuma, un izdara visu tieši kā iecerējis. Viņam nav nedz šķēršļu, nedz kavēkļu. Jā, citu reliģiju izdomātie dievi un dievības var rādīties kā ļoti garīgi, pārpasaulīgi, tikai izredzētajiem pieejami, utt. Bet viņu atsvešinātība no šīs pasaules dzīves ir tikai vien iemesla dēļ, – šajā Universā, šajā pasaulē viņiem nav nekādas teikšanas! Viņi visi ir nekas.[14]

Šī pasaule pieder Dievam Radītājam, kurš gan darbojās, gan Sevi atklāj runājot. Vārdi, kurus Dievs uz mums runājis un runā, pierakstīti Bībelē. Viņam vienīgajam ir absolūta autoritāte un teikšana pār visu notiekošo. Viņam vienīgajam ir patiesa interese par mums, cilvēkiem un pasauli, kurā dzīvojam. Viņš ir vienīgais, kurš tikai dod no mīlestības pārpilnības, neko neprasīdams pretī. Jo Viņš vienkārši ir tāds Dievs. „Tas Kungs, Tas Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus, bet arī neatstāj nevienu nesodītu, piemeklēdams tēvu grēkus pie viņu bērniem un bērnu bērniem līdz trešajam un ceturtajam augumam.” (2.Moz 34:6-7) Viņš turpina runāt uz mums arī šodien. Dievs pats runā caur mūsu pasludinājumu, kad sniedzam liecību par Viņa varenajiem darbiem, Viņa mīlestību un visu mūsu grēku piedošanu Kristus dēļ.

Šis ir galvenais iemesls, kādēļ kristieši savu pasaules uzskatu pamato Bībelē. Daudz kas šīs pasaules gudrībā un cilvēku izdomātajās reliģijās mums var patikt, daudz kas šķist interesants, daudz kas tiešām ir noderīgs un palīdzošs, taču patiesība par Dievu, par mūsu realitāti, par mūsu dzīves jēgu un mūsu identitāti ir tikai viena.

To nenosakām mēs, to nosaka radības Kungs, Bībeles Dievs. Vai tas mums patīk, vai nē, vai gribam vai nē, bet Bībelē runājošais Dievs ir mūsu visu Radītājs un „Viņš ir nolicis dienu, kurā Viņš pasauli taisnīgi tiesās caur kādu Vīru, ko Viņš izredzējis un par ko visiem liecību devis, uzmodinādams To no mirušiem.” (Ap.d.17:31) Tāda ir realitāte, kurā dzīvojam, tas ir Dievs, ar kuru mums visiem neizbēgami nāksies satikties. Ir vērts Viņā ieklausīties jau šodien.

„Bijība Tā Kunga priekšā ir visas gudrības sākums.” (Ps.111:10) Patiesi!

Šo nodaļu PDF atradīsiet šeit.

Ieteicams tālākai izpētei

Jautājumos par Bībeles izcelsmi, kanona formēšanos un kritērijiem, pārskatu par Vecās un Jaunās Derības manuskriptiem, kā arī īsu ievadu Bībeles skaidrošanas pamatprincipos skatīt Gudrības Sākums sērijas I daļā Bībele kā Liecība: Uzticama, Pārbaudāma, Saprotama.

Lai pamatīgi iepazītu Bībeles skaidrošanas pamatprincipus skatīt James W. Voelz, What does This Mean? CPH, St. Louis, 2003.


[1] Hiebert, Paul, Transforming Worldviews, Baker Academics, Grand Rapids, Michigan, 2008, p.15.

[2] Vairāk par šo tēmu Gudrības Sākuma I daļā Bībele kā Liecība: Uzticama, Pārbaudāma, Saprotama, 1. nodaļā Bijība Dieva priekša ir visas gudrības sākums.

[3] Vairāk par šo tēmu Gudrības Sākuma I daļā Bībele kā Liecība: Uzticama, Pārbaudāma, Saprotama, 2. nodaļā Bībele, kas ir šī grāmata?

[4] Vairāk par šo tēmu Gudrības Sākuma I daļā Bībele kā Liecība: Uzticama, Pārbaudāma, Saprotama, 3. nodaļā, Vecās Derības izcelsme I.

[5] Bauckham, Richard, Jesus and Eyewitneses: the Gospel as Eyewitness Testimony, Eerdmans, Grand Rapids, Michigan, 2006, 341-346.lpp.

[6] Vairāk par šo tēmu Gudrības Sākuma I daļā Bībele kā Liecība: Uzticama, Pārbaudāma, Saprotama, 4.nodaļā, Vecās Derības izcelsme II.

[7] Vairāk par šo tēmu Gudrības Sākuma I daļā Bībele kā Liecība: Uzticama, Pārbaudāma, Saprotama, 5.nodaļā, Vecās Derības Kanons.

[8] Vairāk par šo tēmu Gudrības Sākuma I daļā Bībele kā Liecība: Uzticama, Pārbaudāma, Saprotama, 8.nodaļā, Jaunās Derības Kanons.

[9] Vairāk par šo tēmu Gudrības Sākuma I daļā Bībele kā Liecība: Uzticama, Pārbaudāma, Saprotama, 6.nodaļā, Vecās Derības Teksts.

[10] Vairāk par šo tēmu Gudrības Sākuma I daļā Bībele kā Liecība: Uzticama, Pārbaudāma, Saprotama, 10.nodaļā, Jaunās Derības Teksts.

[11] Tas gan automātiski nenozīmē, ka katrs, kādā no daudzajām baznīcām piedāvātais skaidrojums, ir pareizs. Vairāk par šo tēmu Gudrības Sākuma I daļā Bībele kā Liecība: Uzticama, Pārbaudāma, Saprotama, 12.nodaļā, Kāds ir kompetentais lasītājs.

[12] Vairāk par šo tēmu Gudrības Sākuma I daļā Bībele kā Liecība: Uzticama, Pārbaudāma, Saprotama, 13.nodaļā Kas jāņem vērā skaidrojot Rakstus.

[13] Vairāk par šo tēmu Gudrības Sākuma I daļā Bībele kā Liecība: Uzticama, Pārbaudāma, Saprotama, 14.nodaļā Kur meklēta Bībeles nozīme.

[14] Vairāk par šo tēmu Gudrības Sākuma I daļā Bībele kā Liecība: Uzticama, Pārbaudāma, Saprotama, 15.nodaļā „Evaņģēlijs ir spēks (Rom 1:16)”.

Citēts no grāmatas “Dievs, Radīšanas Kārtība un Cilvēks: ar Luterāņa Acīm“.  Šī nav grāmatas gala versija.

From → I Svētie Raksti

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: