Izlaist līdz saturam

Marija un 15. augusts

by uz jūlijs 26, 2013

manger-scene-with-baby-jesus-mary-joseph-300x189Rīt, 27. jūlijā, no Kurzemes jūrmalas uz jaunavai Marijai veltītajiem svētkiem Aglonā uzsāks svētceļojumu vistālāk Latvijas rietumos esošie to dalībnieki. Gan ceļš uz Aglonu, gan arī pašā Aglonā notiekošie pasākumi tiek daudz aplūkoti Latvijas palšsaziņas līdzekļos. Tā vien šķiet, ka šie ir visplašāk aplūkotie kādas kristīgās konfesijas svētki. Tāda varētu būt šo svētku “sausā statistika” no laicīga skatījuma punkta.

No vienas puses paši svētki un to plašais atspoguļojums arī laicīgajos plašsaziņas līdzekļos iepriecina, jo cilvēki tiek mudināti uz pievēršanos garīgām lietām. Arī plašsaziņas līdzekļu aizpildītais laiks un telpa tiek pildīs ar pozitīvām ziņām. Tomēr, šie svētki ir ne tikai pozitīvu emociju pilni. Daudzas ar Jaunavas Marijas vārdu saistītās aktivitātes kristīgo baznīcu šķeļ. Svētki, kuri tiks atzīmēti 15. augustā Aglonā, pieder pie šīm šķeļošajām, nevis vienojošajām praksēm. Tāpēc, ne viens vien arī ekumēniski orientēts kristietis šajos svētkos nonāk dalītu jūtu varā. Kāpēc kristīgais skatījuma punkts ir tik problemātisks?

Viena atbildes daļa, tā kas rodama Bībelē ir gaužām skopa. Mēs zinām, ka jau Vecajā Derībā ir paredzēta Pestītāja piedzimšana (sk. 1 Moz 3:15, Jes 7:14). Tur par Viņa māti ir teikts ļoti maz, ja to vispār var tā interpretēt.

Jaunajā Derībā Pestītāja mate ir personificēta. Tā ir necilas izcelsmes jaunava Marija Nācaretes pilsētā, saderinājusies ar Jāzepu. Tad notiek brīnums – viņā Svētais Gars rada Bērnu. Jēzus ir pilnvērtīgs cilvēks, jo nācis no mates miesām – deviņus mēnešus iznēsāts un piedzimis. Ārpus brīnumainās ieņemšanas šai pierastajai paredzamībai ir vien Marijas ciemošanās pie Elizabetes, kad pēdējās miesās esošais Jānis salecās no Marijas miesās esošā Jēzus tuvuma. Pieņemot, ka Raksti dod mums tikai nepieciešamo informāciju un neiedziļinās liekās detaļās, varam secināt, ka Jēzus mātes miesās bija visumā statistiski vidējs bērns.

Jēzus piedzimšana ir īpaša. To vēl vairāk izceļ gan ganu, gan arī austrumu gudro vizīte. Tā, pārsteidzoši vareni notikumi mijas ar ikdienu. Škiet, tas arī ir viens no nozīmīgākajiem lietu attīstības nosacījumiem stāstā par bibilsko Mariju. Viņas dzīvi caurvij galvu reibinošas brīnumlietas – eņģeļa parādīšanās, bērna ieņemšanas Svētā Gara spēkā, utt. ar gluži ikdienišķo.

Cik Marija ir sapratusi, mums nav īsti sacīts, vien tik, ka viņa daudzas lietas ir noglabājusi savā sirdī (Lk 2:19, 51). Marija tiek minēta Jēzus 12 gadu vecumā veikta ceļojuma sakarā un arī Viņa pirmo brīnumdarbu notikumos. Tomēr šajos gadījumos viņa, šķiet, neizprot Jēzu. Vai viņa redz savā dēlā Dieva Dēlu? It īpaši tajā brīdī, kad aicina Jēzu ārā no Viņa klausītāju (Viņam ticīgo) pulka? Diez vai, jo Marka evaņģēlijā rakstīts, ka “savējie” pat iet Jēzu “savaldīt” (3:21).

Summējot, Jaunajā Derībā aprakstītā Marija ir pretrunu cilvēks. Ar viņu ir notikuši daudzi brīnumi, bet viņa arvien vēl tīri cilvēciski tos nav varējusi pilnībā pieņemt un atstāt aiz sevis šaubas un neticību. Tikai pēc Jēzus augšāmcelšanās Mariju min ticīgo pulkā (Apd 1:14). Par iespējami tālāko Marijas dzīvi Raksti klusē. Ja zinām, ka pēdējā Jaunās Derības grāmata – Jāņa atklāsmes grāmata – ir sarakstīta ap 100 gadu pēc Kristus dzimšanas un Mariju tieši nemin (var diskutēt par sievu 12.nodaļā, bet, pat ja tā ir Marija, tad tas ir ļoti netiešs viņas attēlojums), tad varam diezgan droši pieļaut, ka nekas neparasts  vai pārdabīgs ar Mariju pēc viņas piepulcēšanās primdraudzei nav noticis (tai skaitā, viņa nav uzņemta debesīs). Pretējā gadījumā, Jānim būtu bijis tas jāpiemin. Tomēr viņš to nedara.

Šķiet, problēma sākas tad, kad Jaunās Derības pretrunu sievietei Marijai noliek līdzās to Mariju, par kuru nekas nav minēts Rakstos. Tomēr tā otra ir ļoti populāra, viņai arī veltīti daudz svētki. Nav grūti pateikt, ka abi šie attēlojumi savstarpēji tik loti atšķiras, ka neizbēgami var rasties nesapratne un iebildumi. Par piemēru ņemot šos pašus 15. augusta svētkus, par kuriem ne vārda nav Vecajā un Jaunajā Derībā, bet, kuri Romas baznīcā ir vieni no gada visnozīmīgākajiem notikumiem.

Šī pretruna , kad līdzās bibliski vienkāršajai Marijai nostāda vēl vienu, gluži atšķirīgu personu, kalpo par šķelšanos kristiešu starpā. Žēl, bet Romas baznīca ne vien neatzīst šīs savas prakses nebiblisko būtību, bet arī cenšas uz to mudināt citus kristiešus. Vai tā vajag darīt?

Turpmāk tiks apskatīti vēl vairāki ar abām Marijām (biblisko un populāro) saistīti jautājumi.

One Comment
  1. latvis permalink

    Grehenas katoļu baznīca, Valisa, Vācija
    1988. gada 15. augusts
    Katoļu priesteris, Gregors Dalliards

    Sprediķis par Mariju

    Mīļie brāļi un māsas !

    Marija, mūsu Kunga māte ir liela sieviete, godājama sieviete. Bet vēsture rāda, ka attiecībā uz šo sievieti, kuru daudzi nezinādami godā, runa nav par Mariju. Šeit tiek vēsturiski uzrādīts – un tā ir arī patiesība – kā toreiz Babilonā, kāda sātaniska “jaunava” vārdā Semiramis sagrāba sev varu un sev pakļāva arvien vairāk tautu ciltis: Šī Semiramis bija neprātīga sieviete un viņa bija stipra; viņa meklēja baudas un dēkas, bija izvirtusi un ļauna; viņa bija nežēlīga, jo priecājās par to, ka varēja cilvēkus nomocīt līdz nāvei.
    Cilvēki ļoti baidījās no viņas varas, jo viņa bija dēmoniska sieviete, un viņi ticēja, ka tādēļ, ka viņa ir tik varena, viņā darbojas Dievs. Tādēļ jau viņas dzīves laikā cilvēki viņu sauca par “dievmāti, debesu māti, ķēniņieni, visvareno, kurai viss ir pakļauts”.
    Semiramis bija precējusies ar Nimrodu. Viņš bija gan viņas dēls, gan viņas vīrs. Nimrods ļoti agri nomira. Semiramis pieprasīja tautai, lai tā parāda dievišķu godu viņas dēlam un vīram. Tā dēlam tika dievišķs gods un viņai, tā mātei, tika dots dievmātes vārds.
    Kad Semiramis bija tuvu nāvei, viņa vēlreiz mēģināja ļaudis paverdzināt un nospiest verdzībā, lai tie viņu godātu arī pēc viņas nāves. Jau savas dzīves laikā viņa lika izveidot nelielas statujas sev un savam dēlam Tamucam, kas attēloja to, kā viņa tur rokās savu dēlu. Kad viņa nomira, viņai bija pakļauta visa Babilona, šodienas Arābija, kā arī visi tās apgabali un cilvēki bija tik ļoti iebiedēti, ka viņi šo sievieti godināja itin visur – un proti, ar trīcēšanu un drebēšanu, jo viņi bija piedzīvojuši tās nežēlību. Šīs dievmātes Semiramis kults no turienes izplatījās pa visu pasauli. Tādēļ arī ģermāņiem drīz vien bija līdzīga dievība kā Semiramis. Tāpat arī citu tautu ļaudīm.
    Tagad īsumā ieklausīsimies stāstā, kur apustulis Pāvils nonāca Efezā – tā ir pilsēta šodienas Turcijā – un šī pilsēta bija Artemis (Artemīdas), līdzīgi kā Semiramis, svētceļojuma vieta. No visas apkārtējās pasaules cilvēki devās uz šo pilsētu svētceļojumā pie šīs sievietes un pienesa viņai raušus un dažādas lietas cerībā, ka viņa viņiem palīdzēs visās viņu vajadzībās. Pāvils iegāja šajā pilsētā un sludināja, brīdinot par to kādiem maldiem ļaudis ir pieķērušies, jo šī Artemīda ir sātaniska sieviete un Kristus ir nācis, lai cilvēkus visā pasaulē atbrīvotu no šīs mātes dievības.
    Apustuļu darbu grāmatā 19. nodaļā mēs lasām par to, kas notika Efezā; un tas tiešām ir pārsteidzoši, cik lielā mērā ļaudis tur bija saistīti. Tur ir sacīts: “Nākošos trīs mēnešus Pāvils regulāri gāja uz sinagogu.” Viņš pats taču bija jūds un viņš gribēja jūdus atgriezt pie kristietības. “Tur viņš sludināja bez bailēm, ka Dievs caur Jēzu Kristu uzceļ savu valstību, viņš diskutēja pret klausītāju iebildumiem un mēģināja tos pārliecināt. Bet daži no jūdiem negribēja neko dzirdēt par šo vēsti; viņi negribēja ļauties pārliecināties. Kad viņi beidzot visu citu priekšā nonicināja jauno mācību par Jēzu, Pāvils no viņiem novērsās; Viņš atdalījās no sinagogas kopā ar tiem, kas ticēja. Kopš tā brīža viņš ikdienas runāja kāda grieķa, vārdā Tirans, zālē. Viņš tur mācīja pilnus divus gadus; tādējādi šīs provinces iedzīvotāji, kā jūdi, tā arī grieķi, varēja dzirdēt vēsti par Jēzu un Dievs caur Pāvilu lika notikt lielām lietām …”
    Šajā laikā jaunās mācības dēļ (Jēzus dēļ) Efezā izcēlās lieli nemieri. Tur bija kāds sudrabkalis vārda Demetrijs, kas pārdeva dievietes Artemīdas tempļa sudraba atdarinājumus; Tas deva viņam un visai pilsētai un visiem, kurus viņš nodarbināja, labu peļņu. Šis Demetrijs sasauca kopā visus, kas darbojās šajā amatā, un sacīja: “”Vīri, jūs ziniet, ka visa mūsu labklājība ir atkarīga no tā, ka mēs ražojam šos atdarinājumus. Un jūs jau to būsiet dzirdējuši, ka šis Pāvils iestāsta ļaudīm: dievi, kurus darina ar rokām, nav nekādi dievi. Viņam ar savām runām ir panākumi ne tikai šeit Efezā, bet gandrīz visur Āzijas provincē. Tādēļ pastāv briesmas, kas ne tikai mūsu tirdzniecībai viņš ceļ neslavu. Iedomājaties, ka šī lieta nonāktu tiktāl, ka lielās dievietes Artemīdas templis pazaudē savu nozīmi! Iedomājaties, ka tiek aizmirsta arī pati dieviete, kas šodien tiek godāta visur mūsu provincē un visā pasaulē.” Kad vīri to izdzirdēja, viņi kļuva nikni uz Pāvilu un sauca:
    “ Varena ir Efezas Artemīda (mātes dievība) !”.
    Nemiers izplatījās pa visu pilsētu. Pūlis satvēra Gaju un Aristarhu, kuri Pāvilam bija pievienojošies Maķedonijā, un aizvilka viņus uz teātri. Pāvils gribēja nostāties pūļa priekšā, bet brāļi viņu neizlaida no mājas. Arī daži šīs provinces augstie ierēdņi, kas bija labvēlīgi pret viņu noskaņoti, caur vēstnešiem brīdināja Pāvilu, lai viņš nedotos uz teātri.
    Tēātrī kopā saplūdušo ļaužu vidū valdīja liels apjukums. Visi kliedza cits caur citu un lielākā daļa ļaužu vispār vairāk nezināja, par ko ir runa. Jūdi pūļa priekšā aizsūtīja Aleksandru. Daži no pūļa paskaidroja viņam iemeslu. Tad viņš pamāja ar roku un tautas priekšā gribēja noturēt aizstāvības runu jūdu labā. Taču, kad ļaudis nomanīja, ka viņš ir jūds, viņi viņu pārkliedza un divu stundu garumā vienā balsī sauca: “Varena ir Efezas Artemīda!”. Pēc divām stundām tautas sapulces sekretāram izdevās pūli nomierināt.
    Šis stāsts tālāk turpinās ļoti interesanti. Pāvils juta, ka šie vīri bija atkarīgi no šīs varenās sievietes. Viņi nevarēja kļūt brīvi. Pāvilam pašam vajadzēja doties tālāk uz Maķedoniju, tādēļ Efezā viņš atstāja Timoteju, lai tas aprūpētu nelielo Kristus draudzi. Tomēr tā vara, kas nostājās pret Pāvilu un pret kristietību, bija ļoti stipra.
    Un tagad kāds interesants fakts, kas arī vēsturiski ir apstiprināts. Es lasu no Rotmana grāmatiņas “… un pieķersies dēmonu mācībām”: “Efezā pēc šā notikuma bija skaidri nodalīta pagānisma un kristietības līdzāspastāvēšana” – pēc tam , kad šajā pilsētā parādījās pirmie kristieši – “līdz Romas ķeizars Teodosijs I” – un mums katoļiem tas ir ļoti svarīgi – “391. gadā kristietību padarīja par valsts reliģiju un aizliedza visus pagānu kultus.” Līdz tam laikam, kā mēs visi to labi zinām, ķeizars kristiešus nežēlīgi vajāja. Taču tā kā Romas impērija kļuva arvien kristīgāka, neskatoties uz nežēlīgajām vajāšanām, Romas tronis sāka grīļoties un Teodosijs izšķīrās par kaut ko labāku… Rotmans par to raksta šādi: “Tiem ļaudīm Efezā, kas līdz tam laikam bija palikuši uzticīgi savai tradīcijai un pagāniskajai ticībai uz Artemīdu, tagad iestājās grūti laiki. Viņiem bija jāpakļaujas ticībai uz tēva dievību, kaut arī savās sirdīs viņi turējās pie mātes dievības” – tā saucamās Semiramis vai Artemis (Artemīdas). “Taču tikai 40 gadus vēlāk, 431. gadā, Efezas koncils izdarīja izšķirošo pagriezienu.
    Proti, Artemīdas pielūgšana gan netika atkal atļauta, taču kristīgā baznīca apzīmēja Mariju [ne vairs kā Jēzus māti, bet gan kā tādu, kas ir dzemdējusi Dievu] kā Dieva dzemdētāju un vienlaicīgi sāka to godāt kā dievmāti.” Tādā veidā Marijai tika atņemts gods un viņa tika padarīta par dievieti, kas viņa nekad nav bijusi un nekad negribēja būt. Tagad efeziešiem atkal bija sava dieviete, Artemīdas aizvietotāja, jo neskaitāmi pagāni Teodosija laikā ieplūda kristiešu draudzēs un sev līdzi paņēma to dievu ticību, ko tie nesa savās sirdīs. Marija kļuva par dievmāti, debesu ķēniņieni, par to sievieti, kas agrāk bija Artemīda, Semiramis. “Baznīcas pasludināto dogmu par Dieva dzemdētāju Efezā uzņēma ar milzīgām gavilēm” un tādā veidā šis vecais kults katoļu baznīcā tiek nests tālāk līdz pat mūsu dienām.
    Mīļie brāļi un māsas, kad mēs to dzirdam – salīdzinājumam mēs varētu pieminēt vēl daudzas citas paralēlvietas -, tad tas viss mums šķiet ļoti īpatnēji un daži varētu domāt: Jā, tas mācītājs tur priekšā, tas ir vienkārši pret Mariju. Taču es domāju, ka man ir vēl vienreiz jāpasaka: Ir atšķirība, vai cilvēks ir pret dievmāti vai pret Mariju. Kristīgajā ticībā nav dievmātes. Ir tikai viena Jēzus māte, tā, kas mums dzemdēja Jēzu. Viss pārējais nav kristīgs. Par to mēs varam lasīt Rakstos, kurus mums mantojumā ir atstājuši Jēzus mācekļi.
    Pāvils vēlāk rakstīja Timotejam divas vēstules – uz Efezu – un tajās mēs lasām, kā Pāvils brīdina Timoteju palikt uzticīgam – un kā kristieši Teodosija laikā šai dogmai pretojās: Jo kristieši sacīja, tas ir tas apkaunojošākais, kas viņiem var notikt, jo tad cilvēki nekad vairāk neatgriezīsies pie Kristus. Tie vairāk neatradīs pestīšanu, jo tos būs paverdzinājusi mūžsenā mātes dievība. Pāvils vēstulēs Timotejam raksta: Nav neviena vidutāja, aizrunātāja un starpnieka starp Dievu un cilvēku, kā vienīgi Jēzus Kristus (skat. 1. Tim. 2,5). Un citā vietā viņš raksta: Ja kāds ārpus Jēzus Kristus pazīst citu vidutāju starp Dievu un cilvēkiem un [Dieva] vārdus skaidro savādāk, cilvēkus māca savādāk, kā Dievs tos ir mācījis – tas lai ir nolādēts (skat. Gal. 1,8). Arī mācekļi Pēteris un Jānis vienprātīgi apliecina: Vienīgi viņā [t.i. Jēzū] cilvēki atrod patieso pestīšanu un svētību savai dzīvei (skat. Ap.d. 4,12).
    Bet tagad kaut kas pavisam interesants, ko var konstatēt arī daudzi dvēseļu kopēji. Pie cilvēkiem, kas godā to māti, kas nav tā Kunga māte, bet gan pielūdz mātes dievību, debesu ķēniņieni, savdabīgā veidā vienmēr parādās viens un tas pats simptoms: šie cilvēki bieži vien ticībā neatrod mieru.
    Bieži vien tie ir cilvēki, kas gan ir stingri reliģiozi, taču nododas seksuālām izvirtībām un ir ļoti saistīti pie kādas varenas sievietes. Tie ir cilvēki, kas labprāt nododas netiklībai, taču arvien no jauna ir atkarīgi no šīs sievietes. Tie ir cilvēki, kas ir nodevušies arī alkoholismam, kuriem bieži ir smagas depresijas. Tas gan nenozīmē, ka šajā kategorijā ir iedalāmi visi cilvēki, kuriem ir depresijas. Ir cilvēki, kuriem bieži ir spēcīgas bailes no Jēzus, tie nostājas arī pret Evaņģēliju, pret Svētajiem rakstiem, jo viņi ir saistīti pie šīs varenās dēmoniskās sievietes. Ir cilvēki, kuriem, neskatoties uz daudzajām lūgšanām, nav miera un kas neatrod spēku izlīdzināties un piedot. Varētu vēl uzrādīt daudzus simptomus, kas laika gaitā ir konstatēti.

    Tādēļ es gribētu visus uzaicināt pārbaudīt savas attiecības: Vai es pasakos Dievam par Mariju, tā Kunga māti? Vai es pielūdzu vienīgi Dievu, bet arī pasakos viņam par Marijas piemēru? Vai Marija man ir dzīvs piemērs ticībā? Vai arī es Mariju pielūdzu, t.i. es lūdzu debesu ķēniņieni? Šeit kristieši atšķiras no citas ticības!

    Es gribētu jums sacīt, mīļie brāļi un māsas, ka es to nerunāju no sevis. Dažkārt es domāju, ka man kā priesterim ir liela atbildība, un varbūt drīzā laikā man jau ir jāstājas Dieva soģa krēsla priekšā, taču es negribētu piederēt pie tiem, kas vienkārši nodod tālāk ļoti senu tradīciju tāpēc, ka viņiem ir bail.
    Es domāju, ka mums neviens cits nav jābīstas un jāgodā kā vienīgi Dievs! Cik daudz cilvēku – šodien – to atzīst? Arī priesteri ļoti labi zina, ka viņi, kad viņi runā par debesu ķēniņieni, savā būtībā tālāk nes senseno Semiramis garu; un viņi ļoti labi zina, cik daudz cilvēku šajā ticībā paliek nelaimīgi, taču viņiem nav spēka centrā nostādīt Mariju, pretstatā debesu ķēniņienei.
    Es gribētu jums sacīt, kā priesterim man ir atbildība un pienākums mācīt to, ko Dievs, tas Kungs ir mācījis. Tādēļ es gribētu lūgt, lai neviens uz mani nedusmojas, es saku tikai to, ko saka Bībele, un Bībele ir Dieva Vārds. Iedomājaties, ka es mācītu kaut ko citu – un to darītu patētiskā sajūsmā – kas no tā iznāktu? Cilvēki paliktu iestrēguši savos grēkos un savā vecajā dzīvē un nevienam tas nedotu nekādu labumu un pestīšanu.

    Tādēļ es gribu ikvienu aicināt pārbaudīt savu ticības dzīvi un ja kāds grib tiešām dusmoties, tad lai tas dusmojas uz Dievu, jo viņš ir Kungs!

    Katoļu priesteris, Gregors Dalliards

    No grāmatas:
    “Ich konnte nicht mehr Priester sein”
    Izdota: Vācijā, 2000.g.
    ISBN 3–89397–410–5

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: