Izlaist līdz saturam

Starp diviem pasaules uzskatiem – Bībeles un Rietumu (1.daļa)

by uz maijs 13, 2013

GS IIŠajā publikācijā lasiet: Bībeliskā pasaules uzskata loma – Bībeliskā pasaules uzskata izplatība pirms KristusBībeliskā pasaules uzskata izplatība pēc Kristus – Rietumu pasaules uzskata saknes un [de]formēšanās – „No augļiem tev būs viņus pazīt” – Bībeles un zinātnes attiecības.

Bībeliskā pasaules uzskata loma

Dievs, kura vārdi pierakstīti Bībelē, ir runājis uz cilvēkiem kopš pasaules radīšanas. Kā vēstules Ebrejiem autors raksta: „Dievs senos laikos daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem uz tēviem.” (Ebr 1:1) Arī divas vienīgās reizes pasaules vēsturē, kad visa cilvēce bija vienkopus, proti, Ēdenes dārzā un pēc grēku plūdiem, Dievs runāja uz cilvēkiem un darīja viņiem zināmu to, kas šajā grāmatā tiek dēvēts par Bībeles pasaules uzskatu.[1]

Pirmā tēma, kuru šajā nodaļā aplūkosim, ir Bībeles pasaules uzskata loma vēsturē. Nereti arī kristiešu vidū ir sastopams nepareizs priekšstats par to, kāda tā ir. To mēdz iztēlot un iztēloties kā vienu no daudzajiem pasaules vēstures plūdumā dzimušajiem pasaules uzskatiem. Tā sakot, citi radās ātrāk, citi vēlāk, vieniem bija konkrēti autori, citi formējās kopienās, vieni bija izplatītāki vienā laikā, citi citā, utt. Taču, ja visu pasaules vēsturi iztēlojamies kā vienotu notikumu, tad Bībeles pasaules uzskats ir vienīgais šī notikuma, jā tā var teikt, „aculiecinieks”, kurš bijis klāt gan pašā sākumā, gan ikvienā būtiskajā notikumā, gan arī varējis nedaudz ielūkoties, kas notiks laiku beigās. Visi pārējie pasaules uzskati ir būvēti redzot tikai epizodes, vai arī sagrozītā, vai nepilnīgā veidā pārstāstot vienīgā patiesā „aculiecinieka” uzticamo liecību.

Tikai un vienīgi Bībeles pasaules uzskats ietver vēstures sākumu un beigas. Tikai Bībeles pasaules uzskats ir vienīgais, kurš pastāvēja iesākumā, un kurš kā vienīgā patiesība pastāvēs mūžīgi. Visi pārējie, gan reliģiskie, gan šķietami ne-reliģiskie ir tikai vēlāk veidojušies nepilnīgi, vai izkropļoti patiesības atspulgi.

Lai arī šī grāmata pamatā nav veltīta Bībeliskā/kristīgā pasaules uzskata vēsturei un izplatībai, tomēr dažus būtiskākos faktus, kurus noderīgi zināt, īsi aplūkosim. Ir jau savs sākums arī šim pasaules uzskatam, proti – pasaules un cilvēku radīšana. Tam ir arī savs dibinātājs – Trīsvienīgais Dievs, Radītājs, Jahve, kurš pirms diviem gadu tūkstošiem cilvēcei atklājās kā Jēzus Kristus. Bībeles pasaules uzskatam ir sava vēsture, tik pat gara, cik cilvēces vēsture. Šodien gan to iespējams ieraudzīt vairs tikai fragmentāri, bet arī šie fragmenti ir uzmanības vērti.

 

Bībeliskā pasaules uzskata izplatība pirms Kristus

Lasot Bībeles pirmās nodaļas, var noprast, ka jau pirmie cilvēki, sākot ar Ādamu, Ievu un viņu bērniem, no paaudzes paaudzē nodeva tālāk to, ko šeit dēvējam par Bībeles pasaules uzskatu. Bībele, tādā formā kā to šodien pazīstam, vēl nebija tapusi, tas notika tikai daudz, daudz vēlāk. Taču Bībelē atklātā patiesība sākotnēji bija zināma visā apdzīvotajā zemē. Vēlāk, grēku plūdos, tika izglābti tikai astoņi cilvēki – Noass un viņa ģimene (1.Moz 6.-8.nodaļa). Viņi ir visu tautu priekšteči, un viņi visi zināja patiesību par Radīšanu, par grēkā krišanu un Dieva apsolījumiem.

Kā tieši patiesība par mums un mūsu pasauli tika nodota no paaudzes paaudzē, Bībele neatklāj. Detalizēts notikumu atstāsts aizsākas tikai ar Ūras pilsoņa Ābrama izredzēšanu, lai viņš būtu par tēvu tautai, kuras vidū vēlāk jāpiedzimst Dieva apsolītajam pasaules Glābējam Kristum (1.Moz 12:1-3). Tomēr Ābrāms, jeb kā vēlāk Dievs viņu pārdēvēja – Ābrahāms (1.Moz 17:5), nekāda ziņā nav pirmais, kuram Dievs atklājis Bībeles pasaules uzskatu. Cik zināms no vēstures liecību fragmentiem, kuras arheologiem palaimējis atrast, jau daudzus gadu simtus pirms Ābrama aicināšanas patiesība par pasaules izcelsmi bija zināma Tuvo Seno Austrumu iedzīvotāju vidū.[2]

Aptuvens Ābrahāma laika biedrs Ījabs un viņa draugi no apkārtējām zemēm (Īj.2:11), viņi visi zināja patieso Dievu, turklāt paļāvās uz Viņa apsolīto Glābēju (Īj.19:25). Ābrahāms ceļojumu laikā sastapās gan ar Salemas ķēniņu Melhisedeku, kurš bija visaugstākā Dieva priesteris (1.Moz 14.), gan ar ķēniņu Abimelehu (1.Moz 20.), kurš, tāpat kā citi šeit minēti vīri, pazina patieso Dievu. No Bībeles liecībām vien var minēt faktus, ka jau pirms Dieva Jahves varenajiem darbiem Ēģiptē, apkārtējās tautas zināja par Dievu Jahvi, vai tas būtu Mozus sievastēvs midiānietis Jetrus (2.Moz 18:10-12), vai Bileāms Beora dēls (4.Moz 22.-24.nodaļa).[3] Vēl jo vairāk Jahves vārds kļuva zināms pēc Viņa triumfa pār Ēģiptes dieviem, Ēģiptes izpostīšanas un Israēla atbrīvošanas. Par to uzzināja visas apkārtējās tautas (Joz.2:9-11), turklāt šis notikums bija tik neparasts savā varenībā, ka tas saglabājās apkārtējo tautu atmiņā vēl vismaz nākamos deviņus,vai desmit gadu simtus (Dan.9:15, Neh.9:10). Tieši tāds arī bija Dieva nodoms, Savu absolūto spēku atklājot (2.Moz 7:3-5).

Bībelē lasām par brīnumaino pravieša Jonas misiju, kuras rezultātā tā laika super-varas Asīrijas galvaspilsētas Ninives iedzīvotāji atgriezās no grēkiem un ticēja Dievam, kura dusmas pret Ninivi Jona bija darījis viņam zināmas (Jona 3:5). Lasām par zīmēm, kādas Jahve veica caur pravieti Danielu un viņa biedriem Sadrahu, Mesahu un Abed-Nego, un kuru rezultātā tā laika varenākās impērijas Babilonijas valdnieks Nebukādnēcars „griezās ar vēstījumu pie visām tautām, tautībām un valodām, kādas pastāv virs zemes: „Miers lai jums ir bagātīgi! Es nolēmu darīt visiem zināmas tās zīmes un tos brīnumus, ko visuaugstais Dievs man darījis. Cik lielas ir Viņa zīmes, un cik vareni Viņa brīnumi! Viņa valstība ir mūžīga, un Viņa valdīšana paliek uz radu radiem!”” (Dan.3:30-31) Līdzīgi „visām tautām, tautībām un valodām, kas dzīvo zemes virsū” rakstīja arī nākamās Mezopotāmijas lielvaras galva ķēniņš Dārijs: „Lai svētības jums būtu bagātīgi! Tā ir mana pavēle: visā manā valstī ikvienam būs bīties un drebēt Daniēla Dieva priekšā, jo tas ir dzīvais Dievs, tas paliek mūžīgi, Viņa valstība ir neiznīcīga, Viņa valdīšanai nav gala.” […] „Šis Daniēls kļuva varens vīrs Dārija un persieša Kīra valdīšanas laikā.” (Dan.6:25-26,28)

Esteres grāmatā lasām, ka israēlieši Persijas imperatora „Ahasvera laikā, kad viņš bija ķēniņš no Indijas līdz Etiopijai pār simts divdesmit septiņām zemēm”, dzīvoja visā viņa pārvaldītajā teritorijā  (Est.9:30) un darīja citiem zināmu Jahves vārdu. Tāpat Apustuļu darbu grāmatā teikts, ka „Mozum no seniem laikiem ir visās pilsētās savi sludinātāji, un viņu katru sabatu lasa sinagogās.” (Ap.d.15:21) Jau no šīm liecībām vien varam spriest, ka laika posmā kopš Radīšanas līdz pat Kristum kalpošanai Dievs nemitējās darboties, lai visiem cilvēkiem darītu zināmu patiesību par pasauli, tāpat kā mums tā atklāta Bībelē.

 

Bībeliskā pasaules uzskata izplatība pēc Kristus

Bet kā ar laika posmu no Kristus līdz mūsdienām? Ir lappuses kristīgās baznīcas vēsturē, kuras ilgu laiku bija zudušas un tikai pamazām tiek atjaunotas. Kristietības izplatība parasti saistās ar Vidusjūras reģionu, Eiropu, vēlāk ar Ziemeļameriku un, kā daudzviet uzskata, tikai pēdējo nedaudz vairāk kā simts gadu laikā tā pamazām nonāk Āfrikā, Dienvidamerikā un Āzijā. Nekas nav tālāk no vēsturiskās patiesības, kā šāds uzskats. Šodien redzam, kā kristīgais pasaules uzskats pamazām tiek atmests tajā pasaules daļā, kas pēdējo gadu simtu laikā tika saukta par kristīgo Eiropu. Turklāt šī nebūt nav pirmā reize, kad plašās teritorijās, kurās kristietība pastāvējusi gadu simtiem, tā vēlāk tiek nīcināta un pakāpeniski gandrīz izzūd.

Jēzus uzdevums mācekļiem skanēja: „Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mt.28:18-20) No vienas puses varētu sacīt, ka šis uzdevums tiek pildīts vēl šodien, no otras, ka tas tika izpildīts jau pašos pirmajos kristīgās baznīcas pastāvēšanas gadsimtos.

Jau pirmajos pārsimts gados pēc Kristus dzimšanas vēsts par Dieva darbu Kristū bija darīta zināma ne tikai lielā daļā Eiropas, bet arī Āfrikā un Āzijā. Senajās kartēs kristīgā pasaule tika simboliski attēlota kā zieds ar trīs lapiņām, – centrā Jeruzaleme, trīs lapiņām simbolizējot trīs kontinentus – Āziju, Āfriku un Eiropu. Šādi kristietības izplatība saglabājās vairāk nekā uz tūkstoš gadiem līdz pat 14. gadsimtam. Eiropa kā kristīgās pasaules centrs nostiprinājās tikai tad, kad kristīgās baznīcas Āzijā un Āfrikā tika vajātas un viduslaikos pakāpeniski iznīcinātas.[4]

Pirmajos gadsimtos pēc Kristus kristīgās draudzes uzplauka gan Ēģiptē, gan Etiopijā, gan Sudānā, gan Lībijā, Tunisijā un citās Āfrikas teritorijās.[5] Tāpat kristietība izplatījās arī Sarkanās jūras, Persijas līča un Indijas okeāna piekrastē.[6] Vispārzināms ir fakts, ka viduslaikos tieši arābu kultūra piedzīvoja visaugstāko attīstību gan zinātnē, gan medicīnā un filozofijā. Kas nav tik plaši zināms, ka sākotnēji šo uzplaukumu veicināja tieši kristietība, kas bija saglabājusi un pārtulkojusi seno Mezopotāmijas un Vidusjūras civilizāciju kultūras mantojumu.[7]

Lūk, piemērs no vēstures, lai ilustrētu kristietības izplatību Āzijā. Astotā gadsimta beigās par Āzijas baznīcas patriarhu kļuva Timotejs.[8] Viņa kalpošanas laiks bija no 780. līdz 823. gadam pēc Kristus, pamatā Seleucijā, šodien Irākas teritorijā. Patriarha Timotija pakļautībā atradās vismaz 85 bīskapi, kuri bija atbildīgi par Kristus Evaņģēlija pasludināšanu tik dažādās teritorijas kā šodienas Jemena, Kazahstāna, Indija, Ķīna un Mongolija.[9] Ģeogrāfiskā un kulturālā daudzveidība radīja nepieciešamību arī baznīcā izmantot gan sīriešu, gan persiešu, gan turku, gan ķīniešu, u.c. valodas. Ko šodien dēvē par globalizāciju, dažādām kultūrām un reliģijām pastāvot līdzās, Timoteja laikā bija kristietības ikdiena. Kristīgais pasaules uzskats tika darīts zināms zemēs, kurās bija izplatīts gan hinduisms, gan budisms, gan zoroastrisms, gan islāms, u.c.

Baznīcas vēsture glabā liecības, ka kristīgo vēsti uz Indiju aiznesis pats apustulis „neticīgais” Toms. Zināms arī tas, ka jau labu laiku pirms sestā gadsimta kristietība bija pazīstama arī Ķīnā. 618. gadā pēc Kristus Ķīnā aizsākās Tengu dinastijas valdīšanas laiks, un Tengu dinastijas valdnieki bija pretī nākoši dažādu reliģiju klātbūtnei Ķīnā. Tas ļāva uzplaukt arī kristīgajai misijai.[10] Kristus Evaņģēliju pieņēma arī vairākas turku, mongoļu un tatāru ciltis. Kad Čingishana laikā Mongoļu impērija izpletās no Vidusjūras līdz Klusajam un Indijas okeānam, kristiešu vidū dzima cerība, ka Kristus Evaņģēlijs netraucēti varētu tikt sludināts visā šajā teritorijā. Cerību iemesls bija fakts, ka vairāki no Mongoļu valdniekiem bija kristieši. Arī Čingishans bija apņēmis par sievu Keraitu hana brāļa meitu, kura bija kristiete. Nākamajās desmitgadēs vairākiem no varenajiem mongoļu valdniekiem bija kristiešu saknes. Tajā skaitā arī Kublai-hanam, kurš kļuva par pirmo Ķīnas imperatoru Juaņu dinastijā. Arī viņa laikā kristiešu misijai Ķīnā bija radīti ļoti labvēlīgi apstākļi.[11]

Taču paralēli šiem it kā cerīgajiem notikumu pavērsieniem gan politisku, gan reliģisku iemeslu dēļ, kristiešu Āzijā palika arvien mazāk. Īpaši jau četrpadsmitajā gadsimtā kristīgās baznīcas pārvalde tika mērķtiecīgi grauta, priesteri un mūki nogalināti, paverdzināti, vai izraidīti.[12] Vēsturnieki uzskata, ka laika posmā no divpadsmitā līdz četrpadsmitajam gadsimtam kristiešu skaits Āzijā samazinājās apmēram 6-7 (!) reizes.[13] Vēl pēc neilga laika kristīgā ticīga tika sargāta vien nelielās no sabiedrības noslēgtās kristiešu grupiņās.

Kristīgā misija Āzijā ar to nebeidzās, dažus gadsimtus vēlāk misionāriem atkal radās iespēja nodibināt labas attiecības gan ar Ķīnas, gan Japānas valdniekiem, un atjaunot saiknes ar mazajām kristiešu saliņām Āzijā. Labvēlības laiki mijās ar pretestības un vajāšanu periodiem. Kad 16. gadsimtā misionāri atkal ieradās Japānā, kristīgā ticība, lai arī maz izplatīta, šajā zemē vēl arvien bija dzīva. 17. gadsimtā, kad Evaņģēlija vēsts izraisīja strauju kristiešu skaita pieaugumu, Japānas valdnieks vērsās pret kristiešiem ar nežēlīgām vajāšanām; daudzi tika piesisti krustā, citus piespieda publiski atteikties no savas ticības. Tas gandrīz pilnībā iznīcināja kristietību Japānā. Līdzīgi notikumi risinājās daudzviet Āzijā un Āfrikā.

20. gadsimta sākumā kristiešu skaits Āzijā un Āfrikā tika lēsts vien nedaudz vairāk par 5% no visu kristiešu kopskaita. Visā Dienvidu puslodē mājoja labi ja 20% no visiem kristiešiem, kamēr Ziemeļu puslodē 80%. Pēdējā gadsimta laikā situācija atkal radikāli mainījusies. Tendencei turpinoties šie skaitļi drīz var būt apgriezti pretēji. Kristietība atkal atgriežas zemēs, kurās tā bija plaukusi gadu simtiem ilgi. 21. gadsimta sākumā pēc dažādiem datiem apmēram 25% kristiešu dzīvo Āfrikā, vēl 25% Dienvidu un Centrālajā Amerikā, vairāk nekā 15% Āzijā. Turklāt tieši Āzijā Kristus Evaņģēlijs uzrunā arvien vairāk un vairāk sirdis, arī islāma valstīs kā, piemēram, Pakistāna, kurās valsts un lielas sabiedrības daļas attieksme pret kristietību nebūt nav draudzīga.

Pēc šī nelielā vēsturiskā ekskursa vismaz vienai lietai vajadzētu būt skaidrākai. Bībeles pasaules uzskats ir pastāvējis kopš pasaules sākuma. Tikai pamazām, kad grēka dēļ tika zaudētā patiesā Dieva atziņa, cilvēki radīja paši savus alternatīvos realitātes skaidrojumus. Bībelē mums tiek dāvāta Dieva Radītāja un Glābēja atklātā patiesība par Viņu pašu, par pasauli, kurā dzīvojam, un par mums. Kopš cilvēces iesākuma šī vēsts ir darīta zināma no paaudzes un paaudzi, no zemes un zemi. Dievs, kurš „grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas” (1.Tim 2:4) nav mitējies runāt uz mums. Bībeles vēsts ir Viņa aicinājums cilvēkiem: „Atgriezieties!”

 

Turpinājums sekos. 

Publikācijas teksts PDF pieejams šeit.


[1] Par šo atziņu esmu pateicīgs mācītājam Frederic W. Baue, kā viņš to formulēja savas grāmatas Creation: Literary, Apologetic and Doctrinal Approach prezentāzijā, St.Louis, 2012.gada janvārī.

[2] Par piemēru var ņemt trešās tūkstošgades pirms Kristus dzimšanas pilsētvalsti Eblu, kas atradās pašreizējā Sīrijas teritorijā. Eblas karaliskajā bibliotēkā atrasti radīšanas stāsti, gandrīz identiski Bībeles radīšanas stāstam, turklāt Eblai bija cieša ekonomiskā un sociālā saikne ar citām tā laika nozīmīgākajām Mezopotāmijas pilsētvalstīm kā Uruku, Nippuru, Abu-Salabiku, Faru, Mari, u.c. Plašākai informācijai skatīt Pettinato, Giovanni, The Archives of Ebla: an Empire Iinscribed in Clay, Garden City, N.Y., Doubleday, 1981.

[3] 1967.gadā, veicot izrakumus Jordānijā, Deir Alla (apmēram 40km no Israēla nometnes, kā aprakstīts 4.Moz 22.-24.), tika atrastas liecības par pravieti Bileāmu, Beora dēlu no Petoras. Šie apraksti saskan ar 4.Mozus grāmatas 22.-24.nodaļā minēto pravieti Bileāmu, Beora dēlu no Petoras (4.Moz 22:5F). Detalizētāka informācija David W. Baker un Bill T. Arnold, The Face of the Old Testament Studies, Baker, Grand Rapids, Michigan, 1999., 47. un 92.-94.lpp.

[4] Jenkins, Philip, The Lost History of Christianity: The Thousand Year Golden Age of the Church in the Middle East, Africa, and Asia – and How It Died, Harper One, New York, 2008, 2.-3.lpp.

[5] Jenkins, The Lost History of Christianity, 54.lpp.

[6] Jenkins, The Lost History of Christianity, 53.lpp.

[7] Jenkins, The Lost History of Christianity, 18.lpp.

[8] Jāpiebilst, tā bija tā sauktā Nestoriāņu baznīca. Konstantinopoles bīskapa Nestora izpratni par Jēzus Kristus divām dabām nosodīja Efesas koncils 431.gadā. Tas Baznīcā izraisīja plaša mēroga šķelšanos. Detalizētāku informāciju par Nestora kristoloģiju latviski var atrast Bengta Heglunda grāmatā Teoloģijas Vēsture, Augsburgas Institūts, Rīga, 2003. … lpp.

[9] Jenkins, The Lost History of Christianity, 12.lpp.

[10] MacCulloch, Diarmaid, Christianity: The First Three Thousand Years, Viking, NewYork, 2009., 267.lpp.

[11] MacCulloch, Christianity: The First Three Thousand Years, 271.lpp.

[12] Jenkins, The Lost History of Christianity, 23.lpp.

[13] Jenkins, The Lost History of Christianity, 24.lpp.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: