Izlaist līdz saturam

Kas ir latviešu tradicionālā reliģija? III daļa Arheoloģijas liecības

by uz jūlijs 25, 2013

Latviesu-tautas-terpi-5Neesmu arheoloģijas speciālists, tāpēc savus spriedumus un novērojumus balstīšu uz minētās sfēras ekspertiem. Šinī gadījumā īpaši daudz esmu guvis no Roberta Spirģa raksta „Kristieši pirms krusta kariem Latvijas teritorijā? Kristietības izplatība Daugavas lībiešu zemēs 11. – 12. gs. (publicēts Latvijas Vēstures institūta izdevumā „Arheoloģija un etnogrāfija XXVI”, Rīga: Zinātne, 2012, 113. – 142.lpp.)

Arheoloģiskās liecības, pretēji iepriekš minētajai mutvārdu tradīcijai, ir nemainīgas. Proti, kādu priekšmetu cilvēks senatnē ielicis līdzi mirušajam, pazaudējis, vai ieguldījis „zemes bankā”, tādu to atrod gadsimtiem vēlāk. Tas, protams, ir zemes pabojāts, bet visumā metāls, kermika un pat vājāku materiālu druskas, ļauj “sazīmēt” priekšmetu. Ja zemē nonākušais priekšmets ir zobens, tad tas nemainīsies par vāzi. Tiktāl tie ir ļoti noturīgi un droši sava laika liecinieki. Tomēr, arī te ir vietā uzmanība.

Pirmkārt un galvenokārt, runa ir par interpretācijām. Ja pats atrastais priekšmets nevar vairs kardināli mainīties, tad skaidrojumi var. Piemēram, zemē atrodam podu ar naudu. Ja naudas aptuveno zemē nonākšanas laiku var mēģināt noteikt pēc naudas kalšanas un apgrozībā atrašanās laika, tad iemeslu, kāpēc tā tur nokļuvusi, ļoti bieži varam vienīgi minēt. Tad arī rodas variācijas, vai naudu zemē ieraka turīgs vietējais (tādējādi liecinot par zināmas turības iespēju konkrētajā teritorijā), to slēpjot no iebrucēja vai nodokļu iekasētāja, jeb arī tā nokļuvusi zemē nejauši (šādi tiek atvērta interpetācijas pandoras lāde).

Interpretācijas ir īpaši svarīgas mūsu apskatā, reliģisko priekšmetu apzināšanai. Par iemeslu tam ir gaužām vienkāršs fakts, Latvijas teritorijā, it īpaši gar Daugavu un Gauju, ir atrasti ievērojama daudzuma kristīgās ticības simboli. Tos var dalīt divās grupās: 1. Nepārprotamie kristīgās ticības simboli – dažādu veidu krustiņi. 2. Dažādi interpretējamie simboli. Piemēram, ja atrasta ir versa fugūriņa, tā var liecināt par nēsātāja piederību kristīgajai ticībai, apzīmējot evaņģēlistu Lūku. Tajā pašā laikā, tas var būt kādas pagāniska auglības kulta liecinieks. Augstāk minētajā rakstā, manuprāt ļoti pamatoti, Roberts Spirģis norāda, ka daudzie krustiņi un citi iespējami kristīgie simboli ir apzināti interpretēti pret to nēsātāju kristīgās ticības piederību daudzu gadu desmitu garumā (citiem vārdiem, katrs tāds atradums tika interpretēts kā gluži nevainīga rotas lieta). Vai šādai interpretācijai ir pamatojums? It īpaši svarīgs šis jautājums ir tāpēc, ka šāda interpretācija, paradoksālā kārtā, bija izdevīga gan padomju antikristīgjai vēstures pētniecība, gan arī nacionāllatviešu pētniecībai (ibid., 115.lpp.). Pēdējai tas bija tik svarīgi, jo ļāva pirmskristīgos laikus ar itkā stabilu pagānismu interpretēt kā pretpolu kristīgajai civilizācijai, kas ienāca 12.gs. no austrumiem un 13.gs. no rietumiem. Tā sakot, šāda vestures metodoloģija palīdzēja definēt sevi – savējos pret svešs – svešais. Vai tas ir zinātniski? Varbūt tas ir vairāk politiski?

Bez tam, interpretācijas pati lielākā bīstamība ir interpretācijas aksioma, ka tā laika cilvēki dzīvoja ar tādiem pašiem pieņēmumiem, ar kādiem dzīvojam mēs šodien. Tomēr tā, visbiežāk, ir ievērojama metodoloģiska kļūda. Atkal jau pievēršoties tradicionālo latviešu dzīvei pirms 12., 13. gs., krustiņu atrašana tika skaidrota ar sieviešu vēlmi greznoties, arī izraugoties “svešas” kristietības izskatīgos simbolus (krustiņus, utt.). Interpretācijas aksioma ir kļūdaina, ja vērojam šodienas sievietes un viņu rīcību 1:1 pārnesam uz pagātnes sievietēm. Protams, greznošanās kaut kādā formā arvien ir raksturīga sievietēm, tomēr, kā norāda Roberts Spirģis, tajā laikā greznošanās nebija vis estētisks, bet gan reliģisks akts (ibid., 117.lpp.). Protams, no pieejamā klāsta var tikt meklēts acij vistīkamākais elements, bet tas arvien bija reliģiski rituālās robežās. Kā piemēru varētu minēt mūsdienu ticīgo muslimu sieviešu galvassegas, kuras, tuvāk papētot, varēsim pamanīt, cik liela variācija krāsās, toņos, apdarēs, utt., ir iespējama viņu ticības apliecības priekšmetam.

Otrkārt, zinātniski ir izpētīts gaužām neliels pieejamā klāsta daudzums. Tam ir vairāki iemesli, bet par tiem šoreiz neiedziļināšos. Šai reizei ir svarīgi apzināties, ka mūsu rīcībā nav visa informācija, bet tikai tās fragments. Cerams, tas ir tipiskākais un sava laika būtību vislabāk izsakošais elements. Tomēr 100% droši mēs par to nevaram būt.

Treškārt, priekšmetus ir izrakuši pirms zinātniekiem, vai arī tos ir nozaguši tā sauktie „melnie arheologi”, proti – sava labuma un peļņas mednieki. Šo ir labi apzinties tāpēc, ka (līdzīgi ierpiekšējā rindkopā rakstītajam) mūsu rīcībā nav visaptveroša, bet gan samērā ierobežota infromācija.

Ja no personīgo ticības apliecinātāju (piekariņu, utml.) novērojumiem pievēršamies lielāku priekšmetu un ēku analīzei, tad nākas atzīt, ka trūkst liecību par nekristīgu reliģisku kultu celtnēm. Turpretim, ir liecības par atsevišķu kristīgu baznīcu ēku pastāvēšanu.

Summējot, arheoloģiskie atklājumi jau pirms Latvijas kristianizācijas liecina par samērā lielu klāstu kristīgo rotājumu Latvijā. Citu ievērojamu reliģisko simbolu un vietu atradumu trūkst.

Turpmākajā apskatā pievērsīsimies trešajam vēstures  avotam – dokumentētajām liecībām.

Iepriekšējās daļas – ievads [šeit] un par tautas dziesmām kā vēstures avotu [šeit].

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: