Izlaist līdz saturam

“No augļiem tev būs viņus pazīt”

by uz maijs 27, 2013

GS IIStarp diviem pasaules uzskatiem – Bībeles un Rietumu (3.daļa).

Šeit ir raksts PDF formātā.

Aplūkosim, kādus augļus nesusi šī Rietumu pasaules uzskata ticība progresam, zināšanām un cilvēkam kā visu lietu mēram. Apustulis Pāvils raksta: „Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus.” (Gal.6:7) Nevar izmest Dievu no pasaules un iedomāties, ka par to nevajadzēs maksāt augstu cenu. Vajadzēs! Jaunais Rietumu pasaules uzskats ir [de]formējies un pastāvējis vien nepilnus pārsimts gadus, taču nevajadzīgi augsta un sāpīga cena jau ir maksāta un arvien tiek maksāta. Kā to saprast?

Neviens nevar noliegt, ka šodien materiālās labklājības ziņā Rietumu civilizācija ir tādā attīstības stadijā, par kādu cilvēki pirms dažiem gadu desmitiem vēl nespēja pat iedomāties. Izpratne par pasauli, tehnoloģiju attīstība, pieejamais komforts, tas viss ir fantastiski attīstījies tieši pēdējā laikā. Iedomājieties, kādā līmenī darbojās šodienas medicīna, un ko visu iespēj dažādas tehnoloģijas! Vai arī mirkli padomājiet par kaut ko tik ikdienišķu kā pārtikas lielveikals – svaigi produkti no visām pasaules malām jebkurā sezonā un diennakts laikā. Tas taču ir ko vērts, vai tad ne?!

Taču diez vai jelkad kāds par paradīzi ir sapņojis tehnoloģiju attīstības kategorijās. Tā vairāk saistās ar cerību uz laimi, mīlestību, taisnību, mieru un prieku (Rom.14:17). Cik daudz no komforta un tehnoloģijām varētu atdot, lai tikai iemantotu šos labumus! Vai kaut vienā no šīm jomām Rietumu pasaule pēdējo pāris gadsimtu laikā būtu piedzīvojusi progresu? Vai depresija kā tipiska attīstīto Rietumu slimība, kas nu jau izplatās līdzīgi epidēmijai, liecinātu par paradīzes tuvumu? Vai varbūt bezmiegs, kas kļuvis par Rietumu cilvēkiem raksturīgu problēmu, norādītu uz Rietumu kultūras sniegto mieru, prieku un laimi? [1] Maz ticams. Vai varbūt uz to norāda dzīves jēgas trūkums, vientulība, bezcerība, šīs Rietumu pasaulē tik izplatītās parādības. Ticība Dievam tika apmainīta pret ticību progresam, taču 20. gadsimts parādīja, ka progresa ideja kā Radītāja aizvietotāja ir totāli impotenta. Materiālā labklājība nenoveda paradīzē, drīzāk – sava veida cietumā.

Grēks, kā problēmu cēlonis, tika aizstāts ar nezināšanu. 18.gs. un 19.gs. cilvēces zināšanas turpināja pieaugt arvien straujāk. Divdesmitā gadsimta sākumā jau šķita, vairs nav tālu tas laiks, kad cilvēku prāta sasniegumi būt atrisinājuši visas pasaules problēmas. Jā? Un? Šī cerību viļņa paša virsotnē tieši Eiropas vidienē, visizglītotākajā valstī pēkšņi izcēlās Pirmais pasaules karš, pēc brīža Otrais pasaules karš, fašisms, staļinisms, komunisms – Padomju Savienībā (arī Ķīnā, Kambodžā), genocīds – armēņu, ebreju, čigānu, utt., koncentrācijas un nāves nometnes Aušvicē, Gulagā un desmitiem citās vietās, desmitiem miljonu (!) spīdzinātu un nogalinātu civiliedzīvotāju. Arī miera laikā!

Tas viss 20. gadsimtā! Ne jau tikai tālajā gadsimta sākumā, bet arī vidū un beigās. Mūsdienās! Tas nemudina domāt, ka cilvēka prāts būtu atrisinājis pasaules problēmas, drīzāk, padarījis tās dzīļākas un postošākas.  21. gadsimta sākumā filozofi, kuri vēl arvien cenšas ar savu prāta spēku aptver pasaules likumsakarības, ir spiesti atzīt, – filozofija nonākusi strupceļā. Tā nespēj izprast un izskaidrot cilvēka bezprecedenta ļaunumu. Nekur radībā nav nekā tamlīdzīga! Savukārt, nespējot izskaidrot ļaunumu, filozofija nespēj izprast arī to, kādi spēki patiesībā valda mūsu pasauli. Kur meklēt atbildes?

Un it kā ar diviem pasaules kariem būtu par maz, 20. gadsimta otrajā pusē vēl viens šaušalīga posta vilnis pārpludināja pasauli. Vienā valstī pēc otras, dažādās pasaules malās tika legalizēti un pat veicināti aborti. Tiek lēsts, ka šobrīd ik gadu abortos tiek nogalināti vairāki desmiti miljonu bērnu! Ik gadu! Bērni! Vai tā būtu paradīzes tuvuma vēsma? Vai varbūt tas, ka šodien esam iemācījušies nogalināt ieņemto bērnu ar vienu vienīgu tableti, liecinātu par progresu, ar kuru vajag lepoties?!

Arī izslavētais Rietumu civilizācijas zināšanu pieaugums ir kā koks ar diviem galiem. Pašlaik sabiedrība kopumā gūst labumu no šīm kolektīvajām zināšanām, dzīvojot arvien komfortablāku dzīvi. Taču, no otras puses, milzīgais informācijas apjoms pieprasa arvien šaurāku specializāciju, kas nozīmē arvien mazāku izpratni par pasauli kopumā.

Cilvēki šādā pasaulē arvien vairāk sāk līdzināties moderno slimnīcu pacientiem, kuru dzīvība tiek mākslīgi uzturēta ar smalku iekārtu palīdzību pat tad, kad cilvēki paši vairs nav spējīgi izdzīvot. Atvieno šos aparātus no strāvas, un dzīvība izdzisīs. Kāda šodien būtu „civilizēto” cilvēku iz-dzīvot spēja, ja viņi pēkšņi tiktu „atvienoti” no mūsdienu tehnoloģiju un komforta smalkajām „iekārtām”? Turklāt šāda atvienošana nav nekas neiespējams. Kā brīdina astronomi, viens intensīvāks Saules uzliesmojums var izsist no ierindas visu datortehniku, bez kuras šodienas pasaule, diemžēl, vairs nav iedomājama. Komunikācijas, finanšu un aizsardzības sistēmas, slimnīcas, vienā brīdī tās visas var tikt „atvienotas” no strāvas. Šķiet diezgan baisa perspektīva, un diez vai tā liecina par pozitīvu progresu. Atvieno no strāvas un… kas notiks?! Vai arī – atvieno no lielveikala… ko tad?!

Dieva radītajā pasaulē pati svarīgākā sabiedrības vienība ir laulība un ģimene. No vecāku amata un autoritātes tiek atvasinātas visas pārējās sabiedrības pārvaldes formas. No Jaunās zinātnes perspektīvas lūkojoties, tādas funkcionālas vienības kā laulība, vai ģimene pasaulē objektīvi nevar eksistēt. Tie esot tikai cilvēku pieņemti vārdi kā apzīmēt noteiktas kopdzīves formas. Vienīgais, kas pieejams Jaunās zinātnes izpētei, ir indivīds. To var gan mērīt, gan novērot, gan arī pētīt tā sociālo aktivitāti.

Savukārt, ja tādas lietas kā Radītāja noteikta laulība un ģimene objektīvi nepastāv, cilvēki paši var izvēlēties, ko ar šiem vārdiem apzīmēt. Galu galā, viņi taču ir pavēlnieki arī pār valodu, viņi taču paši ir kā dievi, kas rada ar vārdu. Tieši valoda ir cilvēku instruments radīšanas procesā. Ko vēlamies, to ar to darām. Tieši pašlaik, saprotot, ka realitāti radām ar valodu, Rietumu pasaulē cilvēki (gan tikai neliela daļa, toties ļoti mērķtiecīga) ar valodas palīdzību cenšas pār-radīt Dieva iedibināto pasaules kārtību pa savam. Turklāt, tā kā pēc Dieva kārtības tieši laulība un ģimene ir visas sabiedrības pamatā, tieši šo institūciju pār-radīšanai tiek veltīta vislielākā uzmanība.

Kā šī pār-radīšana ar valodas palīdzību darbojas? Piemēri nav tālu jāmeklē. Pirms pusgadsimta ikvienam bija skaidrs, ka laulība ir mūžu ilgas attiecības viena vīrieša un vienas sievietes starpā. Savukārt sodomija tika uzskatīta par pretdabisku, cilvēku apkaunojošu, daudzās valstīs par krimināli sodāmu rīcību. Bet, iedomāsimies, ja nu tāda lieta kā laulība objektīvi nepastāvētu! Ja tā būtu tikai vārds, kā tas ir šajā jaunajā domāšanā, tad taču sodomija nebūtu nekas nepieņemams, nedz arī citas cilvēku pazemojošas perversijas, kuras pat negribās vārdā saukt. Tikai vārdi tādi neglīti.

Ko darīt, kā tos apiet? Pār-radīsim realitāti ar valodas palīdzību. Ja nu nosauktu vīrieša un sievietes kopdzīvi par heteroseksuālām attiecībām, savukārt divu viena dzimuma personu kopdzīvi par homoseksuālām attiecībām? Tad varētu iedomāties, ka tās ir divas (it kā) vienlīdz labas alternatīvas. Bet ko darīt, ja kāds vēl arvien vēlētos apgalvot, ka šādas attiecības ir pilnīgi pretējas radībā redzamajai kārtībai, ka ar neapbruņotu aci uztverams, – vīrieši un sievietes ir radīti atšķirīgi, katrs ar savu funkcionalitāti. Varētu atkal ņemt palīgā valodu. Nosauksim šos tradicionālās laulības aizstāvjus (kuri saka: „Nelēkājiet no krēsla, tas beigsies ar raudāšanu!”) par homofobiem  un lieta darīta.[2] Tad būs radīts jauns realitātes attēls. Visiem būs saprotams, ka tieši ar šiem „seno” uzskatu aizstāvjiem kaut kas nav kārtībā.

Tieši tas šobrīd tiek darīts un lielā mērā jau ir izdarīts, un tieši ar šādām metodēm. Nepilna pusgadsimta laikā melns daudzu acīs ir padarīts par baltu, un balts par melnu. Krēsls, kā nu izrādās, ir paredzēts lēkāšanai, un nu varam lēkt vēl augstāk: lai neaizskartu viendzimuma pāru jūtas, dažās valstīs jau tiek piedāvāts izņemt no oficiālajos dokumentos lietotās valodas vārdus „vīrs” un „sieva”, kā arī „tēvs” un „māte”, jo tie var radīt pārpratumus viena dzimuma partneru gadījumos.[3] Pār-radīšanas process, izmantojot valodu, iet uz priekšu.

Varētu pieminēt vēl citus Dieva kārtības pār-radīšanas augļus. Ja bērniņu mammas klēpī nosaucam par augli, tad varam to (nevis noslepkavot), bet mierīgu prātu sagriezt un iztīrīt ārā.[4] Kā kaut ko netīru un nepiederīgu. Jā, sagriezt gabalos cilvēku, kuram būt sava dzīve, ģimene, bērni, un iztīrīt ārā. Tikai Jaunās zinātnes uzskats var būt tik „gudrs”, lai mācītu – kamēr bērns vēl nav piedzimis, viņš nav cilvēks! Interesanti, par ko gan gavilē vecāku sirdis, kad dažas nedēļas pēc ieņemšanas, viņi uzzina – mums būs bērniņš! Vai tiešām „muļķa” vecāki deviņus mēnešus gaidītu, rūpētos, mīlētu, satrauktos un runātos tik vien kā ar augli?!

Dažviet nogalināt nedzimušos bērnus ir atļauts līdz pat trešajam grūtniecības mēnesim, citviet legalizētas arī vēl daudz vēlākas slepkavības, un nu jau izskanējušas augsti mācītu „speciālistu” pārdomas, ka nebūtu jau nekas morāli nepareizs arī pēc-dzemdību aborti, jeb nesen dzimušu zīdaiņu nogalināšana. Proti, pirmajos dzīves mēnešos jaundzimušajam drīkstētu laupīt dzīvību visu to pašu iemeslu dēļ, kādēļ tas atļauts pirms bērna piedzimšanas. Galu galā, kādas gan viņiem varētu būt tiesības dzīvot, ja reiz viņi paši vēl neko nespēj?![5] Jā, kad to tā pasaka, skan necilvēcīgi, – un tā tas arī ir. Bet tieši tik „gudra” ir Jaunās Zinātnes pieeja.

Piesaucot dzimumu vienlīdzību, ar ko beigu beigās tiek saprasta dzimumu vienādošana, sabiedrībā bieži tiek sludināts, ka sievietei būt „tikai” sievai un mammai ir pazemojoši. [?] Lūk, vajadzīga karjera, ieņēmumi, sabiedriskā dzīve, brīvas seksuālās attiecības. Īsi sakot, lai viss būtu godīgi, sievietei vajag būt … vīrietim, turklāt – bezatbildīgam vīrietim! Vēl kāda problēma ir saistīta ar vecajiem un slimajiem, kurus tik dārgi ir uzturēt pie dzīvības, kuru mantojums tik ļoti noderētu jau šodien, bet kuri paši neprotas un nemirst. Nosauksim viņu dzīvības pavediena pārtraukšanu par eitanāziju (no sengrieķu valodas – labā nāve), un varam tikt no viņiem vaļā ar tīru sirdsapziņu. Medicīna ir brīnišķīga lieta, tik brīnišķīga, ka šodien pat cilvēks, kurš ir viena dzimuma pārstāvis, bet sirdī jūt, ka labāk vēlētos piederēt pretējam dzimumam, ar dažām operācijām var to visu nokārtot. Vai tā būtu tā izdaudzinātā gudrība un progress?

Tādas ir tendences pasaule, kurā šodien dzīvojam. Idejas nepaliek bez sekām, un no to augļiem tās varam izvērtēt. Rietumu zinātniski-materiālais pasaules uzskats nu jau ir pastāvējis pietiekoši ilgi, lai tā neglītie augļi kļūtu labi redzami. Domājiet!

Nobeigums sekos…


[1] Plašākai informācijai var aplūkot Jean M. Twenge, Generation Me: Why Today’s Young Americans Are More Confident, Assertive, Entitled—and More Miserable Than Ever Before, Free Press, New York, 2006., kā arī Robert D. Putnam  Bowling Alone: The Collapse and Revival of American Community, Touchstone Books, 2001.

[2] No sengrieķu valodas ὅμως nozīmē – tāds pats, savukārt  φοβέω nozīmē – baidīties. Kopā sanāktu – „baidīties no tāda paša”. Tā ir visas neparasta vārdu izvēle. Ksenofobija (ξένος – citāts, savādāks + baidīties, baidīties no savādāka) skanētu atbilstoši, bet kā nu ir, tā ir. Cik jocīgs arguments, tik jocīga vārdu izvēle.

[4] Vajadzētu pārdomāt šos skaitļus. Ja Latvijā tikai pēdējo 20 gadu laikā nebūtu veikti aborti, tad šodien mūsu zemē varētu būtu par 300-400 tūkstošiem vairāk iedzīvotāju. Padomāsim! Par četrsimt tūkstošu vairāk dēlu, meitu, brāļu, māsu, draugu, pēc brīža arī tētu un mammu… par 20% vairāk iedzīvotāju. Viņiem tika atņemta iespēja dzīvot, būt laimīgiem, būt daļai no mūsu tautas, radīt pēcnācējus, kalpot tautas interesēm. Varam sūkstīties, par desmitiem tūkstošu, kurus izsūtīja, par simtiem tūkstošu, kurus nogalināja kara laikā, bet tā vien šķiet, ka šie skaitļi kopā ņemot varētu būt mazāki, nekā pēdējo pārdesmit gadu laikā ar mūsu pašu rokām un pēc mūsu pašu izvēles noslepkavoto nedzimušo bērnu. Kam to lai pārmet?!

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: