Izlaist līdz saturam

Dievs kā mūsu Glābējs

by uz jūlijs 29, 2013

Dievs GlābējsDievs Glābējs

Dieva mīlestības pilnās attieksmes atklāsme kulminē tajā, ko parasti saprotam ar vārdu „Evaņģēlijs”. Dieva radības glābšanu un atjaunošanu caur Jēzu Kristu. Apjaušot, kāda ir Dieva daba, kāda ir Viņa nemainīgā attieksme pret mums, arī Viņa darbs Jēzū Kristū saskanīgi iekļaujas Dieva neizsīkstošajās pūlēs savas radības labā. Jau uzreiz pēc grēkā krišanas, kad caur pirmo cilvēku vēlēšanos pašiem būt kā Dievam pasaulē ienāca nāve, nebrīve un posts, Dievs nevilcinoties darīja šiem pašiem cilvēkiem zināmu, ka Viņš pats atkal atjaunos radības labumu, ka Viņš pats iznīcinās visu ļauno, ka Viņš pats uzņemsies atbildību par visu notikušo un caur savu nāvi uzvarēs grēku un nāvi (1.Moz 3:16).  Kopš tā laika Dievs nemitējās cilvēkiem atgādināt par Savu apsolījumu.[1]

Līdz beidzot, pirms diviem gadu tūkstošiem, Dieva sūtīts eņģelis parādījās kādai jaunavai vārdā Marija un sacīja: „Nebīsties, Marija, jo tu žēlastību esi atradusi pie Dieva. Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu, un sauksi Viņa vārdu: Jēzus. Viņš būs liels, un Viņu sauks par Visu-augstākā Dēlu, un Dievs Tas Kungs Viņam dos Viņa tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala.” Bet Marija sacīja eņģelim: „Kā tas var notikt? Jo es vīra neapzinos.” Tad eņģelis atbildēja un uz to sacīja: „Svētais Gars nāks pār tevi, un Visu-augstākā spēks tevi apēnos, tāpēc Tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls.” (Lk.1:30-35) Tā notika kas neiedomājams, Dievs Radītājs tapa par cilvēku. Dievs, laika un telpas, lietu redzamo un neredzamo Radītājs, kuru mūsu prāts un maņas nespēj pat uztvert, kļuva cilvēks, viens no mums, lai skaidri un nepārprotami mums darītu zināmu savu attieksmi pret mums, lai atklātu mums Sevi un dotu nesatricināmu pamatu mūsu paļāvībai.

Viss notika tieši tā, kā Dievs to iepriekš bija atklājis. Tie, kurus Dievs bija nācis glābt un atbrīvot, Viņu nepieņēma, bet gūstījuši nodeva krusta nāvē. Lai cik ironiski tas nebūtu, bet pats izredzētās tautas augstais priesteris izteica šos vārdus: „Jūs neko nesaprotat, un neapsverat, ka mums ir labāk, ka viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā.” Bet to viņš nesacīja pats no sevis, bet pravietoja, būdams tā gada augstais priesteris. Jo Jēzum bija mirt tautas labā, un ne vien jūdu tautas labā, bet arī lai savāktu vienkopus izklīdinātos Dieva bērnus.” (Jņ.11:49-52)

Tā arī notika. Liktenīgajā dienā ap devīto stundu, karādamies pie krusta „Jēzus sacīja: „Viss piepildīts!” Un, galvu nokāris, atdeva garu Dievam.” (Jņ.19:30) „Un redzi, Tempļa priekškars pārplīsa no augšas līdz apakšai divos gabalos, un zeme trīcēja, un klintis šķēlās, un kapi atdarījās, un daudzu svēto miesas, kas dusēja, cēlās augšām.” (Mt.27:51-52) Bet kad „pirmajai nedēļas dienai austot, Marija Magdalēna un otra Marija nāca kapu apraudzīt, redzi, notika liela zemestrīce, jo Tā Kunga eņģelis nāca no debesīm, piegājis novēla akmeni no durvīm un sēdās tam virsū. Un viņa izskats bija kā zibens un viņa drēbes baltas kā sniegs. Bet sargi drebēja aiz bailēm un kļuva kā miruši. Bet eņģelis uzrunāja sievas, sacīdams: „Nebīstieties, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto. Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā Viņš sacījis.”” (Mt.28:1-6)

Pēcāk, kā apustulis Pāvils raksta, Jēzus „parādījās Kēfam, pēc tam tiem divpadsmit. Pēc tam Viņš ir parādījies vairāk kā pieci simti brāļiem vienā reizē, no kuriem daudzi ir vēl dzīvi, bet citi jau miruši. Pēc tam Viņš ir parādījies Jēkabam, tad visiem apustuļiem. Kā pašam pēdējam Viņš parādījās arī man kā kādam nelaikā dzimušam.” (1.Kor 15:5-8)

Šodien varam sacīt kopā ar apustuli Pāvilu: „Lai slavēts mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, kas mūs Kristū ir svētījis ar visāda veida garīgu svētību debesīs. Viņā Tas mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis, lai mēs būtu svēti un nevainojami Viņa priekšā mīlestībā. Pēc Savas gribas labā nodoma Viņš jau iepriekš nolēmis, ka mums būs Viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu, par slavu Viņa augstajai žēlastībai, ar ko Tas mūs apveltījis Savā mīļotajā Dēlā. Viņā mums dota pestīšana Viņa asinīs, grēku piedošana pēc Viņa bagātās žēlastības.” (Ef.1:2-7)

Evaņģēlija vēsts patiesi ir vēsts par mūžīgā Dieva Radītāja nemainīgo, mīlestības un žēlsirdības dāsnuma pilno attieksmi pret mums, kura atklājusies gan Radīšanā, gan radības uzturēšanā, bet visskaidrāk redzama tieši Dieva Dēla Jēzus Kristus dzimšanā, ciešanās, nāvē un augšāmcelšanās. Lai, uzvarot grēku un nāvi, atvērtu mums durvis uz Dieva mūžības valstību. Kristū Dievs mums jau šodien dāvā brīvību dzīvot atjaunotās attiecībās ar Radītāju. Brīvību saņemt Viņa rūpes kā mīloša Tēva dāvanu. Brīvību baudīt Viņa nepelnīto labvēlību, un brīvību līksmoties Viņa klātbūtnē.

Tādu mēs redzam atklāto Dievu Kristus krusta notikumā. Viņš, mūžīgais Dieva Vārds savu dzīvību atdot, lai mēs savējās iemantotu.

Rakstu PDF atradīsiet šeit.

Vairāk lasīt grāmatā “Dievs, Radīšanas kārtība un Cilvēks: ar Luterāņa acīm”. 


[1] 1.Moz 12:1-3, 1.Moz 26:4, 1.Moz 28:14, 1.Moz 49:10-11, 5.Moz 18:15-19, 2.Sam 7:14, Jes.53., u.c.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: