Izlaist līdz saturam

Ko nedrīkst nezināt! (I daļa)

by uz augusts 12, 2013

Ko nedrīkst nezinātDieva svētums: svētās lietas, svēto biedrība un svētais kalpošanas amats

Dieva svētums ir nesaraujami saistīts ar vēl trīs būtiskām tēmām Kristus Baznīcā, tas ir, ar svētajām lietām, ar svētajiem cilvēkiem un ar svēto kalpošanas amatu. Savā ziņā šī nodaļa kalpo kā papildinājums nodaļai par Dieva Vārdu, tikai šoreiz palīdzot Dieva darbu ieraudzīt vēl skaidrāk, izmantojot izpratni par Dieva svētumu. Bet nu pēc kārtas.

A. Svētais Dievs

Dievu aprakstot, visbiežāk Bībelē tiek lietots īpašības vārds „svēts”.[1] Vārda „svēts” pamata nozīme ir – kaut kas pilnīgi savādāks, kaut kas, kas ir pavisam citāds, nekā jebkas, ko mēs zinām. Jau aplūkojām, kas ir pamatā šai Dieva citādībai. Viņš ir Radītājs. Viss pārējais – radība. Viņš vienīgais ir Dievs, nav neviena cita Viņam līdzīga.

Apustulis Pāvils raksta, ka Dievs ir „svētais un vienīgais Valdnieks, ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs, kam vienīgam ir nemirstība, kas dzīvo nepieejamā gaismā, kuru neviens cilvēks nav redzējis, nedz arī var redzēt, Viņam lai ir gods un mūžīga vara! Āmen!” (1.Tim 6:15-16) Kad Mozus uzdrīkstējās pajautāt, vai viņš varētu redzēt Jahves vaigu, Dievs atbildēja: „Manu vaigu tu nedrīksti redzēt, jo cilvēks nevar Mani redzēt un palikt dzīvs.” (2.Moz 33:20)

Varam atcerēties, kas notika tajās reizēs, kad Dievs saviem izredzētajiem ļāva kaut nedaudz sajust Savu dievišķo, svēto godību. Pravietis Jesaja: „Es redzēju To Kungu sēžam uz augsta, cēla troņa, un Viņa tērpa apakšmala piepildīja svētnīcu. Serafi lidinājās pār Viņu, tiem bija katram seši spārni: ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja. Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: „Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!” Tad es izsaucos: „Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, To Kungu Cebaotu!” (Jes.6:1-5)

Pravietis Ecehiēls: „Es redzēju it kā zaigojoša metāla mirdzumu, kā uguni viņam visapkārt un iekšā: no viņa gurniem uz augšu un no viņa gurniem uz leju uguns liesma apklāja viņu. Arī tālāk ap viņu visapkārt bija spilgti starojoša gaisma. Kā varavīksne atspīd pie debesīm lietus laikā, tāds bija starojošais spožums ap viņu. Tāda bija Tā Kunga godības parādība. Kad es to redzēju, tad es nokritu uz sava vaiga.” (Ech.1:27-28)

Pravietim Daniēlam atklājās tā Kungs eņģelis: „Es tur pacēlu savas acis un raudzījos visapkārt, es redzēju vīru, kas bija ģērbies linu tērpā; ap viņa gurniem tam bija josta no tīra Uphas zelta. Viņa miesa bija kā hrizolīts, viņa vaigs spīdēja kā zibens un viņa acis kā degošas liesmas, viņa rokas un kājas laistījās kā smalki nogludināts varš, un, kad viņš runāja, viņa balss skanēja kā ļaužu pulka rūkoņa. Man izzuda visi spēki, mans vaigs zaudēja savu krāsu līdz nepazīšanai, un es kļuvu galīgi bezspēcīgs. Kad viņš iesāka skaļi runāt un kad es izdzirdēju viņa vārdu plūsmu, es nokritu kā pamiris uz sava vaiga pie zemes.” (Dan 10:5-9)

Apustulis Pēteris pēc Jēzus dāvātā brīnumainā loma spēja vien krist „Jēzum pie kājām un sacīt: „Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” Jo tam izbailes bija uzgājušas un visiem, kas pie viņa bija, par lomu, ko tie bija vilkuši.” (Lk 5:8-9) Arī apustulim Pāvilam pirmā tikšanās ar augšāmcelto Kristu nebija diez cik patīkama: „Viņam ejot, notika, ka, tuvojoties Damaskai, piepeši viņu apspīdēja gaisma no debesīm, un, pie zemes nokritis, viņš dzirdēja balsi, kas viņam teica: „Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?” Viņš jautāja: „Kas Tu esi, Kungs?” Bet Viņš atbildēja: „Es esmu Jēzus, ko tu vajā; celies un ej pilsētā, un tev pateiks, kas tev jādara.” Bet viņa ceļabiedri stāvēja kā mēmi, balsi gan dzirdēdami, bet nevienu neredzēdami. Sauls piecēlās no zemes un, acis atvēris, neko neredzēja; un viņi to pie rokas ieveda Damaskā. Trīs dienas viņš nevarēja redzēt un ne ēda, ne dzēra.” (Ap.d.9:3-9)

Visbēdīgāk saskare ar Dieva svētumu beidzās Mozus brāļa Ārona dēliem. „Ārona dēli, Nadabs un Abijs, ņēma katrs savu kvēpināmo upuru trauku un ielika tur uguni, un uzlika virsū kvēpināmās zāles, bet tie nesa svešu uguni Tā Kunga priekšā, ko tiem nebija pavēlēts ņemt. Tad uguns izgāja no Tā Kunga un tā aprija viņus, un tie nomira Tā Kunga priekšā.” (3.Moz 10:1-2)

Starp mūžīgo, svēto, mīlestības pilno Dievu un grēka varā esošo cilvēku ir dziļš un mums nepārvarams bezdibenis. Nav runa par to, ko Dievs varētu vai nevarētu piedot. Nav runa par Viņa attieksmi. To Dievs nemainīgi rāda jau kopš Radīšanas, visu radību uzturēdams, glābdams un vezdams uz nodomāto atjauto dzīvi mūžībā. Dievs ir dodošs un piedodošs Dievs. Ne jau Dieva attieksmē ir problēma. Nē! Vienkārši grēks un Dieva svētums nevar pastāvēt kopā. Kā uguns un salmi nevar atrasties vienviet, tā grēcīgs cilvēks nevar atrasties svētā Dieva klātbūtnē un palikt dzīvs.

Dieva svētums Rakstos tiek saistīts arī ar tādām īpašībām kā dzīvība, gaisma, mīlestība, gudrība, veselība, labklājība gan garam, gan miesai. Tā kā Dievs ir vienīgais, kurš ir svēts savā būtībā, Viņš vienīgais ir svētuma avots arī visiem pārējiem. Visa Dievkalpojuma kārtība, kāda tā aprakstīta 2. un 3. Mozus grāmatās, un kādu to Baznīca pārmantojusi no Israēla (Rom 9:4), ir Dieva dota ar vienu mērķi, – lai Viņš varētu mājot savu izredzēto vidū, dāvājot tiem savu svētību un visus ar to saistītos labumus, vienlaikus neiznīcinot cilvēkus ar Savu svēto, godības pilno klātbūtni. Ārona dēli to nebija uztvēruši nopietni. Ja pieskaramies ugunij, tā dedzina, vai mēs to zinājām, vai nē. Pēc grēkā krišanas neviens cilvēks nevar nākt svētā Dieva klātbūtnē un palikt dzīvs (2.Moz 33:20), ja vien tas nenotiek saskaņā ar Dieva paša rīkojumiem. Tas paskaidro Dievkalpojuma kārtības neizmērojami lielo nozīmi. Tā ir Dieva dota, lai mēs varētu piedzīvot neiespējamo – svētā Dieva Radītāja klātbūtni mūsu vidū.

B. Svētās lietas

Dievs ir svēts un arī Dieva Vārds kā Trīsvienīgā svētā Dieva otrā persona arī ir svēts. Kā iepriekš aplūkots, šodien Dieva Vārds nāk pie mums trīs formās, kā pasludinātais Vārds, kā rakstītais Vārds un kā sakramentālais Vārds.[2] Taču, lai kurā no šīm formām Vārds nāktu pie mums, tas ir un paliek tas pats svētais Dieva Vārds. Tieši tādēļ, ka Dievs ir svēts, un Viņa Vārds ir svēts, Dievam, nākot pie mums,  jāapslēpj sava godība, lai tā mūs neiznīcinātu. Tikai apslēpjot sevi mākoņu un uguns stabā, cilvēkā Jēzū, cilvēku valodā pasludinātajā Vārdā, Kristības ūdenī, Kristus Mielasta maizē un vīnā, Dievs var dāvāt savu svētību, neapdraudot cilvēku labklājību un dzīvību. Tomēr tieši tādēļ, ka Dievs Vārds ir svēts un Viņam pašam ir dzīvība sevī (Jņ 5:26), tam piemīt spēks mūs pestīt (Rom 1:16), no mirušiem darīt dzīvus (Ef 2:1), šķīstīt no visiem grēkiem (Tit 3:5), izraut no Sātana varas un pārcelt Dieva valstībā (Ap.d.26:18).

To visu Dievs paveic ar savu svēto, visuspēcīgo Vārdu. Lai mēs iegūtu lielāku skaidrību, kā tieši Dieva Vārds darbojas, un kā nedarbojas, Bībele piedāvā palīdzošu nošķīrumu. Tas ir nošķīrums starp svētajām lietām un vis-svētākajām lietām. Šis nošķīrums pedagoģiskos nolūkos tika ieviests jau Vecās Derības laikā, kad Dievs pats iedibināja Dievkalpojumu, lai mājotu kopā ar saviem ļaudīm un viņus svētītu.[3] Šodien tas ir īpaši noderīgs, jo reliģiskā māņticība komplektā ar tik viegli neiznīkstošo pagānisko un maģisko pasaules uztveri, ir radījusi sajukumu arī daudzu kristiešu prātos.

Kāds domā, ka Dieva svētību dod baznīcā nolikta svece, vēl kāds paļaujas uz svētītā ūdens, eļļas, sāls, vai kāda cita elementa brīnumaino iedarbību. Vēl kāds domā, ka dievnams ir debešķīgas enerģijas avots, vai ka Rakstu vārdi savienoti ar tautas „dziednieku” enerģiju, var darīt medicīniskus brīnumus, utt. Tieši tādēļ svarīgi saprast, tieši Dievs darbojās, kuras lietas ir vis-svētākās un patiešām satur un dāvā Dieva svētījošo spēku, un uz kurām var paļauties. Un kuras ir tik vien kā godības teologu reliģiska, vai pat okulta pašdarbība.

Vis-svētākās lietas ir tikai tās, kuras Dievs pats noteicis, lai caur tām ar Vārdu un Svēto Garu komunicētu mums savu dzīvību dodošo svētumu, un kuras Viņš pats pavēlējis lietot. Citiem vārdiem sakot, vis-svētākās lietas ir tās, caur kurām Dieva Vārds (visās tā formās) un Svētais Gars abi kopā darbojās. Vis-svētākās lietas dara svētus tos, ar kuriem tās nonāk saskarē. Tās ir Dieva svētuma, Dieva dzīvinošā spēka nesējas. Tās ir līdzekļi, ar kuriem Dievs, rada un uztur Baznīcu un ceļ savu mūžības valstību.  Savukārt svētās lietas ir tās, kuras ir darītas svētas ar Dieva Vārdu un lūgšanu (1.Tim 4:4-5). Tās var būt nošķirtas lietošanai Dievkalpojumā, vai arī kur citur, taču tās pašas par sevi Dieva svētumu nekomunicē. Dievs tās neizmanto, lai dāvātu savu svētumu. Kā piemērus varētu minēt gan Dievnamus, gan Dievkalpojumā lietojamos traukus, tērpus, utt. Arī kristieši ir darīti svēti ar Dieva Vārdu, turklāt dažādās tā formās, bet paši par sevi viņi Dieva svētumu tālāk nekomunicē. Protams, ja vien viņi nepasludina Dieva svētumu nesošo Dieva Vārdu, Kristus Evaņģēliju.

Vecās Derības laikā Israēls saņēma Dieva svētību nonākot kontaktā ar vis-svētākajām lietām Dievkalpojumā, proti, ar Dieva Vārdu un baudot vis-svētāko gaļu un vis-svētāko maizi Dieva iedibinātajos mielastos.[4] Tādējādi Dievkalpojumā Dievs Israēlam dāvāja gan grēku piedošanu un šķīstīšanu no visa ļaunā, gan dzīvību un veselību, miesas un gara labklājību. Arī Jaunās Derības laikā Dievs pats iedibina vis-svētākās lietas, ar kuru palīdzību Viņš glābj mūs no tumsas varas un uztur ticībā.[5] Kuras tās ir?

Pirmā Jaunās Derības vis-svētākā lieta ir pasludinātais Dieva Vārds: „Viņa [Kristus] Vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām.” (Lk 24:47) Otrā ir Kristība: „Dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.” (Mt 28:19) Trešā ir absolūcija: „Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsiet, tiem tie paliks.” (Jņ 20:22-23) Ceturtā vis-svētākā lieta, kurā Dieva klātbūtne ir apsolīta visbrīnišķīgākajā veidā, ne tikai pasludinātajā Vārdā un Svētajā Garā, bet mūžīgajam Dieva Vārdam Jēzum pašam fiziski klāt esot, ir Kristus Mielasts: „Ņemiet un ēdiet, tā ir Mana miesa, kas par jums top dota, to dariet Mani pieminēdami! Ņemiet un dzeriet visi no tā, šis biķeris ir Jaunā Derība Manās asinīs, kas par jums un par daudziem tik izlietas par grēku piedošanu.”[6]

Kristus Mielastā mēs piedzīvojam paša svētā Dieva sakramentālu klātbūtni maizē un vīnā. Tieši tādēļ ir tik svarīgi apzināties, ka nekas grēcīgs un nešķīsts nedrīkstētu nākt svētā Kunga tuvumā. Pretējā gadījumā Dieva svētuma klātbūtne iedarbojās nevis kā svētība, bet kā sods pār vainīgo. Apustulis Pāvils raksta biedinošus vārdus: „Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera. Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu [tas ir, svētā Dieva klātbūtni[7]]. Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu un diezgan daudz ir mirušu.” (1.Kor 11:28-30)

Ja saprotam, ka Kristus Mielastā nonākam fiziskā saskarē ar pašu svēto, mūžīgo Dievu, tad arī novērtēsim, cik svarīgi tam pienācīgi sagatavoties. Tieši tādēļ Dievkalpojumam jāiesākas ar grēksūdzi un Absolūciju, kurā pasludinātais Vārds mūs šķīstī no visiem grēkiem. Tikai tad varam droši nākt svētā Dieva klātbūtnē un Mielastā saņemt pārpilnība visu, ko vien Viņš mums vēlās sniegt, – grēku piedošanu un šķīstu sirdsapziņu, attīrīšanos no visa ļaunā un atjaunošanos, miesas un gara dzīvību un labklājību, spēku un aizsardzību cīņā pret ļauno, stiprinājumu un gudrību, utt.[8]

Kā redzams, ir vairākas pazīmes, kas ļauj atšķirt vis-svētākās lietas no svētajām. Pirmkārt, Dievs pats ir vienīgais svētuma avots. Vienīgais! Tikai Viņš iedibina un nosaka, kur un kā varam saņemt Viņa svētumu. Godības teologi var vēlēties manipulēt ar Dieva svētumu, svecēm, eļļām, ūdeņiem, tērpiem, ceremonijās, meklēt to iedziļinoties sevī, vai kā savādāk, it kā Dievs būtu pakļauts viņu iegribām, bet viņiem vajadzētu septiņreiz pārdomāt, kādas sekas ir Dieva svētuma nepareizai lietošanai. „Daudzi tādēļ ir slimi, neveseli un miruši.” (1.Kor 11:28) Tikai Dievs nosaka, kur un kā Viņa svētais Vārds un Svētais Gars darīs savu darbu.

Otrkārt, Dievs pats pavēl konkrēto Viņa svētuma piegādes līdzekļu lietošanu – „pasludiniet”, „kristījiet”, „piedodiet”, „nemiet un ēdiet, ņemiet un dzeriet”. Dievs ir iedibinājis šīs vis-svētākās lietas, lai mēs tās lietotu, tieši tādēļ arī pamudinājums: „Steidzieties saņemt manas dāvanas!” Treškārt, Viņš apsola, ka caur šiem līdzekļiem Viņš patiesi dāvās grēku piedošanu, svētību un mūžīgo dzīvošanu. Tās nav cilvēku iedomas, vai vēlmes, kas padara vis-svētākas lietas efektīvas, bet gan Dieva apsolījumi un tajās klātesošie Vārds un Gars. Baudīsim Dieva žēlastības bagātību ar pateicību, un neizaicināsim Viņa dusmas, iedomādamies, ka varam izmānīt Viņa svētību ārpus Dieva paša noteiktajiem līdzekļiem.

II daļa sekos.

Rakstu PDF atradīsiet šeit.

Vairāk lasīt grāmatā “Dievs, Radīšanas kārtība un Cilvēks: ar Luterāņa acīm”. 


[1] Par šo norādi esmu pateicīgs Dr. Reed R. Lessing, Bībeles komentāru par praviešu Jonas, Amosa un Jesajas grāmatām Concordia Commentary sērijā autoram.

[2] Detalizēti Dieva Vārda formas aplūkojām sadaļās Dieva Vārds kā persona, pasludinājums un Bībele un Dieva Vārds kā Sakramenti.

[3] 3.Moz 21:22, 2.Moz 29:37; 30:22-29; 3.Moz 7:14-18,27.

[4] 3.Moz 21:23; 22:16, 31-33, 2.Moz 29:33-34, 3.Moz 6:14-18

[5] Kleinig, John W., piezīmes no kursa The Divine Service in the Pentateuch, lasīta Concordia Lutheran Theological Seminary, Saint Catherines, 2003.gadā.

[6] Šis formulējums ņemts no Latvijas Evaņģēliski Luteriskās baznīcas Dievkalpojuma kārtības.

[7] Vārdi „neizšķir tā Kunga miesu” tiek skaidroti vairāk nekā vienā veidā. Svarīgākā un primārā nozīme ir – „neizšķirt, kas tiek baudīts tā Kunga Mielastā, proti, svētā Dieva sakramentāla klātbūtne.”  Vairāk par to Martin Chemnitz (Mārtiņš Hemnics) The Lord’s Supper, CPH, St. Louis, 2007., 28., 70., 80., 132.-134.lpp. Otrā nozīmē, kas izriet no pirmās ir „izšķirt, kas ir Baznīca, kā Kristus miesa, proti, ticīgie, caur Dieva Vārdu, caur svētajām lietām darīti vienoti Svētā Gara spēkā, un atbilstoši pret to attiekties.” Skatīt arī http://www.lcms.org/page.aspx?pid=683Admission to the Lord’s Supper: Basics of Biblical and Confessional Teaching, CTCR, 1999., 14.-20.lpp. (piekļūts 2012.gada februārī).

[8] Concannon, Ellen, The Eucharist as Source of St. Cyril of Alexandria’s Christology, Pro Ecclesia, 18 no 3 Sum 2009, 328.lpp. un Gebremedhin, Ezra, Life Giving Blessing: An Inquiry into the Doctrine of Cyril of Alexandria, 54., 91. un 96.lpp.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: