Izlaist līdz saturam

Starp diviem pasaules uzskatiem – Bībeles un Rietumu (2.daļa)

by uz maijs 20, 2013

GS IIRietumu pasaules uzskata saknes un [de]formēšanās

Šeit ir raksts PDF formātā.

Zināms, ka paralēli Bībeles pasaules uzskatam ātri vien rādās un kopš tā laika vienmēr eksistējuši arī citi. Taču cilvēki visos laikos un vietās ir zinājuši, ka pasaule ir daudz kas vairāk nekā tikai matērija. Vienmēr un visās zemēs bija dzīva atziņa, ka ir Dievs, lai kā arī Viņš būtu saprasts. Kā apustulis Pāvils raksta: „Ko par Dievu var zināt, tas viņiem (cilvēkiem) ir atklāts, Dievs pats viņiem to atklājis.” (Rom.1:19) Dažādi uzskati ir nākuši un gājuši, citi baudījuši lielāku ietekmi un pastāvējuši ilgāku laiku, citi parādījušies uz īsu brīdi un izzuduši. Arī šodien Rietumu pasaulē, ar to domāta vispirms jau Eiropa un Ziemeļamerika, daudz izplatītāks par kristīgo ir laicīgais, jeb zinātniski materiālais pasaules uzskats. Turklāt tas tiek intensīvi reklamēts visā pasaulē. Palūkosimies, no kurienes šis uzskats nācis, un kāds tas īsti ir?

Kad domājam par Rietumu pasaules uzskatu, tas varētu asociēties ar ticību cilvēka saprātam, zinātnei un tehnoloģiju attīstībai, cilvēka brīvībai, autonomijai un tiesībām, ticību progresam, utt. Viss tas pats labākais! Tieši tādēļ jau Rietumu pasaule tik ļoti vēlās, lai arī citi pieņemtu šo uzskatu par savējo. Taču neviens pasaules uzskats nav radies vakuumā, un arī šis nav izņēmums. Tam ir savas saknes un attīstības vēsture. Aplūkosim kā kristīgajā kultūrā dzima Rietumu pasaules uzskats, un kādi vēstures pavērsieni veicināja tā rašanos.

Bībelā atklātais pasaules uzskats bija un ir pirmais un vienīgais, kurš ļauj ieraudzīt pasaules vēsturē noteiktu vienojošu jēgu un mērķi. Dievs Radītājs devis pasaulei sākumu, tāpat Viņš tai noteicis arī beigas. „Viņā radītas visas lietas debesīs un virs zemes. […] Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu, bet Viņš pats ir pirms visa, un viss pastāv Viņā.” (Kol 1:16-17) Visa vēsture ir kā nogrieznis, kura vienā galā ir Radīšana, otrā, Kristus atkal atnākšana. Visas kultūras, kuras nebija iepazinušas, vai pieņēmušas Radītāja atklāsmi, uztvēra un vēl šodien uztver laiku un norises pasaulē kā ciklisku kustību. Rīts, vakars, rīts, vakars, ziema, vasara, ziema, vasara, dzīvība, nāve, dzīvība, nāve… Tā laika plūdumam šķietami nav nedz noteikta sākuma, nedz mērķa, nedz beigu, vien nebeidzami cikli. Pie šādas atziņas varam nonākt novērojot norises dabā.

Turpretī Dievs Radītājs dara zināmus ne tikai sākumu un beigas, bet arī esošās situācijas vērtējumu, proti, kas vainas mūsu pasaulei, kādēļ tajā tik daudz ciešanu, nejēdzību, tik daudz ļaunuma. Bībelē dotā atbilde – grēks. Dieva atbilde uz grēku – Kristus. Dieva nolūks attiecībā uz pasauli – laiku beigās tās atjaunošana patiesā taisnībā un svētumā, Kristum atnākot un nodibinot Dieva mūžības valstību, kurā „Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis.” (Atkl.21:4) Šis uzskats, kurā visu problēmu atrisinājums iestāsies tikai otrpus Kristus atnākšanai, vairāk nekā pusotru gadu tūkstoti bija valdošais arī Rietumu pasaulē.

Atnāca 16. gadsimts. Dr. Mārtiņš Luters, iestādamies par viduslaikos ieviesto ne-bībelisko mācību un prakšu atmešanu, no jauna cēla gaismā to Dieva un cilvēku attiecību modeli, kādu Dievs pats bija iedibinājis. Proti, grēka izpostīto attiecību atjaunošanu tikai pēc Dieva paša iniciatīvas un tikai caur Jēzu Kristu. Cilvēkiem Dieva labvēlību nevis izpelnoties, bet saņemot kā dārgu dāvanu. Taču Dr. Mārtiņš Luters un viņa ticības biedri atjaunoja ne tikai pareizu izpratni par Dieva un cilvēku attiecībām, bet arī par cilvēku attiecībām ar radīto pasauli. Zeme nav cietums, kurā ieslodzītas grēcinieku dvēseles, bet gan Dieva radīta pasaule, turklāt ļoti laba, pār kuru cilvēkam uzticēta atbildība. Cerība uz visu Dieva apsolījumu piepildījumu arvien vēl saistās ar Kristus atnākšanu un Dieva valstības iestāšanos, tomēr arī šajā pasaulē mums uzdoti būtiski pienākumi.

Atjaunota izpratne par cilvēka lielo lomu radības pārvaldīšanā, komplektā ar jau Renesansē atdzimušo interesi par šīs pasaules izziņu, radikāli izmainīja Rietumu pasaules virzību.[1] Tā deva milzīgu stimulu zinātnes straujai attīstībai. Ja reiz cilvēka uzdevums ir pārvaldīt šo pasauli, tad vispirms taču jāsaprot, kā tā darbojās. Tā nu tas pakāpeniski sākās. Nikolaja Kopernika (1473-1543) un Johannesa Keplera (1571-1630) pētījumi izmainīja ģeocentrisko uzskatu (Saule riņķo ap Zemi) uz heliocentrisko (Zeme riņķo ap Sauli).[2] Galileo Galilejs (1564-1642) pieteica matemātikas centrālo vietu zinātnē sacīdams, ka Dievam ir divas grāmatas, Bībele un pasaule, un pasaule ir sarakstīta matemātikas valodā.

No tā laika matemātika sāka noteikt toni pasaules izziņā. Francis Bēkons (1561-1626), Renē Dekarts (1596-1650), Īzaks Ņūtons (1642-1727), un daudzi citi, cenzdamies izprast pasauli matemātikas un fizikas likumsakarībās, deva zinātnes attīstībai pamatīgu grūdienu. Šķita,  ka pāris gadsimtu laikā, teju teju un viss, ko iespējams zināt par pasaules uzbūvi un darbības principiem, būs uzzināts. Tas nenotika, bet kā līdzība ar gaismas apli uz tumšas sienas rāda – jo lielāks aplis, jo garāka līnija, kas saskārās ar tumsu. Jo vairāk zinām, jo labāk saprotam, cik daudz nezinām. Turklāt, kaut kas šajā ceļā pēc gudrības bija nogājis greizi.

Lai saprastu, kas tieši, īsi aplūkosim, kā darbojās šī Jaunā zinātne.[3] Zinātne, kā uz pasaules izziņu vērsta cilvēku aktivitāte, nebija nekas jauns. Kā arheoloģiskie izrakumi parādījuši, jau vismaz trešajā gadu tūkstotī pirms Kristus zinātne Seno Tuvo Austrumu attīstītākajos centros varēja lepoties ar ievērojamiem sasniegumiem.[4] Par zinātnes „tēvu” parasti tiek uzskatīts grieķu filozofs Aristotelis.[5] Daudzi viņa jaunievedumi bija patiesi fenomenāli, tie lielā mērā noteica zinātnes gaitu nākamo divu gadu tūkstošu laikā.

Saskaņā ar Aristoteļa pieeju, katru objektu vajadzēja izzināt no diviem aspektiem. Pirmkārt, no materiālā, jeb fizikālā, tas ir – noteikt tā sastāvu, izcelsmes mehānismus, fizikālos darbības principus, utt. Otrkārt, no metafiziskā aspektā, kas vairs neattiecās uz matēriju un fiziku, bet gan uz objekta sākotnējo cēloni un tā galējo mērķi. Kāpēc, ar kādu nolūku tas vispār eksistē.[6] Šī visaptverošā pieeja kalpoja kā zinātnes vadlīnijas līdz pat 17. un 18. gadsimtam. Tā sakņojās pārliecībā, ka visa pasaule darbojas tik apbrīnojami saskaņoti tieši tādēļ, ka ir Radītājs, kurš katrai lietai noteicis tās vietu un funkciju. Zinātnes uzdevums šajā pieejā bija izprast lietu būtību saskaņā ar Radītāja nodomiem.

Kas mainījās tā sauktās Jaunās zinātnes pieejā 17. un 18. gadsimtā? Citu starpā divas lietas nospēlēja lielu lomu. Pirmā, Renē Dekarta filozofija, saskaņā ar kuru visai pētniecībai jāsākas ar cilvēku pašu, un to, ko cilvēks neapšaubāmi un pārbaudāmi var zināt. Cilvēks tika nolikts par visu lietu mēru. Otrā, zinātnes uzsvars uz matemātiku un fiziku kā vienīgajām uzticamajām pasaules izziņas metodēm. Pateicoties šīm ietekmēm, metafiziskie jautājumi par lietu pirmcēloni (jeb Radītāju) un to funkciju, proti, puse no jautājumiem, kādus zinātne bija uzdevusi iepriekš, tika atmesti kā izpētei nepiemēroti. Lai saprastu šī pavērsiena tālejošās sekas aplūkosim vienkāršotu piemēru. Krēslu.

Jaunās zinātnes metode var izmērīt krēsla masu, noteikt, no kādiem izejmateriāliem tas pagatavots, kāda ir tā mehāniskā konstrukcija, kā atsevišķas daļas savienotas, kādi saistmateriāli izmantoti, utt. Bet vai pētot krēsla materiālās un fizikālās īpašības Jaunā zinātne varētu atbildēt uz metafizikas jautājumu – kāds ir šī objekta (krēsla) mērķis, kādēļ tas vispār eksistē? Protams, mēs zinām, ka krēsli eksistē, lai uz tiem sēdētu. Bet vai kaut kas krēslā pašā, tā konstrukcijā, izmantotajos materiālos, ļauj secināt, ka tas paredzēts sēdēšanai? Atbilde, kādu nosaka Jaunās zinātnes metode, ir – nē, neļauj. Tik pat labi šo objektu, krēslu, varētu izmantot, lai uz tā novietotu kādus priekšmetus, vai arī kā tramplīnu, no kura bērniem lēkāt.

Ikdienā ikviens no mums saprot, cik liela nozīme ir lietu metafiziskajam aspektam, to funkcijai. Kad bērni izmanto krēslu lēkāšanai, dauzīšanās tiek pārtraukta ar dusmīgu izsaucienu: „Krēsls paredzēts sēdēšanai, nevis, lai jūs te dauzītos!” Neskatoties uz to, ka krēsls varētu veikt arī šīs funkcijas, tās nav gluži tās, kuras iecerējis krēsla izgatavotājs. Ja nezinām, kāds ir objekta mērķis, nevaram to pilnībā izprast. Tieši to skaidri apzinājās gan senie grieķu filozofi, gan daudzu citu kultūru gudrie, gan ikviens cilvēks arī šodien savā ikdienā. Tikai ne Jaunā zinātne.

Ar matemātiku, fiziku un eksperimentiem izzinot pasauli, šīs vienkāršās līdzības tēlos runājot, iespējams noskaidrot gan krēsla materiālu un tapšanas principus, bet diemžēl neko nav iespējams pateikt par tā funkciju un mērķi. Savukārt Bībeles pasaules uzskats pastāsta mums, ka objekts, par kuru runājam, ir krēsls. Tas radīts, lai cilvēki tajā sēdētu. Jāatzīst, ka Bībele pārāk daudz nerunā par krēsliem, taču tā sniedz šādas veida atbildes uz svarīgajiem jautājumiem – kas ir pasaule, kas ir cilvēks, utt.

Savukārt saskaņā ar Jaunās zinātnes domāšanu, ja kaut ko nevar uzzināt ar tās metodēm, tas jebkurā gadījumā nevar būt patiess un izziņas vērts. Ja pētot krēsla materiālos parametrus nevaram izsecināt, ka tas paredzēts sēdēšanai, tad tas nav svarīgi. Varam ar krēslu darīt, ko paši gribam. Spriediet paši, cik saprātīga ir šāda pieeja. Bērni varētu atcirst vecākiem: „Nekā, zinātne neko tādu nesaka!” Tad turpināt lēkāt, līdz viss beigtos ar kritienu, nelaimi un raudāšanu. Vecāki zina, kā tas notiek.

Tā kā Dievu Radītāju nevarēja nedz izmērīt, nedz aprēķināt, Viņam, kā radības funkciju noteicējam, Jaunās zinātnes izziņas metodē vairs nebija vietas. Ja reiz visu pasaules darbošanos var labi aprakstīt ar matemātiku un fiziku, arī bez Dieva ietveršanas attēlā, kāpēc gan Viņu tur paturēt?! Šāds domāšanas veids pieņēma, ka vienīgā loma, kādu Radītājs pasaulē varētu veikt, būtu cilvēces zināšanu robu aizpildīšana. (Ja kaut ko nesaprotam, tad sakām, par to atbildīgs Dievs.) Bet ja visu saprotam, ja robu nav, arī Radītājs nav vajadzīgs.

Jaunās zinātnes pieeju varētu salīdzināt ar cilvēku, kurš pats no brīva prāta izvēlējies izoperēt tās smadzeņu daļas, kas atbild par domāšanu. Tā sacīt, lai varētu darboties tikai ar patiesi reālo un taustāmo, proti, ar maņām uztveramo pasauli. Savukārt metafiziskie jautājumi par lietu būtību un mērķi, jēgu, skaistumu, mīlestību un taisnību, labu un ļaunu, kuri neattiecās uz mērāmām un taustāmām lietām, kam gan tie vajadzīgi?! Vai tiešām šī būtu tāda gudrība, ar kuru lepoties, un kuru sludināt visai pasaulei kā vienīgo patiesību?

Kad notiek apvērsumi, jaunajai varai ir raksturīgi pasludināt par ienaidnieku jebkuru, kurš tai nepiekrīt. Tieši tā tas notika arī šajā pasaules uzskatu apvērsumā. Ja kāds vēl arvien vēlējās uzdot metafiziskos jautājumus par lietu būtību, jēgu un mērķi, par lietām, kas nav Jaunās zinātnes metodei pieejamas, tas tika nodēvēts par nezinātnisku, par nemodernu, un lieta darīta. Tikai tāds sīkums – kaut kur pa ceļam uz šo jauno un moderno Rietumu pasaules uzskatu, pati pasaule un cilvēki tajā bija pazaudējuši gan dzīves jēgu un atziņu par savas eksistence mērķi, gan spēju atšķirt, labu no ļauna.[7] Nedz matemātika, nedz fizika uz šiem jautājumiem neatbild.

Tomēr pilnībā norobežoties no Bībeliskā pasaules uzskata mantojuma Rietumu cilvēkam neizdevās. Līdz šim kristīgajā pasaules uzskatā Dievs bija noteicis visas pasaules vēstures gaitu, virzīdams to pretī savu mērķu piepildījumam – Kristus otrajai atnākšanai. Lai saglabātu vēstures vienotības ideju, Dieva providenci vajadzēja aizstāt ar citu līdzvērtīgu vienojošu principu – pat tādu pamazām kļuva progresa ideja.[8]

Dieva mērķis un risinājums pasaules problēmām bija visas radības atjaunošana, nodibinot Kristus mūžības valstību. Progresa idejas mērķis bija nodibināt „paradīzi” jau šeit un tagad. Kristīgajā pasaules uzskatā visu problēmu sakne bija grēks, jaunajā zinātniski-materiālajā uzskatā tā bija nezināšana. Ja vien cilvēki iegūs labu izglītību un sapratīs pasaules darbības principus, kā zinātne tos skaidro, visas pasaules problēmas tiks atrisinātas. Kristīgajā pasaules uzskatā Radītājs iedibināja veidu kā lietām funkcionēt un Dieva bauslība sargāja šo kārtību. Tagad brīvais cilvēks pats autonomi noteica kā visam būs būt (kā izmantot krēslu lēkāšanai), un cilvēku tiesības sargāja šo viņa izvēli (no vecākiem, kuri vēlējās pasargāt bērnu no sāpēm).

Labie nodomi, izzināt Dieva radīto pasauli, dzemdināja Jauno zinātni un caur to arī Rietumu zinātniski-materiālo pasaules uzskatu. Atmetot metafiziskos jautājumus par lietu pirmcēloni un mērķi, tika nocirstas saknes, uz kurām Rietumu pasaules uzskats bija izaudzis. Tika  atmesta domāšana par lietām, kas nav izmērāmas, paliekot tikai pie tā, kas taustāms. Toties šim jaunajam pasaules uzskatam netrūka ambīciju braši apgalvot, ka tieši viņam pieder patiesības monopols, kura priekšā jāapklust visām iebildēm. Kad saknes nocirstas, koks krīt; tā pat arī Rietumu pasaules uzskats, savā ceļā sadragādams cilvēku sasniegumu spožuma apstulbotos, kuri arvien uzticīgi tveras tā pavēnī.

Izteikti lielākā daļa pasaules vienmēr ir ticējusi un arvien tic gan garīgajai, gan materiālajai realitātei, gan to mijiedarbībai. Šo atziņu Dievs licis mūsu sirdīs, un pavisam to neizdzēst. Liela daļa pasaules iedzīvotāju tic, ka tieši garīgā ir patiesā un galējā realitāte, kamēr mūsu maņām uztveramā, vien pārejoša ilūzija.[9] Lai cik tas neparasti neizklausītos, pie līdzīga secinājuma 20. gadsimtā nonāca arī kvantu fizika. Ja to, ko mēs dēvējam par matēriju, turpina sadalīt arvien sīkākos un sīkākos elementos, tad vienā brīdī nonākam līmenī, kurā matērijas vairs nav… tikai enerģija. Tikai enerģija! Tas nozīmē, ka viss, ko mūsu maņas uztver kā cietu, taustāmu un drošu, ir tik vien kā noteiktā veidā sakārtotas un nezināma spēka uzturētas enerģijas attiecības. Kuras turklāt nebūt nepakļaujas tiem fizikas likumiem, kuru ietekmi izjūtam ikdienā. Ko nu, vai tiešām mēs būtu sapratuši pasauli?

Protams, ne visu šeit rakstīto kritiku var attiecināt uz ikvienu, kurš cenšas izprast kā pasaule darbojās. Liela daļa ievērojamāko 17.gs., 18.gs., 19.gs. un 20.gs. zinātnieku, jau iepriekš minētie un vēl daudzi citi, bija pārliecināti kristieši. Un tomēr tieši šis Jaunās zinātnes „apgraizītais” domāšanas veids pašos pamatos izmainīja Rietumu pasaules uztveri. Uz rezultātiem nebija ilgi jāgaida.

Turpinājums sekos…


[1] Šis, protams, ir stipri vienkāršots skatījums un vēstures likumsakarībām. Blakus Reformācijas laika teoloģiskajām ietekmēm, noteikti būtu jāmin arī Renesanse, atdzimusī interese par klasiskajām grieķu un romiešu kultūrām, seno valodu atkal atklāšana, islāma triumfs un Konstantinopoles krišana, inteliģences bēgšana uz Eiropu, Gūtenberga drukas mašīnas izgudrošana, un daudzi citi.

[2] Mikołaj Kopernik (1473-1543), poļu astronoms, kurš pirmais piedāvāja aptverošu heliocentrisku teoriju. Tomēr nebūt ne pirmais, kurš izvirzīja heliocentrisko skaidrojumu. Jau 3.gs. pirms Kristus, grieķu filozofs Aristarhs no Samosas (~310. līdz ~230. pirms Kristus) mēģināja pierādīt to pašu. Diemžēl, lai gan viņa metodika un aprēķini bija lielā mērā pareizi, dēļ radikālās atšķirības no vispārpieņemtajiem priekšstatiem, viņa teorija tika ignorēta.

[3] Terminu Jaunā zinātne piedāvā Jean-Marcus Berthoud savā rakstā The Family in Theological Perspective, The Religion & Society Report, Marts 2005., II sējums, Nr. 22., 1-12.lpp.

[4] Kā piemēru var aplūkot jau minēto Eblas kultūru, par kuru vairāk lasāms Pettinato, Giovanni, The Archives of Ebla: an Empire Iinscribed in Clay, Garden City, N.Y., Doubleday, 1981.

[5] Aristotelis (384.-322.pirms Kristus dzimšanas). Slavenā filozofa Platona skolnieks, un slavenā grieķu karavadoņa Aleksandra Lielā skolotājs. Rakstījis gan par morāli, gan ētiku, loģiku, zinātni, metafiziku un politiku, utt. Viņa filozofija un metodes ļoti lielā mērā ietekmēja viduslaiku teoloģijas attīstību.

[6] Aristotelis piedāvāja vispārēju sistēmu, kurai vajadzētu palīdzēt izprast jebkuras lietas (pieļaujot, ka var būt izņēmumi) būtību. Šī sistēma sniegtu atbildes par četriem lietas cēloņiem. Tie ir, efektīvais cēlonis (kā lieta radusies), materiālais cēlonis (no kā tā sastāv), formālais cēlonis (kāda ir tās forma) un mērķa cēlonis (kāds ir tās mērķis/funkcija).

[7] Berthoud, Jean-Marcus, The Family in Theological Perspective, The Religion & Society Report, Marts 2005., II sējums, Nr. 22., 1-12.lpp.

[8] Lowith, Karl, Meaning in History, The University of Chicago Press, Chicago, 1949., 191.-207.lpp.

[9] Tāds ir vienas no lielajām pasaules reliģijām, hinduisma, viens no fundamentālajiem uzskatiem. Saskaņā ar to, šī pasaule, šī maņām pieejamā realitāte tiek dēvēta par Maya. Tas ir – ilūziju, kas apslēpt mūsu izziņai „īsto” garīgo realitāti, no kuras šī fiziskā, mainīgā un pārejošā realitāte ir atvasināta un aizguvusi savu formu.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: