Izlaist līdz saturam

Kas ir latviešu tradicionālā reliģija? II daļa Tautas dziesmas kā vēstures avots

by uz jūlijs 19, 2013

Latviesu-tautas-terpi-3Šķiet, šo pārdomu pirmajā daļā [šeit] man izdevās precīzi pravietot visplašāk izmantoto kristiešu opnentu atsauci par Latvijas vēstures avotiem. Proti, atbildot uz manu apgalvojumu, ka tradicionālie latvieši nav atstājuši dokumentētas liecības, tika minētas latviešu tautas dziesmas – dainas. Kā tad ir, vai tās ir vēstures avots, un par cik tās var uzskatīt par vēstures avotu?

Latviešu tautas dziesmas ir kas īpašs mūsu tautai un arī pasaules kultūras kontekstā. Es lepojos ar to, ka mani senči ir spējuši radīt un no paaudzes paaudzē nodot mutvārdu kultūru tādā formātā. Es ar dziļu cieņu pieminu tos pētniekus, kas ir uzsākuši dainu apkopošanu, tās ir uzglabājuši līdz mūsdienām un dara to arvien. Tomēr, man kā kritiski domājošam indivīdam ar zināmu ieskatu dažādu tradīciju (tai skaitā – mutvārdu) pētījumiem ir vēlme nošķirt, kas ir dainas, un kas tās nav. Dainas ir dzeja, tās liecina par mūsu senču spēju radīt poēziju. Pie tam tā nav mehāniska rīmēšana, tur ir „kas vairāk.” Tomēr, dainas nav viss. Piemēram, vai būtu lietderīgi dainās meklēt trigonometrijas likumu apstiprinājumu? Tieši tāpēc, uzdodu jautājumu par to, vai dainas var tik izmantotas par vēstures avotu.

Lai uz šo jautājumu atbildētu, pirmkārt, ir jānoskaidro, pie kāda informācijas nodošanas – saņemšanas modeļa dainu tradīcija pieder. Tā kā dainas savā nozīmīgākajā apjomā pierakstītas vien 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā, tad līdz tam laikam tās ir pastāvējušas mutvārdu tradīcijā. Pēc dainu pieraksta, tās var salīdzināt pieejamajos avotos, bet līdz tam (proti, pirms 19. gs. noslēguma) mums ir jāraugās uz pētījumiem mutvārdu tradīcijas jomā.

Pētnieki, iepazīstoties ar mutvārdu kultūru visdažādākajās pasaules vietās, ir nonākuši pie kāda vispārēja novērojuma – mutvārdu tradīcija, par spīti lielākās tiesas ļaužu pieņēmumam, ir ārkārtīgi nenoturīga. Pretēji rakstu nemainībai (mazmainībai), mutvārdu kultūra pat viena pārstāvja katrā tās prezentēšanas reizē ir iepriekšējās prezentēšanas reizes variants. Protams, noviržu apjoms atšķiras no reizes uz reizi un arī atbilstoši konkrētās mutvārdu tradīcijas elementa lielumam (proti, garāki segmenti variē vairāk, kā īsāki). Tomēr, tendence ir nemainīga – mutvārdu kultūra ir nepastāvīga. Šķiet, dainas pašas brīnišķīgi ilustrē šo zinātnisko atklājumu ar savu lielo variāciju daudzumu. Tomēr, tas nebūt nav vienīgais gadījums, piemēram, sengrieķu autora Homēra darbs “Odiseja” līdz mūsu dienām ir saglabājies teju vai desmitos variantu.

Atgriežoties pie jautājuma par dainām kā vēstures avotu, noskaidrojuši mutvārdu tradīcijas nepastāvīgo un nenoturīgo būtību, varam uzdot paši sev kritisku jautājumu, cik tālu pagātnē var ieskatīties mutvārdu kultūra, kas piefiksēta dokumentāli 19. un 20. gs. mijā? Bez tam, apdomājot dainu potenciālo vēstures datu nodošanas vērtību, mums ir jāņem vērā vairāki faktori. Svarīgākais to starpā ir gandrīz katrā gadsimtā starp 19.gs beigām un pirms kristīgo laiku Latvijā notikušās ārkārtīgi postošas karadarbības, mēri un citas tautas dzīvā un intelektuālā spēka iznīcināšanas darbības. Starpsecinot, ja zinātniski pierādīts, ka mutvārdu tradīcija ir nenoturīga viena tās nesēja prezentācijās, mums ir jāpierēķina izmaiņas, kuras neizbēgami iezogas nākamā pārņēmēja personā, visbeidzot, jāpatur prātā milzīgi daudzie iespējamie pārrāvumi starp potenciālajiem vēsturiskās tradīcijas iepriekšējiem nesējiem dažādu ārēju iedarbību rezultātā. Summējot, cik daudz paliek uzticamības apgalvojumam, ka 19./20.gs mijā pierakstītais dainu materiāls var kalpot par vēstures avotu kaut cik ievērojamam vēstures posmam? Vai te tiešām var runāt kaut minimāli zinātniski pamatoti par to, ka dainas nes informāciju par pirmskristīgiem laikiem? Atceramies, ka šāds apgalvojums sevī ietver domu ka nenoturīgā, karu un citu postījumu vēl vairāk sadragātā vēstures avota nesēja būtu spējusi pastāvēt vismaz 600 gadus!!!

Manuprāt, godprātīgi ņemot, dainas var uzskatīt par drošu vēsturisku avotu, attiecībā uz 19.gs. vidu, varbūt sākumu. Pie tam, tas ir avots, kas nevis ir spējīgs atspoguļot objektīvo realitāti (mūsu senčiem tāda nebija pieejama), bet gan subjektīvi ilustrēt to, kā jutās tās nesējs. Runājot par laikmetu pirms 19.gs. sākuma, jo tālāk skatamies, jo absurdāka šķiet iespēja, ka dainas varētu kaut ko droši nodot. Savu pieļāvumu ilustrācijai vēlos minēt faktu, ka dainas nav spējušas saglabāt nevienu pirmskristīgā laikmeta varoņa vārdu vai nozīmīgu notikumu. Turklāt, tās nav spējušas saglabāt arī jaunāka laikmeta varoņus un notikumus. Mūsu rīcībā ir informācija par “bāliņiem”, “māsiņām”, abstraktu karadarbību (kuru no visām Latviju šķērsojošām?), un nospiedošs daudzums ikdienas detaļu.

Es ceru, lasītājs mani nepārpratīs. Es atkārtoju, ka arvien ar lielu apbrīnu un lepnumu esmu uztvēris šo mūsu tautas gara bagātības liecību. Tomēr, es uzdrošinos jautāt, vai mūsu dainām ir jāuztiepj tas, kas tās nav un nevar būt? Papildus tam, vēlos jautāt, cik godprātīgi ir cilvēki, kas piedēvē dainām vēsturiska avota statusu? Vai šie cilvēki ir ņēmuši vērā visus pretargumentus?

Tātad, šis (galvenais!) arguments pirms kristīgās latviešu reliģijas aizstāvju argumentācijā diez vai var kalpot kā vēsturisks avots. Turklāt, Latvju dainu izdevuma gadījumā (pieļauju daudzās dainu pētniecības metodēs, kas mantotas no nekritiskas sākum pieejas) ir jāņem vērā arī tas, ka Dainu tēvs balstījās uz, manuprāt, kļūdainu pieņēmumu, ka nepārprotami kristīgus elementus saturošās dainas ir jaunāki elementi. Dziļi cienot Krišjāņa Barona darbu, jāatzīst, ka ar šādu rīcību viņš, pirmkārt, ir kropļojis tautas kultūras kopainu (jo nav pienācīga vieta atvēlēta kristīgajām dainām). Otrkārt, tā kā dainas droši vēsturiski nevar datēt ar pārlieku senu vēsturi, tad varbūt kristīgās dainas patiesībā ir senākais segments? Varbūt tieši kristīgās dainas ir pārfrāzēta dzeja tautas mutē, kas nāk no baznīcas dziesmu tradīcijas un iesakņojusies kā atslogs grūtajai un nezināmās rītdienas pilnajai ikdienai?

Citiem vārdiem, lai arī dainas ir nenoliedzams mūsu tautas kultūras greznums un lepnums, tās parāda mūsu tautas poētisko varēšanu, nevis var kalpot par vestures avotu, it īpaši, ja vēlamies uzzināt par senākiem vēstures notikumiem.

Turpmāk par vēl diviem avotiem – arheoloģiju un citu tautu dokumentētām liecībām I, II, III, IV un secinājumi.

One Comment
  1. samanta permalink

    man patik :-{o

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: