Izlaist līdz saturam

Godības un krusta teoloģijas

by uz jūlijs 10, 2013

Godības un krustaGodības un krusta teoloģijas[1]   

Mārtiņš Luters uzskatīja, ka visus cilvēkus, kas domā, vai runā par Dievu, varētu saukt par teologiem. Visus, kas tic uz Dievu Tēvu, Dēlu un Svēto Garu – par kristīgajiem teologiem.[2] Savukārt noteikta izpratne par to kā Dievs darbojās ar Vārdu un atklāj sevi Vārdā, ka Dievs ir gan apslēpts, gan vienlaikus atklāts, nosaka divu veidu teoloģijas. Citiem vārdiem sakot, izpratne, vai neizpratne par šīm lietām nosaka, kā cilvēki meklē Dievu, kādas ir cilvēku un Dieva attiecības, un kā cilvēki skaidro pasaulē notiekošo.

Atšķirības starp šīm divām teoloģijām ļoti labi parādās saskaroties ar dzīves grūtajiem jautājumiem, uz kuriem cilvēki izmisīgi meklējuši atbildes jau kopš sirmas senatnes. Pirmkārt, no kurienes pasaulē ir ļaunums? Otrkārt, kāpēc vieni cilvēki iemanto ticību, un citi nē? Treškārt, kāpēc ciešanas piemeklējušas tieši ar mani/tevi/viņu, bet ne arī kādu citu (kurš, protams, mūsuprāt, ir daudz vairāk tās pelnījis)? [3]

Sāksim ar pirmo. Bībele apgalvo, ka Dievs ir visuspēcīgs, ka Dievs ir labs, un arī to, ka ļaunums pastāv.[4] Ja pieņemam, ka viens no šiem apgalvojumiem ir patiess, tad, ar cilvēka prātu domājot, abi pārējie nevar būt patiesi. Ja Dievs ir visuspēcīgs, un pasaulē pastāv ļaunums, kā gan Dievs var būt labs? Ja Dievs ir labs, un pasaulē pastāv ļaunums, kā gan Viņš var būt visuspēcīgs? Ja pasaulē ir ļaunums, tad vai nu Dievs nav visuspēcīgs, vai arī Viņš nav labs. Tā darbojās cilvēka prāts. Ko iesākt ar šo dilemmu?

Ņemsim nākošo. Bībele māca, ka kopš ieņemšanas brīža ikviens cilvēks ir kā miris savos grēkos, tādēļ nespējīgs tiekties pie Dieva un iemantot mūžīgo dzīvošanu. Tādējādi ticība ir Dieva dāvana, Svētā Gara darbs, kurā cilvēks ir tikai pasīvs saņēmējs.[5] Turklāt Dievs Bībelē saka, ka Viņš „grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas.” (1.Tim 2:4) Bet, ja jau Dievs ir pilnībā atbildīgs par cilvēku atgriešanos pie ticības, kādēļ vieni nāk pie ticības un citi nē? Vai viņš vienus būtu izredzējis mūžīgai dzīvībai, citus mūžīgai pazudināšanai? Kā to izskaidrot? Vai tomēr cilvēkam būtu pašam kāda teikšana pie viņa glābšanas?

Trešais un parasti vissāpīgākais jautājums ir, kāpēc tieši mani/manus mīļos piemeklējušas šīs ciešanas? Šeit vairs neesam neitrāli vērotāji, bet iesaistītie. Kāpēc tieši mans bērns iekļuva liktenīgā avārijā, kādēļ tieši man tik mīļam cilvēkam pēkšņi atklāts ļaundabīgs audzējs, kādēļ, tieši es zaudēju visu, kas man tik svarīgs, utt. Vai esmu izdarījis ko nepareizu, un tas ir Dieva sods, vai nebiju pietiekoši labs? Kāpēc?!

Lai atbildētu un šiem jautājumiem cilvēki izvēlās vienu no divām pieejām, vai teoloģijām. Pirmā, un nenoliedzami izplatītākā, ir tā dēvētā godības teoloģija, otrā – krusta teoloģija. Aplūkosim kāda ir atšķirība starp vienu un otru pieeju, apskatot kā godības un kā krusta teologi mēģina risināt tikko minētos grūtos jautājumus. Kur viņi meklē atbildes – Dieva Vārdā, vai savos spriedumos, pie kura Dieva viņi griežas – apslēptā, vai atklātā, un kā viņi skaidro pasaulē notiekošo.

A. Godības teoloģija

Pirmkārt, godības teologi vēlās visās lietās ieviest skaidrību un rast atbildes uz visiem jautājumiem, arī tiem, kurus Dievs atstājis neatbildētus. Tajā skaitā arī uz trīs augstāk minētajiem. Aiz visas godības teologu prātošanas stāv grēcīgā cilvēka nepārvaramā vēlme – saglabāt kontroli pār notiekošo. Neļaut Dievam būt Dievam, bet pašiem būt „kā dieviem” (1.Moz 3:6). Saglabāt kontroli kaut vai spējot visu izskaidrot, atrodot likumsakarības, ievietojot Dievu kā kādu elementu savā uzskatu sistēmā. Nepieļaujot, ka Dievs varētu sacīt, vai darīt ko tādu, ko cilvēka prāts ar loģikas palīdzību nevar satvert. (Nezin gan, kurš Viņu varētu aizkavēt?!)

Tieši tādēļ viņi cenšas „aizskaidrot” prom Dieva Vārda spēku, padarīt to atkarīgu no viņu iegribām. Apustulis Pāvils par tādiem raksta: „Izrādīdami ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegdami… kas vienmēr mācās un nekad nevar nonākt pie patiesības atziņas.” (2.Tim 3:5,7) Viņi var noliegt sakramentālā Vārda spēku, pasludinot to par cilvēku darbu, vai censties to izskaidrot filozofu kategorijās. Viņi var iedomāties, ka viņiem ir kāda kontrole pār Dieva Vārdu, un ka viņu iedomas var likt Vārdam un Svētajam Garam darboties tur un tādā veidā kā viņi to iedomājušies.[6] Tas notiek gan ieviešot jaunus un (it kā) iedarbīgus rituālus, gan cenšoties Dievu atrast ārpus Viņa Vārda ar dažādu, mūsdienās popularitāti baudošu psiholoģijas un psihoterapijas metožu palīdzību.

Otrkārt, godības teologi vēlas saglabāt kaut šķietamu kontroli pār notiekošo, padarot Dievu it kā par līdzvērtīgu darījumu partneri. Protams, ietekmīgāku nekā mēs, bet vienlaikus tomēr atkarīgu arī no mūsu darbiem. Ja mēs tā, tad Dievs šitā, ja mēs šitā, tad arī Dievs atbilstoši. Šādam Dievam jādarbojas saskaņā ar noteikumiem. Proti, mūsu noteikumiem. Kādu mēs viņu iztēlotos, tādam Viņam būtu jābūt. Ja domājam, ka Viņam mums viss jāpiedod, tā tam būs būt. Ja vēlamies, lai Viņš soda sliktos (ne mūs, to citus), tad Viņam tas jādara. Ja lūdzam, ko mūsu sirdis kāro, Viņam tas jāizpilda. Kontrolējams un prognozējams, sistēmas savaldīts un rāms „kabatas” Dievs, kuram gan it kā piemīt dažādas majestātiskā Dieva īpašības, bet kurš, galējā konsekvencē lūkojoties, ir spiests rīkoties kā godības teologu konstruētā sistēma to pieprasa. Kā džins pudelē, it kā varens, bet vienlaikus pakļauts mūsu kontrolei.

Lai kas arī notiktu, godības teologi mēģina izskaidrot, kāpēc apslēptais Dievs varētu būt darījis šā, un ne savādāk. Viņi mēģina tikt tālāk, nekā Dievs to atklāj savā Vārdā. Godības teologi skatās nevis uz notikumiem pasaulē, bet šķietami redz tiem cauri, it kā izzinot dziļākos, citiem nepieejamos apslēptā Dieva darbu un nodomu skaidrojumus. Viņi runā par Dievu vispārējās kategorijās, – visuvarens, mūžīgs, taisnīgs, labs, utt. Godības teologi neskatās uz Kristus krustu, uz atklāto Dievu, bet skatās it kā tam cauri, uz apslēpto, piedāvādami dažādus skaidrojumus, kāpēc Dievs mira pie krusta, tā visu padarīdami loģisku un it kā cilvēkiem saprotamu.

Īpaši pēdējos gados izplatījušies dažādi socioloģiski un psiholoģiski skaidrojumi, kas šķietami parāda, kā gan tas varēja notikt, kādi sabiedrības un cilvēku psihes darbības principi noveda pie Jēzus krustā sišanas, un, galvenais, ko noderīgu no tā varam iemācīties mūsu pašu dzīves pilnveidošanai. Godības teologi mēģina „aizskaidrot prom” apslēpto un dusmīgo Dievu, bargo tiesnesi, kurš uzrāda ikvienu grēku un draud to sodīt ar mūžīgām elles mokām. Viņi mēģina apslēpto Dievu savaldīt ar savu domu spriedumiem. Taču vienlaikus viņi pazaudē arī vajadzību pēc Glābēja, atklātā Dieva, pēc Kristus.

Godības teologiem nepatīk ciešanas. Kā gan Dievs, kādu viņi to attēlo, spētu pieļaut ciešanas? Turklāt ciešanas tiek iesviestas vienā katlā ar ļaunumu. Bet tie nav viens un tas pats! Ļaunums ne vienmēr rada ciešanas, bieži vien tieši otrādi. Turklāt labās un pat pašas labākās lietas bieži vien rada ciešanas, – dedzīga mīlestība, rūpes un nesavtīga gādība par mīļotajiem, atbildīga attieksme pret darbu, apņēmība rīkoties taisnīgi un pareizi, utt. Godības teologi visu saliek vienā maisā, – ļaunumu, postu, noziegumus un ciešanas, un izskaidro to tā, lai uz Dievu nekristu ne mazākā aizdomu ēna. Lai visu, ko mums varētu nākties pārdzīvot, varētu vieglu roku norakstīt, – vai nu uz mūsu pašu neizdarību un kļūdām, vai arī nosaucot ciešanas par tikai šķietami ļaunām, jo galu galā viss, kas notiek, taču notiek uz labu. Vai tad ne tā?

B. Krusta teoloģija

Savukārt krusta teologi tic, ka Dievs pats ir sacījis šos vārdus: „Es esmu Jahve un citu [dievu] nav, Es veidoju gaismu un radu tumsību, es daru labklājību un radu ļaunumu. Es esmu Jahve, kas visu to dara!” (Jes 45:6-7) Kā arī: „Tas Kungs nokauj, un Viņš dara dzīvu, Viņš nogrūž lejā ellē un atkal uzved augšā.” (1.Sam 2:6) Krusta teologi atzīst, ka Dievs ir Dievs un ļauj Viņam būt Dievam. Viņš ir Radītājs, mēs radība. Kā gan radība varētu izprast sava Radītāja darbus un nolūkus, Viņa gudrību, kas ir bezgalīgi pārāka par mūsējo. Mēs pat īsti nezinām, kas mēs paši esam. Ja vien Dievs vēlās, Viņš var radīt vienus traukus godam, citus negodam. (Rom 9:21) Viņš var valdīt pēc principa: „Es žēloju, ko Es žēloju, un būšu līdzcietīgs, pret kuru gribu.” (Rom 9:15)

Krusta teologi atzīt, ka nevaram izzināt apslēptā Dieva noslēpumus, lai cik biedējoši tie šķistu. Mēs zinām par Dieva dusmām, jo cilvēki mirst. „Visi ir grēkojuši” un „nāve ir grēka alga.” (Rom 3:23, 6:23) Bet kad apslēptais Dievs biedē savā varenībā, krusta teologi zina, ko darīt. Viņi nemēģina Dieva dusmas „aizskaidrot” prom. No visuvarenā un bargā Tiesneša nevar aizbēgt, Viņu izskaidrojot abstraktās kategorijās; ar valodu „radot” dievu, kurš ir šķietami mūsu kontrolē. No apslēptā Dieva dusmām var glābt tikai un vienīgi atklātā Dieva beznosacījumu mīlestība, kura atklāta Dieva Vārdā, Kristus krustā un augšāmcelšanās. Kristus krusts izslēdz visus citus skaidrojumus par to, kāds ir Dievs. Tas ir notikums, kurā Dievs dara Sevi zināmu – nesdams mūsu grēkus, ciezdams un mirdams, lai mūsu grēki tiktu iznīcināti. Augšāmceldamies, lai mēs kopā ar Viņu varētu augšāmcelties mūžīgai dzīvībai.

Krusta teologi zina, ka racionāli skaidrojumi nepalīdz pret apslēpto Dievu. Tie arī nesniedz nekādu mierinājumu. Ko dod, ja, nelaimes un posta apņemti, uzzinām, ka Dievs ir labs, visuspēcīgs un mūžīgs?! Ko pie nāves gultas palīdz atziņa, ka Dievs ir taisnīgs? Ko? Vai tas nozīmē, ka visi saņemam, ko esam pelnījuši? Kādu mierinājumu tas sniedz? Nekādu… Ticība palīdz. Ticība kā uzticības pilna paļaušanās uz atklātā Dieva Vārdā izteiktajiem apsolījumiem ir vienīgais risinājums. Dieva paša dotais risinājums. „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” (Mt 11:28) „Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums.” (1.Pēt 5:7) Krusta teologi nemeklē izskaidrojumu, viņi paļaujas, ka Dievs ir uzticams un nesatricināms savos apsolījumos: „Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats un mūžīgi.” (Ebr 13:8)

Bet ko gan darīt ar ciešanām? Kad pie Jēzus atnāca „ļaudis, kas Viņam stāstīja par galiliešiem, kuru asinis Pilāts bija sajaucis ar viņu upuriem, Viņš tiem atbildēja un sacīja: „Vai jūs domājat, ka šie galilieši ir bijuši lielāki grēcinieki nekā visi pārējie galilieši, tāpēc ka tie to cietuši? Es jums saku: nebūt ne, bet, ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, tad jūs visi tāpat iesit bojā.” (Lk 13:1-3)

Tā nav atbilde, kādu godības teologs sagaidītu. Nekādu skaidrojumu, vien vārdi: „Ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, tad jūs visi tāpat iesit bojā.” Tas ir Dievs, kurš nemeklē aizstāvjus, kuri apgalvos, ka Viņam ar pasaulē notiekošo nav nekāda sakara. Viņam ir. Viņš ir Dievs, kas „dara labklājību un rada ļaunumu.” Viņš pats sevi arī attaisno, – mirstot mūsu labā krusta nāvē, lai mēs kopā ar Viņu dzīvotu mūžībā. Viņš ir Kungs arī pār laiku, Viņš nav ierobežots šajā pasaulē. Tā pāries, un tad augšāmceltais Kristus nodibinās savu miera un taisnības valstību, „Viņš nožāvēs visas asaras no mūsu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis.” (Atkl.21:4)

Krusta teologi zina, ka arī ciešanas var būt dažādas. Veselības piemeklējumi, mīļoto zaudējumi, dvēseles mokas, cīņa ar kārdinājumiem un atkarībām, vientulība, izmisums, nespēja tikt galā ar atbildību, dzīves jēgas trūkums, utt. Ciešanām var būt gan iekšēji, gan ārēji cēloņi, bet tām visām ir kopīgas vismaz divas lietas. Pirmkārt, cilvēki var būt skeptiski attiecībā uz grēka eksistenci, bet vienā jautājumā valda liela vienprātība, proti, ciešanas – tas nav pareizi. No savas pieredzes visi zina, ka ikdienas saskaramies ar netīkamo, bieži sāpīgo neatbilstību starp „kā vajadzētu būt” un „kā ir”. Ciešanas gan ir dzīves neatņemama sastāvdaļa, bet vienlaikus arī kas tāds, par ko skaidri zināms (tikai no kurienes?), tam tā nevajadzētu būt.[7] Otrkārt, ciešanas ir kas tāds, ar ko mēs paši ar saviem resursiem nespējam tikt galā. Ciešanu vidū cilvēks ir spiests apjaust patiesību – nebūt ne viss ir mūsu kontrolē, mēs tomēr neesam dievi.

Krusta teologi zina, ka nedz ciešanu cēloņi, nedz pašas ciešanas nav nekas labs un arī nesauc tās pat labām. Krusta teologi sauc ļaunu par ļaunu. Tomēr viņi zina arī to, ka Dievs izmanto mūsu ciešanas, lai nonāvētu mūsu veco, iedomāti pašpietiekamo, visu kontrolējošo „es”. Vienlaikus Dievs velk ikvienu pie Sevis, rādīdams, ka tikai paļāvība uz atklātā Dieva žēlastību un apsolījumiem, ne uz savu zināšanu un varēšanu, ir patiesā miera atslēga. No savas [ne]varēšanas esam spiesti [at]griezties pie žēlsirdīgā Dieva visu-varenības.

Dievs nedod atbildi, kāpēc viens, vai otrs ļaunums notiek, kāpēc mēs ciešam. Tā vietā Viņš ir devis galējo atbildi savā Vārdā, – pie krusta Viņš iznīcinājis pašu ļaunuma sakni – grēku un arī nāvi. Viņš apsolījis būt ar mums līdz pasaules galam. (Mt 28:20) Arī, un jo īpaši, mūsu ciešanās. Kad viss mums tik svarīgais ir apdraudēts, vai atņemts, Dievs Svētais Gars ir kopā ar mums. Dievs nesniedz atbildi uz „kāpēc”, Viņa atbilde ir – „šodien tu būsi ar Mani paradīzē.” (Lk 23:43) Tieši ciešanās Viņš ļauj saprast, ja vien Viņš ir ar mums, nekam citam vairs nav nozīmes. Dievs apsola, ka nekas mūs neizraus no Viņa rokām. (Rom 8:34F) Kad ļaunums un ciešanas mūs piemeklē, ir tikai Viens, uz kuru saukt, kuru apsūdzēt, kuram pārmest. Tikai Viens, pie kura meklēt glābiņu, – atklātais Dievs, Dieva Vārds, krustā sistais Jēzus.

Viņš ir uzticams, kā to rāda visa Vecā un Jaunā Derība. Viņš šodien piedod visus mūsu grēkus un pārceļ mūs Savā mūžības valstībā, un laiku beigās „Viņš nožāvēs visas asaras no mūsu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis.” (Atlk. 21:4) Tā krusta teologi kopā ar apustuli Pāvilu apliecina, ka „šī laika ciešanas ir nenozīmīgas, salīdzinot ar nākamo godību, kas atspīdēs pār mums.” (Rom 8:18) Mārtiņš Luters uzsvēra, ka, „ja neiepazīstam Dievu ciešanās, tad nepazīstam Viņu vispār.”[8] Dieva žēlastību mēs bieži uztveram kā Viņa dusmas. Mums var šķist, ka Dievs mūs galina, lai gan patiesībā Viņš mūs glābj.[9] Tādu Dievs sevi atklāj savā Vārdā, un tādu krusta teologi Viņu sludina: „Es jūsu starpā negribēju neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu.” (1.Kor 2:2)

Rakstu PDF formātā atradīsiet šeit.

Vairāk lasīt grāmatā “Dievs, Radīšanas kārtība un Cilvēks: ar Luterāņa acīm”. 


[1] Šie termini nāk no Lutera Heidelbergas disputa 1518. gadā, kurā viņš pretstatīja divu veidu teoloģijas. Tie vairāk neparādās vēlākos Lutera darbos, tā vietā viņš bieži izmanto elkdievības valodu. Piemēram, saskaņā ar Luteru, kad cilvēks Dieva izziņā mēģina apiet Dieva Vārdu, viņš pats veido Dievu pēc sava tēla un līdzības. Pirmkārt, cilvēks padara savu prātu par elku, piedēvēdams tam spējas paveikt to, kas tikai Svētajam Garam pa spēkam. Otrkārt, ignorējot Gara liecības Vārdā, ar prāta palīdzību cilvēks nevis atklāj Dievu, bet uzceļ elku. „Mūsu teoloģija ir krusts”, tā Gerhard O. Forde citē Luteru grāmatā On Being a Theologian of the Cross, Eerdmans, Grand Rapids, Michigan, 1997., 81.lpp.

Šodien par godības teoloģiju bieži vien dēvē labklājības teoloģiju, kuras pasludinājuma fokuss ir uz pārticību pasaulīgā izpratnē jau šajā dzīvē.

[2] Bayer, Oswald, Martin Luther’s Theology: A Contemporaty Interpretation, Eerdmans, Grand Rapids, Michigan, 2008., 16., 18.lpp.

[3] Šim jautājumu sarakstam mēdz pievienot vēl vismaz divus. [1] Kāpēc Dievs pieļauj tik lielu nekārtību savā Baznīcā? [2] Kāpēc es/tu/viņš/viņa nekādi nevaram tikt vaļā no viena, vai otra grēka?

[4] Mt 28:18, Īj 1.un 2.nodaļa, Mt 19:17, u.c.

[5] Ef 2:1-10, Tit 3:5, Gal 3:1-5, Kol 1:13-14, u.c.

[6] Reformācijas laikā tapušās baznīcas noraida Dieva Vārda, Jēzus Kristus miesīgu klātbūtni Kristus Mielastā, lai arī Viņš pats, pavadot pēdējo vakaru kopā ar mācekļiem un savu svēto Mielastu iedibinot, to īpaši uzsvēra („tā ir mana miesa, tās ir manas asinis”).

Savukārt Romas baznīca mēģina Kristus klātbūtnes mistēriju izskaidrot filozofijas kategorijās, izmantojot substances un akcidences valodu. It kā Kristus Mielastā maize un vīns vairs nebūtu maize un vīns, bet gan Kristus miesa un asinis, kas tikai izskatās pēc maizes un vīna. Apustulis Pāvils gan skaidri raksta: „Svētības biķeris, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu?” (1.Kor 10:16) Pāvils gan zināja, ka vīns ir vīns, un maize ir maize, un ka tos Kunga Mielastā baudot, mēs vienlaikus baudām arī svētā Dieva Vārda, Jēzus Kristus miesīgu klātbūtni.

[7] Te gan precizitātes labad jāpiebilst, ka tikai kristīgā kultūra un tās mantinieces uztraucās par ļaunuma un ciešanu esamību un cenšas tās mazināt. Hinduismā, lai kas arī notiktu, tiek uzskatīts par pelnītu, kā atmaksa par to, ko esi darījis. Budismā ļaunums un ciešanas ir dzīves neatņemama sastāvdaļa, un kā tāda arī jāpieņem, nemēģinot tai pretoties, vai kontrolēt. Islāmā, lai kas arī notiktu, tā ir Allaha griba. Tā nu viss (gan labais, gan ļaunais) ir jau iepriekš noteikts, un neko nevar, nedz arī vajag darīt. Manihejismā ļaunums ir līdzvērtīgs spēks labajam. Animismā/vūdū ļaunums ir varens spēks šajā pasaulē un kā tāds jāciena, vai pat jāpielūdz. Šis salīdzinājums ņemts no Dr. James Voelz prezentācijas Hermenētikas kursa ietvaros Theodicy—A New Approach, Konkordijas Seminārā, St. Louis, 2008. gada aprīlī.

[8] Forde, Gerhard O., On Being a Theologian of the Cross, Eerdmans, Grand Rapids, Michigan, 1997., 81.-90.lpp.

[9] Keller, Timothy, Counterfeit Gods: The Empty Promises of Money, Sex, and Power, and the Only Hope That Matters, Dutton, NewYork, 2009., 20.lpp.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: