Izlaist līdz saturam

Par desmit spitālīgo dziedināšanu

by uz augusts 25, 2013

EglitisPiedāvajam lasītājam mācītāja Kaspara Eglīša pagājušajā svētdienā sacītu sprediķi par Lk 17:11 – 19.

Un notika ceļā uz Jeruzālemi, Viņš gāja vidū caur Samariju un Galileju un iegriezās kādā ciemā. Te Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīri, tie apstājās no tālienes un paceltā balsī sauca: “Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!” Un Viņš, tos ieraudzījis, tiem sacīja: “Ejiet, rādaities priesteriem!” Un notika, ka tie aizejot ceļā kļuva veseli. Tad viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja, nometās uz sava vaiga pie Viņa kājām un pateicās Viņam. Un tas bija samarietis. Tad Jēzus griezās pie tā un sacīja: “Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi? Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis? Un Viņš tam sacīja: “Celies, ej! Tava ticība tev ir palīdzējusi.”

Šis notikums ar desmit spitālīgiem vīriem… ar dziļi nelaimīgiem, visu atstumtiem cilvēkiem, liek mums aizdomāties par vairākām lietām.

Pirmais, kas parasti mums nāk prātā – šī notikuma galvenais uzdevums ir mums parādīt, cik gan nepateicīga ir šī pasaule. Cik maz tā novērtē Dieva darbu, palīdzību, Viņa pretīm nākšanu un žēlastību.

Kaut kādā ziņā tas noteikti tā ir. Tieši grūtības, ciešanas, sāpes cilvēkiem liek raudzīties uz Dievu, pēc Viņa saukt, pēc Viņa ilgoties. Kādreiz vienkārši ar pavisam citām acīm paraudzīties uz savu dzīvi. Bet tiklīdz cilvēks saņem zināmu atvieglojumu, tā visai ātri viss tiek aizmirsts.

Un patiesībā tas tiešām nav nekas neparasts. Jo, te ir jāsaka – tas, ka mēs ar savām vajadzībām tuvojamies Dievam… ar to vēl ne tuvu mums netiek palīdzēts.

Tieši kā šajā notikumā. Man šķiet, tas ir visai savādi, ka tikai par vienu cilvēku Jēzus beigās pateica – tava ticība tev ir palīdzējusi. Jēzus priekšā taču bija desmit spitālīgi vīri un visi desmit tika dziedināti. Visi desmit tika izdziedināti no pasaules vēsturē visbaisākās un atbaidošākās slimības. (Šodien mēs varētu teikt, tika izdziedināti no audzēja pēdējā stadijā, ar visām metastāzēm, kad nekas cits kā atsāpinoši līdzekļi vairs netiek doti un gan pašam slimniekam, gan tuviniekiem ir jārēķinās ar ļaunāko.)

Jā, vai tad pārējiem viņu ticība nepalīdzēja atgūt veselību un dzīvi no jauna? Vai šie nabaga vīri nebija pakļauti arī pilnīgai izstumšanai no sabiedrības. Tāpēc jau viņi arī pa lielu gabalu sauc uz Jēzu, Ne tāpēc, ka bija nepieklājīgi, bet tāpēc, ka viņiem ar likuma spēku un draudiem bija stingri noliegts tuvoties kaut vienam veselam cilvēkam.

Un tagad viņi visi bija veseli. Atkal ar veselu miesu un gatavi atkal būt kopā ar citiem cilvēkiem, ar saviem tuvākajiem, ģimenēm, bērniem… Tā taču bija tāda uzvara, tāda palīdzība, tāds ieguvums! Kurš no mums tādā situācijā varētu teikt, ka viņiem netika palīdzēts???

Tika palīdzēts un pie tam vēl kā.. Jo te ieskanās mums visiem tik labi pazīstamais, tik ļoti populārais un tik grūti apgāžamais arguments – bet tas taču strādā, tas darbojas! Mums tiek iedots tieši tas, pēc kā mēs alkstam, ko tik ļoti vēlamies!

Un tomēr šīs evaņģēlija notikums parāda, ka ne vienmēr viss strādā un darbojas tieši tā, kā esam iecerējuši. Izrādās – pat no Kristus rokām saņemta fiziskā dziedināšana vēl nepalīdz, ja pie cilvēka nenotiek pats svarīgākais, ja viņa dvēsele netiek izglābta mūžīgai dzīvei. Ja tas nenotiek, tad visi šķietamie veselības uzlabojumi, ir un paliek tikai uz brīdī, tiem ir gaužām maz jēgas. Tie nepalīdz, tie nedarbojas, tie nesasniedz savu mērķi. Jo tos vienalga, kādā brīdī nomāc nāve.

Jā… kā ir ar manu dvēseli? Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli? saka Kristus. Tie ir vārdi, kurus Kristus liek pretī, mums tik ierastajam – tas strādā, tas darbojas.  Jebkurā vietā, jebkuru lietu iegūstot, ir svarīgi jautāt.. bet kā būs ar manu dvēseli? Jebkurš brīdis un vieta, kur mēs kaut ko kārojam, pēc kaut kā tiecamies ir jāpārbauda ar šo jautājumu. Bet kā ir ar manu dvēseli? Vai es iegūstot, lūk, to un to, reizē nezaudēju kaut ko daudz vērtīgāku, vai nezaudēju savu mūžīgo dvēseli?

Visai bieži cilvēki no malas raugoties uz kristīgo draudzi redz to kā tādu „lielo aizliegumu pasauli”. Ja mēs to pieņemsim, atzīsim par savu, tad mums pilnīgi noteikti daudz kas tiks liegts. Mēs kaut ko zaudēsim, mums kaut kas tiks atņemts.

Tā noteikti nav taisnība un tas ir aizspriedums, kurš būtu vienkārši jānoraida. Kristīgā vēsts neko pašu par sevi neaizliedz. Neko neaizliedz tikai aizliegšanas pēc. Tā vienkārši māca cilvēku visu sakārtot pareizā secībā – šo dzīvi dzīvot tā, lai tu nepazaudētu svarīgāko. Lai tu, cilvēk, kādā brīdī, dzīdamies pēc mirkļa ieguvuma nepazaudētu kaut ko lielāku… kaut ko, kam ir mūžīga vērtība.

Šeit, kā ļoti uzskatāms piemērs var kalpot mūsu seksualitāte. Tas noteikti nav kaut kas tāds, ko Bībele pašu par sevi noliegtu. Tas nav nekas slikts. Intīmas attiecības ar savu sievu vai vīru, tas nav nekas slikts. Savukārt, pēkšņi sagribētas un kādā brīdī piekotptas intīmas attiecības ar sava kaimiņa sievu vai vīru, tas gan nav nekas labs. Un ne jau tāpēc, ka tā būtu principā kāda cita intimitāte, bet gan tāpēc, ka šajā gadījumā tā var būt ar graujošām sekām. Jo tad cilvēks, saņemdams mirkļa labumu, zaudē, kaut ko daudz lielāku. Vienā mirklī zaudē to, kas ir celts gadiem ilgi – savu ģimeni, savus tuvākos, bērnu un apkārtējo cilvēku cieņu, vienkārši savu godu un, protams, arī savu dvēseli.

Kristīgās draudzes vēsts nav tikai par to, ko drīkst un ko nedrīkst. Tās vēsts nav tikai par to, kā cilvēkam kļūt labākam, bet gan – kā nepazaudēt savu dvēseli? Kā Dievu sastapt kā savu Glābēju un Pestītāju, tad kad šīs zemes dzīves dienas būs beigušās. s

Un tālāk es vēlētos bilst kādu vārdu par Kristus attieksmi pret notikušo.

Es domāju, ka, šo zemes dzīvi dzīvojot, neviens notikums Jēzum pats par sevi nebija nekāds pārsteigums. Galu galā Viņš jau arī ienāca šajā pasaulē ļoti labi zinādams, ka absolūtam vairākumam būs milzīgs prieks un liela atvieglojuma sajūta par Viņam piespriesto krusta nāvi. Ka patiesībā tikai kāda neliela saujiņa cilvēku tiešām ieklausīsies Viņa vārdos. Un tomēr Viņš atnāca.

Un šis brīdis jau arī nebija izņēmums. Kristus noteikti labi zināja, ka tikai viens no desmit atgriezīsies, lai teiktu godu Dievam. Un tomēr Viņš dziedināja visus desmit. Un man pašam vienmēr ir bijis jautājums, kas īsti skan šajos Jēzus teiktajos vārdos – Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi? Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis? Kas tas ir – milzīgs rūgtums un aizvainojums, ka, lūk, tie deviņi ir tik viegli visu ņēmuši un aizgājuši? Vai tomēr liela pārsteiguma sajūta, ka tomēr viens ir atradies, kam vajag kaut vairāk?

Protams, no paša Jaunās Derības teksta mēs neko nevaram spriest par balss intonāciju, par sejas izteiksmi. Bet man tomēr šķiet, ka šajos Jēzus vārdos ir vairāk prieks nekā rūgtums. Nevis sašutums par to, ka, lūk, tādi nepateicīgi ļaudis, bet gan patiess pārsteigums – re, gadās taču arī tā! Tomēr atrodās arī kāds, kas atgriežas! Lūk, šeit atkal un atkal parādās Kunga neaptverami lielais dāsnums un reizē pacietība.

Es domāju tieši šī notikuma nianse ir ļoti svarīga mums, ja jautājam, kāpēc mūs kādreiz pārņem zināms nogurums un pat rūgtums par mūsu kalpošanu? Mēs to labi pazīstam un ik pa laikam pie tā nonākam. Jo tik bieži gaidām kaut ko pārspīlēti lielu… Vēlamies redzēt konkrētu reakciju cilvēkos – pateicību, aktivitāti, ieinteresētību kā atbildi uz mūsu sludināšanu, mūsu dievkalpojumiem, mūsu pasniegtajiem sakramentiem. Proti, nemitīgi vēlamies ķert citu acīs atspulgu savai kalpošanai.

Tāpēc es teiktu, ka mums visiem spēkiem ir jāatsakās no šīs sajūtas un šeit Kritus ar savu rīcību mūs uz to aicina. No tādas sajūtas, kurā savu draudzi, savu baznīcu mēs saredzam kā zināma darījuma telpu. Mēs cilvēkiem sniedzam to, ko no Kristus par velti esam saņēmuši, un reizē pretī vēlamies saņemt konkrētas lietas – viņu pateicību, aktivitāti, sajūsmu, atsaucību un ieinteresētību.  Jo mēs esam ļāvuši sev iestāstīt, ka rezultātiem vienmēr ir jābūt spožiem. Tiem ir jābūt 10 no 10. Ka cilvēkam ir jātop izglābtam tūlīt, vienā mirklī un tieši tagad. Un, protams, viņam ir jābūt pateicīgam tieši mums, par to, ka tas ir noticis. Jā, glābšana var notikt acurmiklī, bet atcerēsimies, ka Dievs šim vienam mirklim ir dāvājis visu mūsu dzīvi… Jo varbūt arī tā, ka pēc laika kāds no šiem deviņiem uzmeklēja Kungu. Varbūt kāds pēc gadiem uzmeklēja apustuļus, kuri sludināja grēku piedošanu un Augšāmcelšanos Jēzus Vārdā. Sastapa žēlīgu Dievu un beidzot arī viņam viņa ticība palīdzēja.

Mans novēlējums mums visiem, ĪPAŠI TĀDIEM PAGURUMA BRĪŽIEM, KURUS MUMS NĀKAS PIEDZĪVOT ATKAL UN ATKAL – mācīsimies no mūsu Kunga, kurš nebēdēja, ka pēc visa tā, ko Viņš darīja – dziedināja, piecēla, atbrīvoja, pabaroja – pie Viņa tā arī palika tikai 12 vienkārši vīri un dažas sievas. Ka Lielajā Piektdienā pie Viņa krusta arī tik daudz nebija. Mācīsimies arī mēs priecāties par mazajām uzvarām. Par vienu cilvēku, kas tomēr ir atgriezies. Varbūt par kādu, kura līdz tam aplamos priekštatus par Baznīcu mums ir izdevies kaut nedaudz pamainīt. Par kādu, kurš pēkšņi kaut vienai savai problēmai atbildi ir pamanījis draudzē. Par kādu, kuram ir izdevies parādīt, ka mūsu ticībā nav nekā absurda un muļķīga. Par katru, kurš ir kaut par sprīdi pietuvinājies mūsu Kungam. Par katru, kas varbūt vēl nespēj atbildēt ar savu sajūsmu, ieinteresētību un pateicību.

Citus mācītāja K.Eglīša sprediķus var noklausīties šeit.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: