Izlaist līdz saturam

Augsburgas ticības apliecības svarīgākais pienesums kristietības vēsturei

by uz jūnijs 26, 2013

DSC_0027Vakar, 25. jūnijā, apritēja 483.gadi kopš Augsburgā, sava laika pasaules ievērojamākā valdnieka priekšā, pirmo reizi tika publiski apliecināta Augsburgas ticības apliecība. Šķiet, mūsdienās kaut kas līdzīgs būtu tad, ja ASV prezidenta priekšā, visaugstākā līmeņa politiskajā sanāksmē oficiāli tiktu nolasīts kāds reliģisks dokuments. Tāpēc, manuprāt, ir vērts tam vēlreiz īsi pievērsties.

Augsburgas ticības apliecība sastāv no divās daļās sadalītiem 28 apgalvojuma punktiem, jeb artikuliem. Pirmajā daļā ievietots 21 artikuls, kurus apliecina Mārtiņa Lutera aizsāktās baznīcas re-formācijas (atgriešanās pie kristīgās ticības pamatiem) piekritēji. Par tiem, atbilstoši viņu uzskatam, nav iespējams diskutēt, tos var, vai nu pieņemt, vai arī noliegt. Otrajā daļā palikuši septiņi artikuli, par kuriem Augsburgas ticības apliecības autori piedāvā diskutēt.

Par šo ticības apliecību vēsturiski ir notikušas daudzas diskusijas. Tās turpinās arī šodien. Tāpēc būtu labi zināt, kas ir šī dokumenta pats svarīgākais akcents, jeb “ass”, ap kuru “rotē”, vai kuram pakārtotas visas pārējās šajā dokumentā rodamās lietas.

Meklējot pašus nozīmīgākos kāda dokumenta punktus, nepieciešams sākt no pirmajām tā lappusēm. Pēc ievada (saīsinātā veidā tas pieejams šeit) seko artikuli. Pirmais artikuls ir  par Dievu. Te skaidri apliecināta Dieva Trīsvienība. Noraidīti jebkuri pieļāvumi par atkāpšanos no šīs kristīgās mācības. Savu apliecību sākt ar Dieva definīciju ir svarīgi, jo Viņš ir visa sākums. Bez izpratnes par Viņu visu citu lietu pamatā, nav iespējama tālākā orientācija. Līdzīgi kā pārvietojoties nezināmā apvidū, var sasniegt mērķi, vienīgi, ja ir zināms atskaites punkts, pēc kura vadīties. Nākošais artikuls ir par iedzimto grēku, par cilvēka stāvokli Dieva priekšā. Cilvēks ir ne vien vienkārši grēcīgs, bet gan grēcīgs kopš savas piedzimšanas brīža. Tas nenozīmē, ka bērns mātes miesās būtu bez grēka. Taču ar dzimšanas cilvēks vairs nav tieši saistīts ne arvienu citu, bet kļūst par pastāvīgu veselumu. Trešais artikuls runā par Dieva Dēlu. Ar to dokumenta autori apliecina savu piederību kristīgajai pasaulei, jo grēcinieks var piederēt bibliskai Kristus draudzei, ja apliecina Kristu atbilstoši Vecās un Jaunās Derības Svētajiem Rakstiem.

Bez šiem trim pirmajiem artikuliem, Augsburgas ticības apliecība būtu apšaubāmi kristīga. Proti, bez Dievam ierādītās pirmās un visu pārējo lietu atskaites punkta lomas, būtu nopietnas problēmas ar 1.bausli. Bez cilvēka grēcīguma atzīšanas nebūtu iespējams runāt par Bībeles patiesumu, kas arvien uzrāda Dieva taisnās dusmas par cilvēka atkrišanu. Visbeidzot, bez Kristus apliecības, nebūtu skaidrs, kāpēc Viņam ir kaut kāda loma baznīcas dzīvē. Viss pirmajos trīs artikulos rakstītais bija nepieciešams Augsburgas ticības apliecībai. Tomēr, šie jautājumi nebija Augsburgas ticības apliecības sarakstīšanas iemesls. Bez tiem šis dokuments nebūtu iedomājams, tomēr tas diez vai būtu nepieciešams tikai ar šiem.

Īstā izšķirošā Augsburgas ticības apliecības būtība parādās ceturtajā artikulā – par attaisnošanu (teksts ņemts no LMF 2012.gada “Vienprātības grāmatas” izdevuma): “Tiek arī mācīts, ka cilvēki netiek attaisnoti Dieva priekšā ar saviem pašu spēkiem, nopelniem vai darbiem, bet viņi bez maksas Kristus dēļ tiek attaisnoti ticībā, kad viņi tic, ka ir pieņemti žēlastībā un ka grēki piedoti Kristus dēļ, kas ar Savu nāvi ir gandarījis par mūsu grēkiem. Šādu ticību Dievs pieņem kā taisnību Savā priekšā (Rom 3–4)“. Grēcinieka pestīšanas jautājums, bija re-formācijas centrālais diskusijas objekts. Tāpēc tas arī ir Augsburgas ticības apliecības “centrālā ass” un svarīgākais pienesums kristietības vēsturei.  Tikai pareizi saprotot to, var saprast visus turpmākos artikulus. Ar to visi pārējie artikuli tiek “atslēgti” kā Kristus pienesums apžēlotajam grēciniekam.

Augsburgas ticības apliecības ceturtajam artikulam bija un ir tik liela nozīme tāpēc, ka tieši tajā var redzēt ne vien teorētisko Kristus darba nozīmi, bet tīri praktiski saprast, kāpēc Kristus ir neaizvietojams kristieša dzīvei, it īpaši mūžīgajai dzīvei. Šis artikuls, atbilstoši savu autoru uzskatiem, pastāvēs un būs ar savu nozīmi līdz laiku galam, līdz brīdim, kad pats Kungs Kristus nāks un saliks visas lietas pareizajās vietās.

Dievam vien lai ir gods!

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: