Izlaist līdz saturam

Rīgas reformatora Andreasa Knopkes tēzes [2.daļa]

by uz jūnijs 19, 2013

Sv_P__tera_bazn__cas_tor__a_z__m__jums__J_K__Broce__1790_g__Andreasa Knopkes tēžu otrā daļa [pirmā daļa pieejama šeit].

12. Kristīgo pirmās rūpes ir, lai darītu ne tikai tā kā, Kristus, bet lai vispirms to pašu, kā arī to, ko tas darījis un cietis, saņemtu kā balvu un debesu dāvanu. Divas lietas mums jāievēro evanģeliskos rakstos: [1] mums nevajaga uzskatīt Kristu tik lielā mērā par mūsu dzīves paraugu – jo ar ko tad citu Kristus atšķiŗas no likumu devēja – [2] ka ne ar to, lai mēs vispirms raugāmies uz viņu pašu, kas viņš ir, ko tas darījis un cietis, lai mēs to kā balvu un debesu dāvanu, kā arī mūžīgu mantojumu padarītu caur ticību par savu pilnīgu īpašumu un ticam, ka tas tieši mums par labu noticis it kā mēs paši to būtu darījuši. Citādi mēs nevaram saprast, ko nozīmē: Kristus ir mūsu patiesība. Bet to zina nedaudzi. Tādēļ arī tas daudzums mocību ar labiem darbiem un ceremonijām, kur salauztais prāts tiek saplosīts, ja ir trūcis kāds priekšā rakstītais darbs. Jo tie nemaz nenovērtē to nozīmi, kāda ir evanģelijām un pašam Kristum, ka tieši viņš viens pats var glābt. Ar šo nekādā ziņā labi darbi nav noliegti, bet viņu atmešana nedrīkst mūsu prātu mulsināt. Jo kristīgs cilvēks nav nekādā ziņā saistīts ne ar savu personu, ne ar kādu laiku pie kāda noteikta darba, bet tas nes augļus savā laikā, t.i. viņš dara tad, kad rodas izdevība. Viņš cienī pestīšanu ne pēc savas glābšanas, bet pēc Kristus, kas bagātīgi dod visiem, kas to piesauc. Tādēļ arī tie labie darbi, ko dara ticība, nav domāti, lai ar tiem izpelnītos Dieva labvēlību, jeb lai sevi padarītu cienīgāku, jo tas jau ir sasniegts ar ticību, bet lai ar labiem darbiem sevi kā glābšanai gatavu parādītu un rādītu, ka ticība viņos ir dzīva un ka tie savam tuvākam tāpat mīlestībā kalpo, kā pats Dievs tiem caur Kristu ir palīdzējis, bet ne lai tikai mirušu domu parādītu, jo arī daimoni tic un trīc. Tā darbi, kas balstās uz ticību, nekādā ziņā neveicina glābšanos, tie drīzāk ir tās augļi.

13. Uzpūtība ir apgalvot, ka žēlastība ir [1] dvēselē ielieta īpašība, turpretim tā [2] ir drīzāk Dieva labvēlība un viņa žēlastība pret mums. Viņa dāvanas ir svētais gars un viņa darbība mūsos.

14. Pastarā tiesā Kristus neatzīs nekādu dievbijību, nekādu māņticīgu gavēšanu, nekādas mūžīgas dziedāšanas ne arī aizlūdzēju Olimpu, nekādus aizlūgumus, nekādas brālības, nekādu līdzdalību labos darbos, nekādas indulgences, nekādas vikāriju dibināšanas, nekādas baznīcu un altāŗu celšanas, nekādus svētceļojumus, bet tikai vienīgi mīlestības darbus, kas izauguši no ticības.

15. Īstie mācītāji rūpējas par cilvēku pestīšanu ar tādu centību, ka tie mēģina tos glābt, ja arī pašiem pie tam jācieš. Ja es to meklēšu pie mūsu vilkiem, tad drīzāk tu no akmeņa izspiedīsi ūdeni.

16. Rūpīgi jāsargājas no tādiem ļaudīm, kas savus nopelnus pārdod un ar saviem pārpilnīgiem darbiem citiem apsola Dieva valstību. .

17. Paulus māca pavisam citus labus darbus, ka mūsu spermologi, kas nemāk nekā cita izpūst, kā likumus, rožu kroņus, votīvu mesas, saldas svētīšanas un lūgšanas pēc lūgšanām, arī tie veltīgi grib dvēseles no elles ugunīm izpirkt, bet īstenībā sevi iedzen ellē. Paulus pārliecina, bet nepavēl, un ar to viņš rāda starpību starp bauslību un evanģeliju. Mūsu bīskapi nezin nekā cēla un kristīga, bet tikai lamāšanos, lādēšanu, anatemu un zibeņus. Aizmirsuši tie ir vārdus: Ķēniņi valda pār tautām, bet jūs nē.

18. Romas vilks ar savu vārdu ir aptumšojis Kristus godu. Nekaunīgi tas melo, ka tas esot [1] klints, ka tas ir [2] Kristus vietnieks, ka tas ir [3] baznīcas galva. Ar to tas evanģeliju ir no laužu sirdīm izrāvis, un tas sēž Dieva templī kā tuksneša riebeklis, un viņa likumi ir jāievēro stingrāki kā Dieva likumi.

19. Garidzniecība, ak bēdas! ir nogrimusi liekulībā un baznīcas mantu aprij slinko un izvirtušo priesteŗu, mūku un noņņu pūlis, kas savu vēderu ar to baŗo, izlaidīgi dzīvo, no zelta un metalla ceļ baznīcas, uztur zirgus, trabantus un kas zin vēl ko. Un viss šis izvirtušais pāpistu pūlis izdzīvē un slinkumā iztērē to, kas varētu nabagiem līdzēt viņu trūkumā.

20. Kristus aizliedza saviem mācekļiem uzstāties valdnieku lomā un lietāt varu pret avīm, ko tas ar savām asinīm izpircis. Tādēļ arī būtu jāsaprot mūsu kungiem, kas infulu nēsā, kas savu amatu grib pildīt, ka tie valdnieka resp. kunga amatu ar bīskapa resp. kalpa un pārvaldnieka amatu tā sajauc, ka tie nevienu no tiem nevar kārtīgi pildīt. Jo Kristus neatzīst nekādus citus savu apustuļu pēcnācējus, kā tikai kalpus, kam viņš noliedz būt par ķēniņiem un valdniekiem.

21. Garīdznieku immūnitāte ceļas nevis no Kristus gara, bet no šīs zemes tumšajiem valdniekiem.

22. Lai dreb Romas antikrists, kas sevi no pārējiem ļaudīm izceļ, saucot sevi par [1] Dieva kalpu, bet kam tomēr no tā nekā nav. Tas [2] pat ķeizara majestāti tikko pielaiž skūpstīt savas netīrās un podagras pilnās kājas, un to, [3] ko Dievs, par savu kalpu atzīst, nolād un no Dieva atstumj.

23. Ar saviem muļķīgiem dekretiem pāvesti ir sasnieguši to, ka šis labošanas ierocis ir sacēlis strīdus, naidu, aizdomas, lādēšanu un visādu kristīgu mīlestības pagrimšanu. Jo ēst gaļu zināmās dienās uzskata par smagāku noziegumu, kā ķecerību pret evanģelisko un apustuļu macību.

24. Spermologi (mācītie teologi) tagad jauc kopā Mozu un Kristu un sāli pataisa nederīgu, tie mazina evanģeliskās mācības spēku ar cilvēku tradicijām un mākslām un vīnam, kam jādziedē dvēseles rētas, lej klāt ūdeni.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: