Izlaist līdz saturam

Un Dievs svētīja septīto dienu (1. Moz. 2:3)

by uz jūlijs 14, 2013

Rozeniuss DVKGDUn Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to, jo Viņš tanī atdusējās no visa Sava darba, ko radīdams bija darījis (1. Moz. 2:3).

Cenšoties saprast, kāds bijis Dieva nolūks, kad Viņs deva sabatu, mums jāielūkojas Dieva mīlestības un uzticības neizmērojamos dziļumos, Viņa augstajās mūžības domās par cilvēku bērniem, kas radīti pēc Viņa tēla un ir Viņa mantinieki.

Cilvēks ir radīts mūžīgai dzīvei debesīs. Savukārt virs zemes cilvēks gatavojas šai dzīvei. Tādēļ žēlsirdīgais Kungs ir nodalījis kādu laiku, katru septīto dienu, Savai mūžības audzināšanai. “Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to,” – lai Dieva tauta līdz dienu galam tiktu aicināta un modināta Viņu pielūgt, gatavojoties uz mūžīgo dzīvi.

Dzīve Dievā un ar Dievu ir vienīgā īstenā dzīve cilvēka garam. Tā ir mūžīgā dzīve, kas turpināsies un taps pilnīga debesīs. Šī dzīve ir cilvēka mērķis, un debesu dzīvi nav iespējams sasniegt un uzturēt tad, ja cilvēka prāts ir nogrimis pasaules lietās. Tādēļ Savās uzticīgajās rūpēs Dievs ir gādājis par augstāko labumu, nošķirdams septīto dienu, lai cilvēks sabatā arvien no jauna gūtu iespēju modināt un uzturēt debesu dzīvi.

Sabata dienas ir Dieva bērnu mūžības dienas šeit, virs zemes. Bet tie, kuriem šai dzīvē nav mūžības dienu, kas gatavo uz debesīm, tie nekad arī nebaudīs debesu dzīvi mūžībā. Sabats ir gan gatavošanās, gan priekšnojauta, gan arī priekštēls mūžīgai dzīvei, kā to apliecina Ebr. 4. nodaļa, kur apustulis runā par atdusu, kas atlikusi Dieva tautai. Šis vārds oriģinālvalodā apzīmē sabata mieru, sabata svinēšanu.

Bet blakus galvenajam sabata nolūkam – gatavoties uz mūžīgo dzīvi – mums jābūt pateicīgiem Dievam arī par citām svētībām, kas saistītas ar šo kārtību. Dievs ne tikai vispārīgā veidā rūpējās par mums, bet arī noteica konkrētu laiku, kas jāveltī mūžības lietām.

Ar to Viņš ne tikai vispārīgi nācis mums talkā pret mūsu kritušo, iznīcības apņemto dabu, bet arī īpaši domājis un rūpējies par tiem no mums, kas esam padoti citu autoritātei, kā bērni, kalpotāji un padotie, lai tiem visiem būtu iespēja uzturēt savas dvēseles ar Dieva vārdu. Trešajā bauslī Dievs Tas Kungs ikvienam saimniekam un saimniecei ir aizliedzis sabatā atturēt savus padotos no Dieva vārda ar parastajiem nedēļas darbiem.

Vai tā nav brīnišķīga labvēlība! Dievs Tas Kungs ir nospraudis robežas visām cilvēku laicīgām aktivitātēm, un īpaši lai kalpotāji un darba ņēmēji netiktu nodoti ar miesu un dvēseli neierobežotai kalpošanai mamonam. Slavēsim Debestēva laipnību, kas visas lietas tik labi iekārtojis!

Tāpat nav šaubu, ka tikpat bīstama ir arī aplamā un pašmērķīgā mūku reliģiozitāte, kas ar līdzīgu fanātismu atkāpjas no pareizā ceļa, pamezdama pasaulīgo aicinājumu, lai dzīvotu tikai un vienīgi garīgās nodarbēs.

Trešais bauslis mūs sargā kā no vienas, tā arī no otras galējības. Tas Kungs ir nospraudis robežas gan debesu, gan pasaulīgā aicinājuma rūpēm. “Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. Bet septītā diena ir sabats Tam Kungam, tavam Dievam” (2. Moz. 20:9–10). Tas nav jāsaprot tā, ka tikai septītajā dienā jādomā par To Kungu un Viņa vārdu un ne biežāk. Tomēr septītā diena ir īpaši veltīta šim nolūkam, turpretī pārējās sešas dienas ir vairāk veltītas laicīgam aicinājumam.

Taču arī pārējās sešās dienās ir vajadzīga garīga dzīve ar Dievu un Viņa vārdu. To varam secināt no tā, ka Dievs pavēlēja nest upurus Jeruzalemes templī ik dienas un īpaši gada svētku dienās. Apzinoties, ka ceremoniju likumi bija Kristus garīgās valstības ēna, kļūst skaidrs: ikdienas upuru kārtība mums māca, ka Dievam ar Vārdu un lūgšanām ir jātuvojas katru mīļu dienu. Protams, ikdienas sabata svinēšana ārējo apstākļu dēļ mūsdienās norisinās atšķirīgi.

Kristus ar Savu miesā nākšanu un personisko piemēru ir svētījis visas jaunās derības dienas kā svētas. Nav šaubu, ka kristietim ik dienas ir jānāk Dieva priekšā un jāuztur sava dvēsele ar Dieva vārdu.

Tātad, no vienas puses, Dievs grib atbrīvot cilvēku no striktiem, apgrūtinošiem un negrozāmiem laikiem, kas jāveltī mūžības lietām, bet, no otras puses, tas ir Viņa labais prāts, lai visiem padotajiem, kalpiem un arī brīviem cilvēkiem ik septītā diena būtu sabats, svēta atdusa Tai Kungā. Slavēsim Dieva uzticību par šādu žēlastības kārtību!

Apceres pārpublicētas no K. O. Rozeniusa grāmatas “DIEVA VĀRDS KATRAI GADA DIENAI” ar “Luterisma Mantojuma Fonda” laipnu atļauju.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: