Izlaist līdz saturam

23.augusta pārdomas

by uz augusts 23, 2013

112px-Stalin_HitlerŠodiena Latvijas un pasaules vēsturē ir traģisks datums. 1939. gada 23. augustā divi varaskāri tirāni – Staļins un Hitlers – sadalīja Eiropu savu interešu sfērās. Pretēji Dieva (9. un 10.) bauslī noteiktajam noliegumam iekārot svešu un to ņemt (7. bauslis), viņi iekāroja vardarbīgi pakļaut zemes un tautas, kuras viņiem nepieder un šo vēlmi vēlāk centās īstenot. Šīs vienošanās aizsegā viņi izraisīja Otro Pasaules karu, līdz šim asiņaināko un visplašāko pasaules telpu aptverošo karadarbību. Tāpēc šajā dienā pieminam staļinisma un nacisma upurus.

Šodienas kontekstā man šķiet svarīgi pārdomāt par Dieva žēlastību un mūsu tautas likteņiem.

Man kā kristietim, runājot par Dieva žēlastību, nereti ir sejā metuši argumentu par to, ka Dievs ir pieļāvis Latvijai un latviešu tautai 20. gadsimta traģēdijas. Līdz ar to tiek apgalvots, ka Viņš nevar būt labs un žēlsirdīgs. Ir taisnība, ka, sevišķi 23.augusta tirānu vienošanās dēļ, ir cietuši daudzi. Diez vai ir kāda ģimene, kuru nebūtu skārusi karadarbība, izvešanas, dažādās okupācijas un to sekas. Tāpēc nav šaubu par pamatojamību jautājumam par Dieva lomu šādā situācijā.

Protams, gan jau vairākkārt minētā vienošanās, gan arī tās rezultātā cilvēku miljoniem radītās ciešanas, nemaz nerunājot par izpostītām kultūras un saimniecības vērtībām, kā kopā, tā arī katra atsevišķi ir noziegums ne vien pret cilvēci, bet arī pret Dieva prātu – dzīvot savstarpējā rūpē vienam par otru. Šo Dieva prātu lasām jau no pirmajām Svēto Rakstu nodaļām (piemēram, Dieva uzliktais pienakums cilvēcei rūpēties par radību un vienam otru jau Ēdenes dārzā. 1 Moz 2), tā formulēta baušļos (īpaši cilvēku savstarpējo attiecību regulējošajos 4. – 10. baušļos), un, visbeidzot, par to arī runā Jēzus savā sludināšanā ar dubultmīlestības bausli (Lk 10: 27b un paralēlvietās).

Dievs ir visa labā avots un tāds arvien paliks. Pat par spīti tam, vai cilvēks Dievam tic, vai Viņu zaimo. Kamēr vien kaut kas labs ar cilvēku notiek, tas ir Dieva žēlīgais uzturēšanas darbs. Bez šīs Dieva uzturošās darbības nenotiktu nekas, pasaule pārstātu pastāvēt. Citādi tas nemaz nevar būt. Tāpēc arī cilvēka uzdevums ir šo Dieva rūpi realizēt savā dzīvē.

Tomēr, un te no Dieva „bumbiņa nonāk mūsu laukuma pusē”, cilvēce ir izvēlējusies iet savu ceļu – grēkot. Tātad, viss tas labais, ko Dievs sākotnēji ir devis cilvēcei, tagad ir vairs tikai daļēji labs, jo ir nācis klāt ļaunais. Šis ļaunais nav Dieva gribēts un to Dievs neuztur. Viņš to nevar, jo ir labs pēc savas būtības.

Tomēr Dievs ir arī taisns. Reizēm mēs ar vārdu taisns saprotam ļauns, jo taisnība mūs ierobežo. Piemēram, kad grēcīgi gribam to, kas pieder citam, tad domājam, ka Dievs ir ļauns, jo mums nav tā, kas ir citam. Tomēr tas ir tikai mūsu grēcīgais prāts, kas mums tā liek domāt. Turklāt, kad vairāk kā septiņi miljardi cilvēku kopā rada tik daudz grēcīgas un savstarpēji pretrunīgas velmes (un no tām izrietošu ļaunumu), tikai Dievišķā Majestāte spēj saglabāt patiesu taisnīgumu. Citiem vārdiem, mūsu rīcībā nav ne mata resnuma informācijas druskas, lai spētu saprast Dieva žēlastības darbību pasaulē. Tapēc mums pareizākais ir paļauties uz Dieva apsolījumu, ka Viņš tiešām ir labs un žēlsirdīgs, pat savā taisnumā.

Kaut kādā, mums bieži nesaprotamā veidā, Dievs pat to ļaunumu, kas ceļas no grēka iedarbības spēj kalpināt saviem labajiem plāniem. Šķiet, visuzskatāmākais Svēto Rakstu piemērs ir Vecās Derības patriarhs Jāzeps. Šis ir arī Jēzus Kristus pirmtēls. Jāzepa brāļu plānotais ļaunums ar Dieva palīgu vēršas par svētību ne tikai Jāzepam, bet arī viņa ļaunajiem brāļiem. Tāpat arī Jēzus nodevēju, tiesātāju un krustā sitēju (ja godīgi pavērtējam, tie katrā savā grēkošanas reizē esam arī mēs paši!) ļaunums kļuvis par svētību katram grēciniekam. Mums tuvākā apkārtnē to varētu skaidrot, ka arī tas ļaunums un traģika, kas ir nācis no mūsu valsts un tautas ciešanām un kā tāds ir nosodāms, ar Dieva palīgu ir arī spējis nest svētīgus augļus. Kas ir šie svētīgie augļi? Tie ir cilvēku paļāvības mirkļi, stundas un mūži, kas varēja gūt mierinājumu un iepriecinājumu vienīgi Dieva žēlastībā, jo nekā cilvēciska, uz ko paļauties, vairs nebija. Vai katrs no mums nav dzirdējis kādu brīnuma stāstu, kad mērķētas lodes ir skrējušas garām, kad izvedēju autotransports nav ticis līdz izvedamo mājai pārplūduša ceļa dēļ, kad izsūtītais no mājas ir saņēmis apsargu nenozagtu mazu speķa kancīti, kas ir devis izdzīvošanai nepieciešamo spēku? Tos ir dažādi interpretējuši, bet Dieva žēlastība caur Viņa darbu ir bijusi klāt katram no šiem un neskaitāmi daudziem citiem brīnumiem. Paradoksālā kārtā ir taisnība, ka, kad mums ir grūti, tad vieglāk ieraudzīt Dievu darbībā. Līdzīgi Sālamana sacītajam, ka „labāk iet uz sēru namu nekā uz dzīru namu” (Māc 7:2a).

Savādā kārtā, arī laicīgā pasaulē var saskarties ar stipri līdzīgiem vērtējumiem, pat izvairoties no Dieva pieminēšanas. Par piemēru, vakar izlasīju kādus paradoksālus vārdus: „Ilgstoša miera periodos vienmēr iestājas stagnācija. .. karš ir nolādēts un briesmīgs, bet vienlaikus bez tā cilvēce nonāk marasmā, izlaižas līdz pēdējam”. Pieļauju, ka, izlasot šos vārdus, varētu likties, ka tos sacījis kāds mazizglītots militārists. Tomēr nē, tie ņemti no Latvijas kulturas apritē ļoti cienījama cilvēka intervijas. Proti, no Imanta Lancmaņa intervijas žurnālam „Ir” (Nr. 32 [174] 8. – 14.VIII, 2013, 26.lpp.) Nezinu, vai šo citātu autori vēlētos izmantot šodienas kontekstā, bet man tie šķiet ar dziļu nozīmi.

Šādas ir manas pārdomas 23. augustā. Tajās es negribu zaudēt neko no smaguma un apsūdzības, ko ir pelnījuši mazi noziedznieki un visaugstākā līmeņa ļaundari, tomēr nezaudēt pārliecību par Dieva žēlastību arī caur cilvēku grūtībām un ciešanām. Tieši tāpēc, manuprāt, ir svarīgi atcerēties šo datumu. Tomēr vēl svarīgāk, manuprāt, ir saprast Dieva lomu pasaulē un nezaudēt paļāvību uz Viņa žēlastību pat visgrūtākajos brīžos. Turklāt, caur vissmagākjiem pārbaudījumiem Dievs ir jau rādījis brīnisķīgu žēlstību, tās liecība ir Kristus upuris par grēcineiku. Es ticu, Viņš arvien to rādīs arī vismazākajās lietās, ja vien mēs pie Viņa turēsimies, tikai nevajag Dieva žēlastības darbu atstāt nepamanītu.

Dievam vien lai ir gods!

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: