Izlaist līdz saturam

Vairāki jautājumi par reliģiju un kārtību

by uz augusts 6, 2013

GS valsts un bazniica 2013-07-03Diez vai es daudz kļūdīšos, ja pieļaušu, ka lielākā Latvijas iedzīvotāju ir ļoti labi informēta par valsts un baznīcas šķirtību mūsu zemē. Citējot Satversmes 99.panta vārdus: ” Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts”

Tomēr, ko tas nozīmē?

Vai tas nozīmē, ka visas konfesijas Latvijā ir vienlīdzīgas likuma priekšā? Nē.

Vai tas nozīmē, ka kristieši būtu šķirti no publiska viedokļa izteikšanas? Nē.

Tie varētu būt tikai daži no mītiem, kurus būtu nepieciešams apskatīt tuvāk.

Latvijā reliģiskajā ziņā ir vairāki, savstarpēji nesaistīti likumīgi reliģiju nevienlīdzīguma piemēri.

Tā kā starptautiskās tiesības skaitās augstākais normatīvo aktu līmenis, tad sākšu ar to. Latvijā ir kāda kristīga konfesija, kas bauda starptautisku aizsardzību – Latvijas Romas katoļu baznīca. Šīs konfesijas un valsts attiecību augstākais regulējošais dokuments ir Vatikāna un Latvijas Republikas starptautiskais līgums. Ar šo dokumentu Romas baznīcas pārstāvji, it īpaši garīdznieki un dažādu ordeņu locekļi, kā arī tās īpašumi ieņemt ārkārtēju stāvokli. Lai mani labo kāds jurists, bet par tik, cik to saprotu es, šī konfesija ir teju valsts valstī. Vai tas atbilst mūsu satversmei? Vai tas atbilst izpratnei par to, ka reliģija no valsts ir šķirta Latvijā? Protams, mani kāds dedzīgs Romas katolis var tūlīt apstrīdēt, ka Vatikāns ir starptautiskais tiesību subjekts un tāpēc, kad ar to tiek slēgti līgumi, tad veidojas šādi kāzusi. Tomēr, arvien aktuāls paliek jautājums, cik šāds līgums ar Vatikānu Latvijai bija nepieciešams? Turklāt, ja nu tas bija jāslēdz, vai to nevarēja slēgt tā, lai nerastos šobrīd Latvijā ieviestā situācija, kad Romas katoļi ir ne tikai izcelti citu konfesiju kontkestā, bet arī atrodas savdabīgā eksteritoriālā veidojumā visu citu (ne tikai reliģisku orgnizāciju) starpā? Tas lai paliek uz politiķu un juristu sirdsapziņas.

Tomēr pastāv arī tīri vienkāršas neizpratnes lietas šādu privilēģiju sakarā. Piemēram, Romas baznīcai nav jāsniedz atskaties par savu draudžu statistiku Latvijā (skat., ” Romas katoļu baznīcas Latvijā diecēzes TM pārskatus par 2012.gadu, tāpat kā par iepriekšējiem gadiem, nav iesniegušas, šādu rīcību pamatojot ar Latvijas un Svētā Krēsla līgumu, kas noteic Katoļu baznīcai Latvijā publisko tiesībsubjektību un tās pakļautību Vatikānam”, http://www.delfi.lv/news/national/politics/visvairak-latvija-luteranu-un-pareizticigo-katoli-datus-joprojam-nesniedz.d?id=43504347) Es, protams, saprastu, ja ar starptautiskiem līgumiem glābtu Romas baznīcas piederīgos no reliģiskām vajāšanām vai cita dzīvības, miesas un likumīgo tiesību apdraudējuma. Tomēr šeit ir runa par kārtību. Tātad, kāpēc ir nepieciešamas šādas privilēgijas un, kāpēc tās būtu jāpiešķir?

Nākošais līmenis, nacionālā likumdošana. Vēl arvien Latvijā ir t.s. “tradicionālās reliģijas”. Tās ir savādāk no valsts puses vērtētas, izceltas citu konfesiju un reliģiju pulkā. Pieļauju, ka dažādu valstu un kultūru atšķirības var ietekmēt šadu reliģisku formulējumu. Latvijas kontekstā, manuprāt, ir svarīgi, ka tā nav nedz viena konfesija, nedz pat viena reliģija (jūdaisms arī ietilpst šo reliģiju skaitā). Tomēr fakts paliek fakts – zināma nevienlīdzība ir izveidota.

Bez šīm divām lietām, šķiet, mūsu valstī visumā ir diezgan atvērta attieksme pret visdažādāko reliģiju un kultu formām. Jautājums, tā sakot, paliek – cik tas ir pareizi?

Otra lieta, par valsts un reliģiju šķirtību valsts dzīvē. Manuprāt, te ir kāda būtiska problēma. Vai vispār var pretstatīt valsti un reliģiju? Vai tie ir divi savrupi lielumi? Vai vairāk ne runa par savstarpēji mijiedarbībā esošām lietām? Vai ikviens kādas reliģiskās grupas piekritējs nav arī sabiedrības pārstāvis? Un, ja vien pats ticīgais nav sevi kaut kādā veidā no piederbas kādai valstij izslēdzis, vai šāds ticīgais nav vienlaicīgi ticīgs un piederīgs savas valsts pilsoņu kopumam?

No teoloģiskā viedokļa raugoties, katrs cilvēks kaut kam tic, tāpēc varētu sacīt vēl vairāk – ne tik vien valsti un reliģiju nevar pretstatīt, bet drīzāk būtu jārunā par valsts un dažādu reliģijas formu izpausmes regulējumu. Citiem vārdiem, nevis nostādīt vienu pret otru (kas, prinicpiāli ņemot, sanāk neiespējami), bet gan runāt par konkrētām robežām.

Manuprāt, tas ir tikai viens iemesls, kāpēc nevienam nav tiesības kristiešiem liegt runāt un rakstīt par tādiem jautājumiem kā Dieva vārds Satversmē, ticības mācības vietu publiskā skolā, abortiem, eitanāziju, un daudziem citiem jautājumiem.

Dievam vien lai ir gods!

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: