Izlaist līdz saturam

Dievs – kas un kāds Viņš ir? (2.daļa)

by uz jūnijs 20, 2013

Dieva vārdsDieva Vārds kā persona, pasludinājums un Bībele

Patiesais Dievs ir Radītājs un Universs ir kā Viņa varenā, neatkārtojamā simfonija, kurā klausoties visas debesu debesis un visas sirdis zemes virsū priekā, bijībā un apbrīnā gavilē. Dievs ir Radītājs, Viņš vienīgais ir Dievs šī vārda pilnīgākajā nozīmē. Tā ir pirmā un svarīgākā lieta, kas par Viņu jāzina. Jo „tiem dieviem, kas nav radījuši debesis un zemi, jāpazūd no zemes un apakš debess!” (Jer 10:11) Nākamā svarīgākā ir šī – Dievs Radītājs rada, uztur, glābj un atjauno pasauli darbodamies noteiktā veidā, tas ir – caur Savu Vārdu. Ar Vārdu viss ir radīts, ar Vārdu viss tiek uzturēts, ar Vārdu grēka varā kritusī radība tiek glābta un atjaunota dzīvei ar Radītāju. Kas gan ir šis Dieva Vārds? Lai rastu pilnvērtīgu atbildi, nepieciešams aplūkot Trīsvienīgā Dieva darbu vēsturē. Raksti atklāj, ka kārtības labad iespējams izdalīt četras Dieva Vārda formas.

Pirmkārt, varam runāt par Dieva Vārdu kā par personu, kā par Dievu pašu. „Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir.” (Jņ 1:1-3) „Viņā radītas visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas. Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu, bet Viņš pats ir pirms visa, un viss pastāv Viņā.” (Kol 1:16-17) Šajos Bībeles pantos Dieva Vārds tiek atklāts, kā mūžīgais Dievs, caur kuru, un uz kuru ir radīts viss, kas ir. Turklāt tieši Viņa spēkā viss esošais turpina darboties Radītāja iecerētajā veidā.

Kā Bībele apliecina, šis pats mūžīgais Vārds, caur kuru viss radīts, noteiktajā laikā un vietā darīja Sevi mums zināmu un pieejamu, piedzimdams pasaulē kā cilvēks Jēzus. „Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.” (Jņ 1:14) Tas notika lai piepildītos kopš senseniem laikiem dotie pravietojumi, lai no sievas dzimuma (1.Moz 3:16), no Ābrahāma pēcnācējiem (1.Moz 12:1-3), Jūdas cilts (1.Moz 49:9-11), no ķēniņa Dāvida līnijas (2.Sam 7:14) piedzimtu tas, kurš atkal atjaunos grēka sarautās cilvēka un Dieva attiecības (Jes 53).

Kā jau pravietis Jesaja pasludināja daudzus gadu simtus iepriekš (Jes 7:14), jaunava tapa grūta un dzemdēja dēlu. Eņģelis to pavēstīja Jēzus mātei jaunavai Marijai šādos vārdos: „Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc Tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls.” (Lk 1:35) Tāpat eņģelis mierināja Marijas saderināto: „Jāzep, tu Dāvida dēls, nebīsties Mariju, savu sievu, ņemt pie sevis, jo, kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara. Viņa dzemdēs Dēlu, un Tā vārdu tev būs saukt JĒZUS, jo Viņš atpestīs Savu tautu no viņas grēkiem. Bet viss tas ir noticis, lai piepildītos, ko Tas Kungs runājis caur pravieša muti, sacīdams: „Redzi, jaunava būs grūta un dzemdēs Dēlu, un Viņa vārdu sauks Imanuēls,” – tulkojumā – Dievs ar mums.” (Mt 1:20-23)

Runājot par Dieva Vārdu darbībā, ļoti svarīgi iegaumēt vēl ko. Jā, Dievs darbojās caur savu Vārdu, savukārt Dieva Vārds vienmēr ir kopā ar Svēto Garu.[1] Kā rakstīja otrā gadsimta teologs Irenejs: „Vārds un Svētais Gars ir divas rokas, ar ko Dievs veidoja Ādamu.”[2] Turklāt ne jau tikai Ādamu. Kā psalmists to atspoguļo: „Ar Tā Kunga vārdu ir radītas debesis, un viss debesu spēks ir radīts ar Viņa mutes elpu.”[3] (Ps 33:6) Vārds un Gars darbojās kopā ne tikai Radīšanā, bet arī cilvēces glābšanā. Jēzus tika ieņemts no Svētā Gara, vēlāk, Viņa Kristībā „debesis tika atvērtas, un viņš redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz Viņu nākam. Un redzi, balss no debesīm sacīja: „Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.”” (Mt 3:16-17)

Apustulis Pēteris šādi liecina par Jēzus kalpošanu mūsu vidū: „Dievs ar Svēto Garu un spēku svaidījis nācarieti Jēzu, kas gājis apkārt, labu darīdams un dziedinādams visus velna nomāktos, jo Dievs bija ar Viņu.” (Ap.d. 10:38) Tāpat apustulis Pāvils par Jēzus augšāmcelšanos: „Mūsu Kungs Jēzus Kristus, kas ar Savu augšāmcelšanos no mirušiem Svētajā Garā atklājies kā Dieva Dēls spēkā.” (Rom 1:4) Apustulis Jānis apraksta savā evaņģēlijā Jāņa Kristītāja liecību: „Es Viņu nepazinu, bet Tas, kas mani sūtījis kristīt ar ūdeni, man sacīja: uz ko tu redzēsi Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam, tas ir Viņš, kas kristīs ar Svēto Garu.” (Jņ 1:33)

Dieva Vārda un Svētā Gara sadarbība turpinās cilvēces glābšanā caur Kristību. „Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības, ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā [Kristībā], ko Viņš bagātīgi pār mums izlējis caur Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju.” (Tit 3:5-6) „Un, ja jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad Viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar Savu Garu, kas ir jūsos.” (Rom 8:11) No šīm Rakstu liecībām redzams, Dieva Vārds un Svētais Gars visu laiku līdzdarbojās – kopš ieņemšanas brīža, Jēzus Kristībā, kārdināšanā, kalpošanā mūsu vidū, Jēzus augšāmcelšanās un Jēzus neiztrūkstošajā, glābjošajā klātbūtnē mūsu vidū līdz pat pasaules galam.

Otrā formā, kā Raksti attēlo Dieva Vārdu ir – pasludinātais vārds. Vispirms Jaunā Derība rāda, ka Tēvs sūta Dēlu kopā ar Svēto Garu pasludināt dzīvību dodošos vārdus. „Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība.” (Jņ 6:63) Tāpat kā Tēvs sūtīja Dēlu, arī Dēls pēc augšāmcelšanās sūta savus mācekļus, dāvādams viņiem šo pašu Garu un pavēlēdams pasludināt grēku piedošanu. „„Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: „Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.”” (Jņ 20:21-23) „Ko Dievs ir sūtījis, Tas runā Dieva vārdus, jo bez mēra Viņš dod Savu Garu.” (Jņ 3:34) Tā Jēzus mācekļi „kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus.” (Ap.d. 4:31)

Jaunā Derība rāda arī to, ka Tēvs sūta Garu Dēlam, lai Viņš pasludinātu grēku piedošanu. „Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu.” (Lk 4:18-19, Jes 61:1-2) Vēlāk Jēzus šo pašu Garu sūta saviem mācekļiem, jeb Baznīcai, lai viņi turpinātu Dieva darbu – ar pasludināto Vārdu. „Viņa Vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām, iesākot no Jeruzalemes. Jūs esat liecinieki tam visam. Un redzi, Es jums sūtu Sava Tēva apsolījumu. Bet palieciet jūs pilsētā, līdz kamēr tiksit apģērbti ar spēku no augšienes.” (Lk 24:47-49) „Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzalemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Ap.d. 1:8) Svētais Gars mūs dara par Kristus lieciniekiem.

Kā sacīts tā arī notika: „Pie Dieva labās rokas paaugstināts un no Tēva dabūjis Svētā Gara apsolījumu, Viņš izlējis To, ko jūs tagad redzat un dzirdat.” (Ap.d. 2:33) Kad Vasarsvētkos Svētais Gars nāca pār mācekļiem, viņi uzreiz steidzās pasludināt Dieva Vārdu, Jēzu Kristu. (Ap.d. 2:4F) Šodien Jēzus mācekļi ir tie, kas nes tālāk Dieva Vārdu, Jēzus sūtīti: „Kas jūs klausa, tas klausa Mani, un, kas jūs nicina, tas nicina Mani. Bet, kas Mani nicina, tas nicina To, kas Mani sūtījis.” (Lk 10:16) Tieši pasludinātajam Vārdam ir īpaša nozīme, jo kad Jēzus vārdā Svētā Gara spēkā tiek pasludināts Dieva vēstījums, tad tiek nonāvēts vecais cilvēks un radīts jaunais. Tā Dieva Vārds un Svētais Gars turpina radīšanas darbu, darbodamies caur mums, cilvēkiem. Kā Apustulis Pāvils raksta, Kristus Evaņģēlijs „ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam.” (Rom 1:16)

Dieva Vārda trešā forma, kā Bībele to atklāj, ir – rakstītais vārds. Tas pats Dieva Vārds, kurš caur praviešiem un apustuļiem tika pasludināts, ir pierakstīts kā Bībele, lai arī šādā formā turpinātu savu darbu. Rakstītajam vārdam var izdalīt veselas četras funkcijas. Pirmkārt, tie liecina par Dieva Vārdu kā par personu, par Jēzu Kristu. Jēzus pats saka par Veco Derību: „Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani!” (Jņ 5:39) Tāpat Viņš apsauc mācekļus: „„Ak, jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši! Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet Savā godībā?” Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus rakstus, kas par Viņu rakstīti.” (Lk 24:25-27) Arī apustuļa Jāņa rakstītais ļauj noprast, kādēļ tapusi Jaunā Derība: „Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja Savu mācekļu priekšā, kas nav aprakstītas šinī grāmatā. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā.” (Jņ 20:30-31)

Te nonākam pie rakstītā Vārda otrās funkcijas, proti, tā izmantošanas pasludinājumā. Kad Dieva apsolījumi bija piepildīti un Kristus dzimis, miris un augšāmcēlies, Viņš pats izsūtīja savus mācekļus šo labo vēsti pasludināt visām tautām. Jaunās Derības vēsts ir paredzēta pasludināšanai. Tieši to pirmie mācekļi arī darīja. Taču, lai izvairītos no maldu mācību ieviešanās, apustuļu pasludinājums, viņiem vēl dzīviem esot, tika pierakstīts un viņu raksti pamazām apkopoti tajā, ko šodien dēvējam par Jauno Derību.[4] Taču uzdevums palika iepriekšējais – pasludināt labo vēsti visām tautām, lai šos vārdus dzirdot Svēta Gara spēkā cilvēki tiktu izrauti no tumsas varas un pārcelti Dieva valstībā. (Kol 1:13) Kā Luters to skaidro: „Kad tu atver evaņģēliju un lasi, vai dzirdi, kā Kristus iet šeit un tur, vai kā kāds tiek vests pie Viņa, tev ir jāsaprot, ka šajā sprediķī, vai evaņģēlijā Kristus nāk pie arī pie tevis, vai arī tu tiec vests pie Viņa.”[5] Bībele kā rakstītais Dieva Vārds ir Dieva kalpone, kas liecina par Kristu un ved pie Kristus.

Dieva rakstītā Vārda trešā funkcija ir darboties kā pasludinājuma un mācīšanas normai.[6] Kad Dievs runā uz cilvēkiem, visizteiktāk tas notiek pasludinājumā. Kad runa ir par mūsu ticības un dzīves normu, uzsvars noteikti ir uz rakstīto Vārdu. Jaunās Derības izveide kļuva par nepieciešamību, jo „cēlās dažādi herētiķi, maldu mācītāji, radās daudzas [pasludinājuma] kļūdas, tā ka Kristus avīm leknu ganību vietā tika piedāvāta inde. Tādēļ … lai paglābtu no vilkiem vismaz dažas avis, tika uzsākta Jaunās Derības grāmatu pierakstīšana, lai vestu Kristus avis pie Rakstiem un .. pasargātu tās no vilkiem. Jaunās Derības pierakstīšanas mērķis bija pasargāt kristiešus no viltus mācībām un uzturēt viņus dievišķajā patiesībā.”[7]

Dieva rakstītā Vārda pēdējā, ceturtā, funkcija ir kalpot kā kristiešu dzīves normai šajā pasaulē. „Paliec mācībā, ko esi mācījies un par ko esi pārliecinājies; jo tu zini, kas tev to ir mācījuši, un ka tu no mazām dienām zini svētos rakstus, kas spēj padarīt tevi gudru pestīšanai caur ticību Kristū Jēzū. Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam.”[8] (2.Tim 3:14-17) Kā Luters to apraksta: „Kristus nav līdzīgs Mozum, Viņš nav likums, bet piemērs.  Tomēr kā piemērs tikai tad, kad vispirms esam Viņu saņēmuši ticībā kā Dieva dāvanu.”[9]

Turpinājums sekos.

Rakstu PDF formātā atradīsiet šeit.

Vairāk lasīt grāmatā “Dievs, Radīšanas kārtība un Cilvēks: ar Luterāņa acīm”. 


[1] Par norādi uz nesaraujamo saistību starp Dieva Vārda un Svētā Gara darbību esmu pateicīgs Dr. Leopoldo Sanchez lekciju materiāliem priekšmetos Lutheran Mind un Spirit Christology, Konkordijas Seminārā, St. Louis, 2008. un 2012.

[2] Irenaeus, Against Heresies, V grāmata, XXVIII, 4, http://www.ccel.org/ccel/schaff/anf01.ix.vii.xxix.html (piekļūts 2012. gada februārī).

[3] Sen-ebreju valodā vārds ר֣וּחַ  (ruāh) atkarībā no konteksta var nozīmēt gan garu, gan elpu, gan vēju.

[4] Vairāk par šo tēmu Gudrības Sākuma I daļā Bībele kā Liecība: Uzticama, Pārbaudāma, Saprotama, 7.nodaļā, Jaunās Derības Izcelsme.

[5] Luther, Martin, A Brief Instruction on What to Look for and Expect in the Gospels, Word and Sacrament I, Luther’s works, vol. 35, Fortress Press, Philadelphia, 1999., 121.lpp.

[6] Skatīt arī Jņ 14:26, Jņ 15.26, Jņ 16:13-14.

[7] Saarnivaara, Uuraas, The Written and Spoken Word: Luther’s View, The Lutheran Quarterly, Maijs, 1950., 171.lpp.

[8] Lasot apustuļa Pāvila vēstules, var viegli pamanīt, ka gandrīz ikviena no tām satur pamatīgu devu ar pamācībām kristīgam dzīvesveidam. Par šo vairāk arī nodaļā par bauslības trešo lietojumu/funkciju.

[9] Luther, Martin, A Brief Instruction on What to Look for and Expect in the Gospels, Word and Sacrament I, Luther’s works, vol. 35, Fortress Press, Philadelphia, 1999., 116.lpp.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: