Izlaist līdz saturam

Vai vajag tā „cepties” par Bauslības un Evaņģēlija šķiršanu?

by uz jūnijs 4, 2013

250px-Lucas_Cranach_(I)_-_The_Law_and_the_GospelDažādu konfesiju kristieši mēdz pārmest luterāņiem pārlieku lielu uzmanības pievēršanu, viņuprāt, nebūtiskām detaļām un „teoretizešanai” Dieva Vārda mācībā – teoloģijā. Daļēji var piekrist, no reizes uz reizi luterāņiem ir tendence aizrauties ar teoloģiskām niansem. Teoloģiskas precizitātes meklēšanai arī šķietami mazāk būtisko mācības jautājumos luterismā ir vēsturiski cēloņi – luterāņi ir bijuši cieši saistīti ar universitātēm. Tāpēc runas par, cituprāt, teoloģiskiem sīkumiem mūsu konfesijā ir pierasta lieta. Varētu vienīgi vēlēt luterāņiem vairāk Svētā Gara gudrību un māku, lai izvairītos no nenozīmīgu detaļu pārspīlešanas un vajadzīgu nianšu neievērošanas un, pāri visam, allaž dzīvas saiknes uzturēšanas ar Rakstu mācību. Lai arī šie vārdi nebūtu lieka teorētizēšana, ķeramies klāt šīs reizes konkrētajam jautājumam.

Bauslības un Evaņģēlija šķiršana, šķiet, ir mācība, kurā luterāņi ir visvairāk vainoti „teoretizēšanā”. Virspusēji lūkojoties, var saprast kritiku – ko „lieki muldēt par kaut kādām bauslības un evaņģēlija šķiršanas niansēm”, ja ir nepieciešams sludināt Kristu. Khm.., vai tad kaut kas būtu iebilstams pret Kristus sludināšanu? Vēl vairāk, tikai Kristus želastības vēsts nešana dod pamatu un nozīmi ikviena kristieša, arī luterāņa, darbībai. Tomēr, lai varētu runāt par Pestītāju, kristietim ir kaut kas par Viņu jāzina. Savukārt, lai kaut ko patiesu par Viņu uzzinātu, mums ir jālasa Vecās un Jaunās Derības Svētie Raksti. Tiktāl viss ir diezgan skaidri un vienkārši.

Tomēr, tiklīdz mēs sākam iedziļināties Svētajos Rakstos, tā saduramies ar diezgan ievērojamu problēmu. Ir vietas, kur Dieva Vārds lielās dusmās vēršas pret grēcinieku un to nosoda. Turpat blakus Dieva Vārds grēka nomāktam cilvēkam ir dziedinošs un nomierinošs. Piemēram, pašā Bībeles sākumā, pēc cilvēka krišanas grēkā (1 Moz 3), pirmie cilvēki saņem nopēlumu un sodu (16. – 19.pants) un tai pašā laikā tiek mierināti un stiprināti (15.pants). Vai tā nav pretruna? Varbūt esam kaut ko pārpratuši? Tomēr nē, esam pareizi sapratuši un arī Dieva Vārdā nav pretrunas. Dieva Vārda divējādai attieksmei ir gaužām vienkāršais iemeslis – Dievs ir pasaules Radītājs, kura pienākums ir būt absolūti taisnīgam. Tāpēc grēkam ir jātop uzrādītam un grēciniekam ir jāsaņem sods. Tajā pašā laikā, Dievs ir arī bezgalīgi mīlošs debesu Tēvs, kurš Kristus dēļ piedod grēkus. Šinī šķietamajā bezizejā, kad Dieva taisno dusmu pilnīgo bargumu nedrīkst atstāt neievērotu (Bauslības darbs) un Dieva pārplūstošā žēlastība nekādā ziņā nedrīkst mazināt savu lielumu (Evaņģēlija uzdevums), mūsu rīcībā ir ļoti noderīga mācība par abu šo Dieva Vārda darbību savstarpējo attiecību.

Pie tam, tā nav kāda sausa teorija, bet ikdienas prakse, lai abas Dieva attieksmes pret vienu un to pašu grēcinieku ieņem savu pareizo vietu. Jo, ja cilvēks nesaņem Dieva dusmu spriedumu (Bauslību) visā tā skarbumā, tad Dieva žēlastības vēsts (Evaņģelijs) zaudē iespēju iedarboties. Savukārt, ja pēc Dieva sagraujošā tieneša pasludinājuma grēkam un grēka pārņemtajam cilvēkam neseko Kristus iepriecinājums un mierinājums, cilvēks nenonāk pie Pestītāja, bet grimst izmisumā, vai arī kļust par liekuli.

Ilustrācijai varu minēt kādu gaužām nesenu notikumu. Apvienība „Īsta mīlestība gaida”, kāda no mūsdienu kristiešu aktivitāšu grupām seksuālas tikumības veicināšanai, vadīja tikšanos vienā no luterāņu draudzēm. Atnākušo draudzes locekļu (bija uzaicināti arī draudzei vēl nepiederoši cilvēki) un sarunas vadītāja starpā izcēlās strīds par attieksmi pret seksuāliem grēkiem pirms laulības. Sarunas vadītājs diskusijas laikā diezgan asi izteicās par tiem. Daļa no klātesošajiem draudzes cilvēkiem iebilda. Vēlāk draudzes mācītājs norādīja, ka domstarpību cēlonis minētajā sarunā, bija vadītāja kļūdaina Bauslības un Evaņģēlija pielietošana. Protams, pirmslaulības dzimumdzīve neatbilst Dieva prātam, un tāpēc pelna skarbus vārdus (Bauslība). Tomēr, sarunas vadītājs nepietiekoši uzsvēra Dieva žēlastības lomu to cilvēku dzīvē, kas atgriežas (Evaņģēlijs), jo katrs Dieva priekšā nožēlots un Dieva pasludinātās grēku piedošanas (absolūcijas) nosegts grēks mums vairs nav jācilā un pie tā jāatgriežas. Dievs zēlastībā apklāj nožēlotu grēku daudzumu. Šis tik nepieciešamais patiesā Dieva žēlastības vēsts darba varenuma apliecinājums pietrūka minētā diskusijas vadītāja darbībā.

Šis ir tikai viens no piemēriem neskaitāmo ikdienas situāciju gūzmā, kur kristietim (ne tikai luterānim) noder pareizi izšķirti un izmantoti Bauslība un Evaņģēlijs. Vai nav tā, ka ja uzmanīgi papētam, arī mūsu vārdos tik bieži pārsvaru ņem Dieva dusmas un pavēles (Bauslība), nevis Dieva žēlastības sludināšana (Evaņģēlijs)? Un ja tā, vai šī mācība patiesi ir teoretizēšana vien? Un, ja uz spēles ir cilvēka pestīšana, vai tiešām Bauslības un Evaņģēlija savstarpējo attiecību lietojuma mācība ir tik nevajadzīga lieta?

Dievam vien lai ir gods!

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: