Ko Luters saka par valdību [2]
Dievs ir mūsu patvērums un spēks.
(tulkojusi Anita Danneberga)
1534. gada vasarā Dessau pilsētā Anhaltes firsta klātbūtnē, izklāstot savus komentārus par 65. psalma 6. rindu, Luters norādīja valstsvīram, ka valdnieku vara ir Dieva dota.
Ja Dievs nepasargā kādu valsti no iznīkšanas, tad, pat ja tai būtu vislieliskākā un spēcīgākā tauta, tas neko nelīdzētu. Babilona bija “tā” pilsēta jeb, kā mēdz sacīt, pilsēta ar “lielo” burtu. Pasaulē tai nebija līdzvērtīgas, un neviens to nespēja iekarot. Un tomēr četras reizes šīs pilsētas vara tika gāzta kaunpilnā kārtā tad, kad tās iedzīvotāji šādu iespējamību pieļāva vismazāk. Jo, kā teikts 107. Psalma 16. pantā, Dievs var viegli “… salauzt vara durvis un sagraut dzelzs aizšaujamos”, un nekāda vara nav Viņam par spēcīgu, lai Viņš nespētu vienā mirklīt to saraut gabalos, ja Viņš to tā iecerējis. Tāpēc, kamēr vien Viņš sargā, tikmēr katra valsts vai valdība paliek un pastāv; un, kad Viņš pārstāj to sargāt, ar to ir beigas. Tādēļ mums vajadzētu iegaumēt – paļauties ne tikai pašiem uz sevi vai censties visiem spēkiem uzturēt kaut ko, bet gan lūgt un paļauties uz Viņu, lai Viņš to darītu.
(W 37, 4444 – E 39, 168 f – SL 5, 646)
Citāts Nr. 1762 no grāmatas – Plass, Ewald M., What Luther Says, CPH, Saint Louis, 1959.
