Izlaist līdz saturam

Kristus vēsts ceļš pie neticīga grēcinieka

by uz jūnijs 18, 2013

misijai1Profesors un mācītājs Roberts Feldmanis savā grāmatā par Latvijas Baznīcas vēsturi uzsvēra, ka kristianizācija kādā zemē, arī Latvijā, arvien ienāca ar citas tautas pārstāvju palīdzību. Tas ir ļoti zīmīgi, jo atklāsme par patieso Dievu nekad nerodas no kādiem mūsu iekšējās būtības avotiem. Pat ne no vislabākajiem. Tātad, tauta un arī katrs individuāls kristietis arvien esam pateicīgi kādam citam par to, ka esam Kristus draudzē. Kristietim personīgi tie citi var būt vecāki, kas mūs pavisam mazā vecumā nesa uz Dieva namu nokristīt, vai arī kādi vēlāki draugi, vai pat tikai paziņas, kuru pamudinājumā esam devušies uz Kristus tautas pulcēšanās vietu. Lai arī kas tas būtu, arvien ir kāds, kuram esam pateicību parādā.

Tādējādi, tas, ka piederam Kristus draudzei, nekad nav mūsu nopelns. Protams, var būt arī tā, ka mēs nevaram nosaukt kādu konkrētu brīdi, kad esam pievienojušies Kristus pulkam. Dažiem šāds solis ir prasījis gadus un pat gadu desmitus garas un grūtas iekšējas cīņas. Tā misija dara grūto un nereti pat nepateicīgo darbu, vedot grēcinieku atpakaļ pie sava Radītāja un Pestītāja.

Iespējams, dzirdot vārdu misija, prātā nāk tālas un eksotiskas zemes – puspliki ar primitīviem ieročiem un rīkiem apkārušies ieziemieši, kas ar lielu brīnumu skatās uz, mūsu izpratnē, civilizēti ģērbtu un saulē nogurušu balto misionāru, kurš nupat nokāpis no okeāna lainera. Tomēr, šāda bilde ir diezgan attālināta no mūsdienu realitātes. Turklāt, dažās no, mūsuprāt, eksotiskajām zemēm kristiešu ir krietni vairāk un tie ir nesalīdzināmi apzinīgāki par mums šeit, tradicionāli kristīgajā Latvijā. Ņemot vērā šo realitāti, lai arī Kristus vēsts nešana tuvajās un tālākajās zemēs arvien ir nepieciešama, misija ir vajadzīga arī šeit, Latvijā. Protams, ir cilvēki un pat kādas organizācijas, kuras ir atbildīgas baznīcas ietvaros par misijas veikšanu. Viņi, iespējams, ir mācījušies par iekšmsijām un ārmisijām, vada seminārus par šiem tematiem un strādā pie Kristus vēsts nešanas darba. Tomēr, būtu liela kļūda iedomāties, ka ar to vien, ka ir šādi cilvēki un šādas biedrības, misijas darbā ir paveikts viss maksimāli iespējamais.

Gluži pretēji, misijas darba organizētāji un dažādas misijas biedrības ir tikai maz daļa no nepieciešamā misijas darba. Turklāt, viņu darbības ierobežotība nav viņu nolaidība, vai prasmju trūkums. Cik man ir bijusi svētību šādus cilvēkus satikt un tādās organizācijās būt, viņi dara visu pareizi, jo ir vajadzīgi gan semināri, gan īpaši ļaudis un biedrības, kas allaž atgādina par misiju katram kristietim un visai baznīcai. Taču, tikai ar minēto misijas organizāciju un atsevišķu misionāru darbību ir par maz. Ir par daudz nepietiekami, ja visu atbildību par misiju vēlamies uzvelt šiem cilvēkiem un organizācijā. Turklāt, ir ne tikai nepietiekami, bet arī ļoti negodīgi un nepatiesi pret Kristus vēsti. Kāpēc negodīgi pret Kristus vēsti? Tāpēc, ka Kristus nav uzticējis Evaņģēlija vēsts nešanu tikai mācītājiem, misionāriem un misijas organizācijām. Viņš to ir uzdevis ikvienam (sal. Mateja evaņģēlijs 28:18 – 20). Protams, katram ir savs misijas uzdevums. Vienam tas ir doties uz citu zemi, bet visiem pārējiem tā ir misija tajā vietā, kur Dievs viņus jau licis – mājās, darbā, atpūtas vietā. Katrs var atrast veidu kā kalpot misijai, varbūt vienam tā ir naudas ziedošama, kamēr katram tā ir lūgšana.

Kāds interesants novērojums misionētēšanā pasīvam kristietim. Var ar lielu neticību lūkoties uz statistikas darbu, tomēr šāds tāds patiesības grauds tajā ļoti bieži ir. Piemēram, nesen veikts pētījums Amerikā parādīja kādu ļoti savdabīgu niansi. Deiz vai kādu īpaši pārsteigs fakts, ka lielakā daļa baznīcai svešu ļaužu baznīcā gājējus uzskata par ne īsti prātīgiem un vaino tos liekulībā. Pārsteigumu konkrētajā aptaujā radīja kas cits, liels vairums šo baznīcā negājēju, kuri gandrīz visi pazina vismaz vienu baznīcā gājēju, pārmeta šim cilvekam, ka viņš par maz (vai pat nemaz) nerunā par Dievu un to, ko saņem baznīcā!!! Vai tas nav paradokss, ka daudzi cilvēki, kuri neiet baznīcā un uzskata, ka tur pulcējas liekuļi, pārmet (un ļoti pamatoti) baznīcā gājējiem nerunāšanu par to, ko viņi baznīcā saņem? Vai tā nav motivācija mums vairāk runāt (uzsākt runāt!) ar mūsu draugiem un radiem ne tikai par laika apstākļiem, politiku un sportu, bet arī par to, ko mēs saņemam Baznīcā?

Lai Dievs dod, ka katrs no mums nepalaiž garām iespēju parunāt par Kristus žēlastības vēsti ar savu tuvāko, kurš vēl nav Kristus pulkā, lai mēs tādējādi nepalaižam garām iespēju kļūt par to citu, kas viņu var vest pie Radītāja un Pestītāja!

Dievam vien lai ir gods!

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: