Izlaist līdz saturam

Latvijas misionāra Meinarda dienā

by uz augusts 14, 2013

Meinrda kaps Riigas Domaa1196. gada (817 gadus atpakaļ) 14. augustā vai 11. oktobrī svētīgā nāvē no šīs pasaules aizgāja pirmais zināmais misionārs mūsdienu Latvijas teritorijā – Meinards. Tā kā pirmais datums ir plašāk pieminēts, tad šajā dienā vairākas Latvijas kristīgas konfesijas atgādina par vīru, kurš minēts kā pirmais misionārs Latvijas teritorijā. Par pašu Meinardu, augustīniešu mūku, ir gaužām maz drošas informācijas.

Tomēr šeit neesmu vēlējies aprakstīt jau minētas lietas un iedziļināties teorijās. Man šķita šīs dienas sakarā nozīmīgāk ieskatīties Indriķa hronikas (par pamatu izmantoju Ābrama Feldhūna tulkotu un Ēvalda Mugurēviča rediģētu izdevumu, Rīga: Annele, 2001) nozīmīgākajos ar Meinardu saistītajos notikumos.

Par Meinarda kalpošanu Indriķa hronika raksta pašā tās pirmajā grāmatā. Ar to sākas vēstures nogrieznis šajā darbā. Paturot prātā, ka senāka mūsdienu Latvijai veltītā dokumenta nav, verētu sacīt, ka ar Meinardu sākas Latvijai veltītā vēstures dokumentēšana.

Meinardu Indriķa hronikas autors min pirmās grāmatas otrajā rindkopā, kurā viņš minēts ierodamies kopā ar vācu tirgotājiem (1,2). Interesanta piebilde, vācu tirgotajus „ar līviem saistīja draudzības saites”. Protams, pirmām kārtām šai draudzībai vajadzēja izpausies (kā nereti tirgotāju starpā), balstoties abpusēji izdevīgos darījumos. Tomēr šķiet tikai dabīgi jautāt, vai tā nevarēja iekļaut sevī arī kādu kristīgās misijas aizmetni. It īpaši tāpēc, ka Meinards saņem atļauju misionēt pie pagāniem no līvu meslu kunga Polockā (1,3). Tomēr tas šeit netiek izvērsts. Šeit tik īsos vārdos aprakstīti vēlākajā Latvijas vēsturē ļoti svarīgi notikumi.

Pēc šķietami samērā veiksmīgā misijas sākuma – pirmie neofīti (1,4), sākās vidējam latvietim samērā labi zināmā līvu viltību (krāpšanu?) „shēma” (1,5-7.9). Lai no Meinarda izkrāptu labumu sev (mūra celtni – cietoksni) līvi kristās, vai sola kristīties. Pēc Meinarda solījuma izpildīšanas viņi atsakās pildīt sevis solīto un noraida kristību. Te kristietības vēsturē iezīmējās reti sastopama parādību – kristības nomazgāšanas mēģinājumi Daugavā (1,9). Šķiet, līviem Daugavai bijusi reliģiska loma, ja viņi kristību cerējuši atcelt ar mazgāšanos tās ūdeņos. To gan hronists sīkāk neiztirzā. No mūsdienu skatu punkta raugoties, diez vai ir viennozīmīgi pozitīva arī Meinarda vēlme „ietirgot” līviem kristietību. Tomēr es nevaru viņu nosodīt.

Nezinu arī, vai pati kristības „mazgāšana” būtu minama kā pierādījums Meinarda un citu misionāru nepilnīgai kristīgās mācības nodrošināšanai pirms kristības.

Tālāk aprakstīti dažādi politiski manevri (1,11-13), kurus Meinards centies īstenot bez īpašiem pankumiem. Atkal ir pieminēta līvu viltība, kuri, bīdamies, ka Meinarda naidīguma reuzltātā varētu iespaidīgi cīnītāji (ilgtermiņa analīzē ļoti precīzs vērojums), liekuļo Meinardam pirms pēdējo pirms ziemas kuģu aizbraukšanas uz Gotlandi. Pēc kuģu aizbraukšanas līvi liekuļot pārstāj un kļūst aklāti naidīgi (tādējādi parādīdami nespēju iepriekš veikto un pareizo situācijas anlīzi papildināt ar konsekventiem lēmumiem un rīcību).

Tik daudz par Meinarda aptuveni 12 gadu ilgo kalpošanu rodam Indriķa hronikā. Iepriecinoši ir lasīt, ka viss pirmo misionāru darbs nebija velts. Atsevišķi jaunkristītie vietējie ir parādījuši uzticību un drosmi. Tomēr visumā raugoties, var rasties nedaudz skumīgi secinājumi par šo laiku un pirmajiem dokumentētajiem misionāriem mūsdienu Latvijas teritorijā.

Lai arī kā Meinardam gāja, no cilvēciskā skatu punkta vērtējot, šķiet, viņa darbošanās ir nesusi vairāk svētības, nekā varētu likties no pavirša skatījuma punkta. Šādu pozitīvu spriedumu mani mudina izteikt fakts, ka brīdī, kad Meinards jau uz nāves gultas saaicina „visus Līvzemes un Turaidas vecākos”, viņi „visi kā viens apliecina”, ka pēc Meinarda nāves vēlās sev viņa darba turpinātāju. Protams, var spekulēt, ka „visi” minētie klātesošie ir bijuši vien „visi kristīgie” ciemu vecākie un dižciltīgie. Tādā gadījumā, šķiet, labi kaut vai tas vien, ka viņi nav bijuši maz, bet „visi”. Var arī atsaukties uz jau iepriekš aprakstīto līvu viltību. Tomēr kāda būtu līviem vairs interese mānīt sirmglvi gultā? Kādu labumu vai ļaunumu krāpniecība būtu nesusi viņiem tanī brīdī? Bez tam, kāda būtu vajdzība hronikas autoram izdomāt šādu līvu atbildi, ja vairumā gadījumu viņš ir bijis gana atklāti kritisks par līvu viltību un „shēmām”. Sanāk, pēc 12 gadu kalpošanas „visi Līvzemes un Turaidas” dižciltīgie ir „vienbalsīgi” izteikuši vēlmi pēc Meinarda darba turpinātāja. Un ja tā, tad Dieva acīs Meinards ir darījis svētīgu darbu.

Paldies Dievam par pirmo dokumentēto Latvijas misionāru! Iespējams, viņa diena ir atgādinājums katram kristietim par saviem misijas pienākumiem, cauri grūtībām un vilšanos, lai nestu tālāk Kristus žēlastības vēsti.

Dievam vien lai ir gods!

6 komentāri
  1. Cits viedoklis:

    VĀCU TIRGOTĀJI BALTIJĀ

    12.gadsimtā Baltijas jūras ostās arvien biežāk iegriezās vācu tirgotāji, kas meklēja jaunas tirgus vietas un vēlējās būt noteicēji par tirdzniecības ceļiem Baltijā. Savi nodomi bija arī vācu dižciltīgajiem un katoļu baznīcai, kas tiecās pakļaut jaunas zemes, kur vākt nodevas.
    Kareivīgos nodomus pastiprināja katoļu neiecietība pret citai ticībai piederošajiem, īpaši pagāniem. Pēc katoļu baznīcas domām, “neticīgajiem”, kas nelikumīgi izmantoja viņu Dievam piederošo zemi, bija vai nu jākristās vai jāmirst. 12. gadsimta vidū tika sludināts krusta karš pret Baltijas jūras dienvidu piekrastē dzīvojošajām tautām.
    Vācu tirgotāji sāka iegriezties Daugavas grīvā, kur tie tirgojās ar lībiešiem un viņu kaimiņiem. Prombraucot viņi aizveda uz Vāciju ziņas par tālajām ziemeļu tautām – baltiem, lībiešiem un citiem, kas ziedojot nesaprātīgām radībām, lapotiem kokiem, skaidriem ūdeņiem, zaļojošiem augiem un nešķīstiem gariem. Kādu dienu kopā ar tirgotājiem no kuģa krastā izkāpa mūks Meinhards.

    MEINHARDA UN BERTOLDA DARBĪBA

    Meinhards sāka sludināt kristīgo ticību Daugavas lībiešiem. Ap 1184. gadu vāci uzcēla baznīcu Ikšķilē, kas pēc Meinharda iecelšanas par bīskapu kļuva par bīskapijas sēdekli. Meinhards ikšķiliešiem un salaspiliešiem Mārtiņsalā un Ikšķilē ar Gotlandes meistaru palīdzību uzcēla mūra pilis. Par to lībiešiem bija jāsola kristīties. Savu apņemšanos tomēr viņš nepildīja. Juzdams, ka viņa darbība nesekmējas, Meinhards sāka organizēt krusta karu, taču bez īpašiem panākumiem. 1196. gadā viņš mira, neko nepanācis.
    Par jauno bīskapu tika iecelts Bertolds, kurš ar krustnešu palīdzību spieda lībiešus kristīties, taču 1198. gadā kaujā pie Rīgas viņu nonāvēja kāds lībietis Imauts. Uzspiestā ticība atkal tika atmesta. Ļaudis iedomājās, ka atbrīvoties no jaunās ticības un nodevu maksāšanas baznīcai var, nomazgājoties Daugavā: “Šeit jau mēs kristības ūdeni līdz ar pašu kristietību aizdzenam ar upes ūdeni un, atbrīvojoties no pieņemtās ticības, sūtam pakaļ aizbraucošajiem sakšiem.”

    Avots: Latvijas vēsture – O.Kostandas redakcijā, 1992

    • Paldies par viedokli!
      Minētais citāts pārstāv viedokli, ka līdz Meinarda misijas darba sākumam latvju un līvu apdzīvotās teritorijās pastāvēja teju vienots pagānisks kults. Šķiet, bilde ir bijusi krietni komplicētāka. Kaut vai arheoloģiskos pētījumus vien ņemot vērā (skatīt: https://gudribassakums.lv/2013/07/25/kas-ir-latviesu-tradicionala-religija-iii-dala/). Šinī kopainā jāņem vērā, ka vietējie ne vien ļoti labi zināja, kas ir kristietībā, bet arī daļa vietējo jau bija ar kristietību saistīti (kristieši!).
      Protams, Indriķa hronika un citi rakstu avoti ir katrs savā veidā ar kādu neobjektīves aspektu (piemēram, viņiem bija vēlme uzsvērt pgānismu, tādējādi attaisnojot savu misiju), tomēr tie nav pilnīgi norakstāmi.
      Protams, ir vienmēr bijuši cilvēki, kas vēlās visu pārvērst veikalā, arī kristīgās misijas izplatīšanas gadījumā. Tomēr tie nekad nav VISI.
      Citiem vārdiem, minētais avots arī ir ar savu subjektivitātes devu. Pie tam, tas nav tas jaunākais, jo balstās vēl Latvijas laika pētniecībā. Kopš 1992.gada ir arī citi labi un daudz niansētāki pētījumi publicēti.

      • Vispār jau teksts par pagānisko kultu ir nevis viedoklis, bet pārfrazēta informācija no Baltasara Rusova “Livonijas hronikas”, kurā ir arī diezgan interesanta frāze par Meinardu : Pēc kāda laika atbrauca kopā ar tirgotajiem mācīts priesteris, kāds Zegebergas mūks Meinards. Viņš mācēja tā IZLIKTIES, ka katrs tapa viņa draugs. (izcēlums mans)… Man gribētos domāt, ka no tā var spriest, ka Meinards nemaz tik svēts nebija, bet mīlēja pielietot viltu, lai panāktu vēlamo rezultātu ;)

        http://www.historia.lv/alfabets/R/ru/rusovs_baltasars/teksts/01.00.htm

      • Paldies par viedokli!
        Kad es iepriekš savā teksta masīvā lietoju terminu “viedoklis”, tad es to attiecināju uz historiogrāfisko tradīciju. Citiem vārdiem, kad autors (es ar to domāju Kostandu) izsaka savu vērtējumu, viņš(a) pieslienas vienai vai otrai tradīcijai (Kostandas 1992.gada grāmatā, viņš, visdrīzāk, sekoja Latvijas pirmās republikas vēsturniekiem). Tādējādi, lai arī faktu materiāls (šinī gadījumā – pieejamais hronikas tulkojums) varētu būt identisks, to interepretācija atšķirsies (šajā gadījumā, starp tradīciju, kuru pārstāvu es, un to, kuru pārstāv Kostanda), kad atšķirsies dažādu viedokļu paudēju piederība vienai vai otrai tradīcijai.Tātad, manuprāt, mums būtu jātiek skaidrībā, ko mēs uzskatam par faktu un, ko par tradīciju.
        Pēc būtības.
        Pirmkārt, man ir prieks, ka arī senāka Latvijas vēsture rod interesentus :)
        Otrkārt, pats vēl neesmu studējis Rusova hroniku, tāpēc nebūšu eksperts tās vērtējumā.
        Treškārt, par pagānismu pirms 13.gs. vairāk rakstu citviet (piemēram, skatīt atsauci iepriekšējā manā komentārā). Vēl neesmu ievietojis pēdējos divus sērijas rakstus, no kuriem viens būs veltīts Indriķa hronikai. Ja nu mēs vēlamies runāt par senajām liecībām, tad būtu svarīgi vadīties no senākajiem avotiem. Vai tad Rusova hronika nav 16.gs.? Ja tā, tātad, Indriķa hronika ir vērtējama augstāk. Pie tam, kas bija Rusovs, lai varētu nepastarpināti izvērtēt Meinardu? Lai Rusova vērtējumam būtu kāds pamats, būtu svarīgi zināt, kādus avotus viņš ir izmantojis, lai sniegtu vērtējumu par vīru, kas miris teju 400 gadus iepriekš. Ja vienādi vērtējam visu laikmetu rakstītāju viedokļus, neņemot vērā viņu spēju būt objektīviem, tad Meinardu varētu lamāt arī ar padomju ideologijas materiāliem ;)
        Ceturtkārt, es nepieskaitīju Meinardu cilvēku svētajiem. Proti tādiem, kuri ir ļoti patīkami ar baznīcu nesaistītiem cilvēkiem. Ir labi, ja kristīgi cilvēki tādi ir, bet nav garantēts, ka tā tas tiešām būs. Par piemēru varētu te minēt apustuli Pāvilu (viņu visu kristīgo tradīciju piekritēji atzīs par svēto), kuru ļoti daudzi cilvēki ienīda. Es pieskaitīju Meinardu tādiem vīriem, kuri ir bijuši nozīmīgi Kristus Vēsts izplatīšanā mūsu zemē.
        Visbeidzot, pat ja Meinards tiešām bija viltīgs zellis (apstāklis, ko nevar faktoloģiski ne pierādīt, nedz arī noraidīt). Viņš tik un tā ir pirmais zināmais latvju un līvu misionārs. Pie tam, un tas ir manu pārdomu galvenais arguments, pie viņa nāves gultas (Indriķa hronika I, 14) bija vietējie, kā jaunkristītie, tā arī vēl pagāni. Visi viņi vēlējās sev jaunu bīskapu pēc Meinarda nāves. Vai pie viltīgu zeļļu nāves gultas kāds vēlās citu viltīgu vietā?

  2. Meinardu par svētu uzskata katoļu baznīca, cik zinu un es nemaz neapgalvoju, ka Jūs to teicāt :) http://lv.wikipedia.org/wiki/Meinards . Personiski es kritiski izturos gan pret Indriķi, gan Rusovu, jo personiski viņus pazinis neesmu. Ir gadījies pieredzēt, kā pazīstami cilvēki “palaiž tautās” informāciju bez pamata, tāpēc abos gadījumos pret vēstījumiem jāizturas gana kritiski :) Protams, nevar noliegt abu vīru stāstīto kā vērtigu vēstures avotu ;) Tāpat es piekrītu viedoklim, ka vēsturi vienmēr raksta uzvarētāji…

    • Priecājos, ka esam vienisprātis jautājumā par kritiskumu attiecībā uz avotiem :)
      Protams, ka, ja vien paši latvieši (šinī gadījumā – zaudētāji) būtu rakstījuši, mums būtu kāds viņu viedoklis. Diemžēl, tāda nav. Bet, ja būtu, arī tas nenozīmē, ka tas būtu 100% objektīvs. Manuprāt, nav arī pamatojams šo trūkumu kompensēt ar vēlākiem izdomājumiem, kādi diemžēl dominē, arī kristīgās ticības vērtējumā latviešu un Latvijas vēsturē.

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: