Izlaist līdz saturam

Grēks cilvēkā I daļa.

by uz Septembris 23, 2013

Grēka verdzībaIepriekšējo daļu lasiet šeit.

Pirmkārt, grēks izpaužas kā sarautas attiecības. Ar Dievu, ar cilvēkiem, ar radību. Cilvēks bija radīts kā Dievs pārstāvis zemes virsū (1.Moz 1:26), visas radības kungs un pārvaldnieks. Kad cilvēki apšaubīja Radītāja labos nodomus, un iedomājās, ka saceļoties pret Viņa iedibināto kārtību paši spēs kļūt kā dievi, cilvēku un Dieva attiecības tika sarautas (1.Moz 3.nod). Zinādams, ka rīkojies pretēji Dieva pavēlei, sadzirdējis Dievu tuvojamies, cilvēks izbijās un metās slēpties. No kā? No sava Radītāja, kurš cilvēkam bija devis un deva visu! Tieši šo pašu vissvarīgāko attiecību, proti ticības un paļāvības uz Dievu Radītāju, saraušana kļuva par visu pārējo nelaimju, ciešanu un bēdu sakni. Grēks bija pārrāvis šo visintīmāko saiti, uzticīgas un mierpilnas paļāvības vietā sējot bailes, nepatiku un stūrgalvīgu pretestību. Ēdenes dārza koki kļuva par cilvēka pirmo masku, kurai bija jāapslēpj viņa domas un darbi no Radītāja skatiena (1.Moz 3:8).

Sarautas tika attiecības arī starp cilvēkiem. Uzlūkojis Ievu Ādams vairs neteica „miesa no manas miesas” (1.Moz 2:23), bet gan „ sieva, kuru Tu man devi” (1.Moz 3:12). Izjaucot Radīšanas kārtībā iestrādāto harmoniju, grēks bija iedzinis ķīli cilvēku starpā. Pilnīgas saskaņas vietā bija ienākusi sevis attaisnošana un vainas meklēšanas otrā. Jāpiemin arī sarautās attiecības ar radību. Ja pirms grēkā krišanas radības pārvaldībai un kopšanai bija jābūt brīnišķai priekpilnai nodarbei, nu tā bija pārvērtusies par smagu darbu „vaiga sviedros” (1.Moz 3:17-19).

Sarautās attiecības nes līdzi Dieva nepazīšana. Cilvēks ir radīts dzīvei kopībā ar Dievu, baudot Viņa dāsno labvēlību un bagātīgo svētību. Taču pēc grēkā krišanas cilvēks ir zaudējis atziņu par Dievu. Cilvēks vēl arvien zina, ka Dievs ir, ka viņš ir atbildīgs par savu dzīvi un par savu rīcību kāda augstāka spēka priekšā, bet cilvēks vairs nezina, kāds ir Dievs. „Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu.” (Rom 3:11) Tā kā sirdī liktā bauslība mūs apsūdz, nevis slavē, arī Dievu vispirms uztveram kā mūsu tiesnesi.

Ir jau pareizi, Viņš ir mūsu „domu un sirds prāta tiesnesis”. (Ebr 4:12) Bet tas nav tas, kas Dievs ir Savā būtībā: „Jahve, Jahve, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā.” (2.Moz 34:6) Turklāt kopš attiecības ar Radītāju ir sarautas, cilvēks pat nespēj iedomāties, ka kāds varētu atrasties virs viņa, un noteikt viņa likteni. Kā bērni nevēlas uzklausīt vecāku padomus, domādami, ka paši zina labāk, tā cilvēki nevēlās pat pieļaut domu, ka viņi, kā radība, varētu atrasties zem Radītāja autoritātes, kurš ne tikai zina, kas viņiem par labu, bet arī no sirds vēlās to dot.

Sarautās attiecības ved arī pie sevis nepazīšanas. Pirmajā brīdī tas var izklausīties neparasti, tomēr par grēku liecina arī tas, ka nezinām, kas ir cilvēks. Vai tiešām mēs nezinām, kas esam? Jo īpaši šodien pie straujās dabas un sabiedrisko zinātņu attīstības, cilvēks gan kā indivīds, gan sabiedriska būtne ir izpētīts daudz un dažādos aspektos. Tik daudz zināms, gan par cilvēku uzvedību, gan īpaši daudz par mūsu ķermeņa uzbūvi.

Mēs rodamies divām šūnām, vienai tēva un vienai mātes, satiekoties. Šīs divas šūnas it kā ģenerālplānu satur visu informāciju par to, kāds būs šis cilvēks; zilām, vai brūnām acīm, lokainiem, vai taisniem matiem, platu smaidu vai lielām ausīm, utt. No šīm divām šūnām attīstās cilvēka smadzenes, pats sarežģītākais dabā zināmais objekts. Tās sastāv no līdz pat 100 miljardiem nervu šūnu un neironu, pa kuriem visu laiku ar vairāk nekā trīssimt kilometru ātrumu stundā traucās elektriskie impulsi. Cilvēka sirds, pats spēcīgākais no vairāk nekā 600 muskuļiem, katru dienu pumpē vairāk nekā 7000 litrus asiņu, savelkoties gandrīz 100 tūkstošus reižu.[1] Brīnišķīga radība!

Šo visu lasot varētu jautāt, vai tad tas ir maz? Tas ir daudz, patiešām daudz, tas parāda, cik apbrīnojamas būtnes mēs esam, taču tas neatbild uz jautājumu, kas mēs esam? Zinot visas šīs pārsteidzošās lietas par ķermeņa uzbūvi, mēs vienlaikus nespējam izskaidrot kaut ko it kā pavisam vienkāršu. Kas ir mūsu apziņa? Kas ir sirdsapziņa? Kas ir atmiņa? Sapņi? Kas ir tik vienkārša lieta kā uzticēšanās un paļāvība? Kādas ir mūsu apziņas un mūsu ķermeņa attiecības? Šos jautājumus varētu turpināt vēl un vēl.

Šodien tiek veikti pat pētījumi par apziņas pēcnāves stāvokli, par apziņas un ķermeņa mijiedarbību, utt. Kā indivīdi zinām maz, taču kā cilvēce kopumā tik daudz, bet arī ar visu to nespējam izskaidrot, kas ir cilvēks. Mēs dzīvojam domādami, ka esam kā dievi, neapzinādamies, ka esam radība, Dieva mīlēti, uzturēti un sargāti. Kā jau nodaļā par pasaules uzskatiem rakstīts, Rietumu pasaules uzskats var aprakstīt no kā esam izgatavoti, un kā atsevišķas mūsu ķermeņa daļas darbojās, bet tas arī viss. Grēka varā esošais cilvēks nevar atbildēt uz jautājumiem – kāpēc mēs esam, kāda ir, ja tā var teikt, mūsu funkcija, kāds ir Radītāja nolūks attiecībā uz mums? „Kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko?” (Ps 8:5)

Grēks kā pretestība Dievam. Tomēr nav runa par to, ka mēs vienkārši nepazītu Dievu, vai sevi, vai nezinātu kā dzīvot. Tad risinājums būtu pavisam viegls – darīt to cilvēkiem zināmu. Nē, grēks parāda savu spēku un kundzību pār cilvēku tieši tad, kad mēs uzzinām, kāds ir šis Dievs – „apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā.” Lai cik tas pirmajā brīdī liktos neparasti, bet grēcīgais cilvēks ienīst šādu Dievs, kas visu dod kā dāvanu. Var minēt vismaz trīs iemeslus, kāpēc tas tā.

Pirmkārt, cilvēkiem patīk domāt, ka viņi ir sava dzīves gājuma noteicēji, savas laimes kalēji, savu panākumu pamatlicēji. Neveiksmes gan parasti tiek skaidrotas ar apstākļu sakritību, vai citu cilvēku vainu.[2] Cilvēkiem gribas domāt, ka viņi paši ir darījuši tik daudz laba, tik brīnišķīgas lietas, kuras droši varētu celt Dieva priekšā un sacīt: „ Redzi, kāds es esmu bijis labs cilvēks.” Te pēkšņi sanāk, ka viss, kas bijis un ko varētu uzskatīt par mūsu labajiem un cēlajiem darbiem, ir tik vien kā Dieva dāvana. Viņa labestība, kas ļāvusi gan baudīt dzīvi mums pašiem, gan arī palīdzēt citiem. Izrādās, ka viss, ko domājām esam mūsu nopelni, ar ko varam attaisnot savu eksistenci, ir mīlošā Radītāja dāvana! Tas būtu muļķīgi, – rādīt dāvanu tās Devējam un sacīt: „Redzi, cik daudz laba esmu darījis.” Diemžēl, tas ir tieši tas, ko vēlamies darīt, un tas paskaidro, kāpēc cilvēki pat negrib uzzināt par šādu dāsnu un devīgu Dievu.

Otrkārt, šādi ieraugot situāciju, ir skaidri saprotams, ka mēs neesam nekādi dievi. Esam radība un Dievs ir Radītājs. Mēs neesam vienā līmenī. Nevaram sarunāties kā līdzīgs ar līdzīgu. Nevaram būt ar Dievu darījumu attiecībās, kad tas mums nepieciešams, vai izdevīgi – ja es izdarīšu ko labu, tavs pienākums mani atalgot, ja neizdarīšu, paturi atalgojumu un netraucē mani. Dieva absolūtā žēlastība padara mūs no „dieviem” atkal par radību. Viss, ko esam saņēmuši un saņemam, sākot no dzīvības un dzīves, vecākiem un cilvēkiem mums apkārt, iespējām, darbiem, labajām lietām un nedienām, notikumiem… tas viss līdz pat katram elpas vilcienam un sirdspukstam ir Dieva dāvana.[3] Te vairs nav ilūziju par vienlīdzību ar Dievu, mēs esam pīšļi un putekļi, tik vien kā Viņa nepelnītās žēlastības baudītāji, turklāt lielākoties – uzpūtīgi, iedomīgi un nepateicīgi baudītāji, kuri Dieva dāvanas augstprātīgi iztēlojas par saviem labajiem darbiem un sasniegumiem.

Treškārt, ja pilnīgi visu un ikdienas saņemam absolūti nepelnīti, tad jau arī Dievs var prasīt no mums jebko. Ahā! Jebko. Viņš var prasīt, lai piedodam. Lai piedodam visiem un visu, un darām to bez vilcināšanās atkal un atkal. Lai rūpējamies, nesagaidot pateicību, lai kalpojam, nesagaidot atlīdzību, lai lūdzam par saviem ienaidniekiem, lai pagriežam otru vaigu pāridarītājam un atstājam tiesu Dieva ziņā. Lai dodam, saņēmējam pat nezinot, lai dzīvojam tuvākajam, nevis sev. Vārdu sakot, lai izturamies pret citiem, kā Viņš izturas pret mums. Lai mīlam viens otru, kā Viņš mūs mīlējis. (Jņ 13:34)[4]

Kā Dieva nesavtīgajā labestībā uzturēta radība mēs vairs nevaram dzīvot ilūzijā, ka paši būtu savas dzīves noteicēji, savu vērtību un izvēļu kungi, – vien debesu Tēva bērni. Dievs piedāvā mums visu, kas ir Viņa, Savu klātbūtni un svētību, aizsardzību, drošību, laimi, prieku, rūpes par mums, utt. Bet grēks cilvēka sirdī uz to lepni atbild: „Man to nevajag, es labāk miršu kā „dievs”, nevis atdošu savu „brīvību” citam!” Kā pēc šī visa mēs izskatāmies Dieva acīs?

Grēks kā ļauna iekāre. Ja pavērojam bērnus, tieši viņos viegli varam ieraudzīt iedzimto ļaunumu. Tiklīdz bērns spēj kustēties, viņam šķiet, ka visam būtu jānotiek pēc viņa prāta. Un uz to viņš arī pastāv. Kad nenotiek, kā sirds vēlās, tiek dota vaļa dusmām; vai nu tās izpaužas raudāšanā, vai mēģinājumā „pāri darītājam” sadot, vai noslēdzoties sevī, vai kā savādāk. Tieši pie bērniem redzam, ka ja vien viņu fiziskās iespējas nebūtu ierobežotas, kas zina, ko viņi dusmās paveiktu. Katrs būs pieredzējis, vai dzirdējis par bērnu nežēlību, par to, kā fiziski un garīgi tiek pazemoti klasesbiedri, ļauni izsmieti tie, kas ir nedaudz savādāki, – ar brillēm, ar iesnām, ar kādu invaliditāti. Ir neiedomājami, ka ko tādu varētu atļauties pieaugušie, bet attiecībā uz bērniem tiek vien noteikts: „Nu jā, bērni jau mēdz būt tik ļauni.” Tieši tā. Un vēl – viņi ir nākamie pieaugušie.

Tāpat pie viņiem varam novērot, cik ļoti spēcīga ir vēlme kaut ko iegūt sev. Kad iekāre pārņem bērnu savā varā, viena vai otra šķietami nenozīmīga mantiņa var kļūt svarīgāka par visu citu pasaulē, nekam vairs nav nozīmes, nekas vairs nespēj sagādāt prieku. Bez tam, cik viegli bērni var samelot, lai tikai panāktu savu, cik strauji pastiepjas mazās rociņas, lai parādītu, kurš būtu vainojams viņu nedarbos, un cik apbrīnojami liela var būt spītība atsakoties darīt to, ko vecāki liek.

Tās pašas dusmas, kuras mājo mazuļos, ja tām dota vaļa, noved pie slepkavības. (Mt.5:21-22) Nevēlēšanās paklausīt vecākus pēc gadiem izpaužas nicinājumā pret likumiem. Tā pati iekāre, kurai par katru cenu vajag mantiņu, pieaugušos noved pie laulības pārkāpšanas, krāpšanas un zagšanas. Tā pati attaisnošanās, vainu noveļot uz citiem, noved pie apmelošanas, kas neatgriezeniski sagandē cilvēku dzīves. Un kur tad vēl mūsu skaudība, – varam būt izpalīdzīgi, bet iedegties priekā, kad kādam neveicās. Protam būt līdzjūtīgi, ja kādam klājas slikti, bet sirds sažņaudzās, ja kādam pēkšņi klājas labāk nekā mums. Vai tas šķiet, kas pazīstams?

Grēks kā elkdievība. Tomēr gribot pašiem būt par dieviem nākas saskarties ar nežēlīgo realitāti – mēs tomēr neesam dievi. Tik maz kas atkarīgs no mūsu gribēšanas un skriešanas. Tā nu jāņem palīgā vēl kāds, kurš varētu mums palīdzēt iegūt to, ko Dievs piedāvā kā dāvanu. Kāds, kurš varētu dod mums, piemēram, drošību par nākotni. Kas gan būtu labāks, kā liels cipars bankas kontā?! Tas dotu drošību. Bet cik lielam jābūt šim ciparam? Vai ar to, kas ir, būs pietiekoši? Un vai pietiks ar vienu banku? Kā zināms pēdējā laikā tās bieži mēdz bankrotēt, tad visa drošība vējā. Varbūt vajadzētu lielu ciparu divās, vai varbūt trīs bankās? Un vēl apdrošināt. Pilnīgai kontrolei pār nākotni, ja nu kas.

Vai arī kāds, kurš dotu jēgu un vērtību mūsu dzīvei? Varbūt vajadzētu kaut ko sasniegt? Slavu, turību, karjeru, ietekmi, kaut ko tādu, lai visi gribētu mani par savu draugu. Vai varbūt man vajag daudz ietekmīgu paziņu, tad arī pats kļūšu par ietekmīgu personu. Ja tas par grūtu, varbūt pieslieties kādai interešu grupai, klubiņam, tādējādi kopīgas intereses dodu man atbildi, kas esmu. Varbūt esmu „emo”, varbūt „gots”, vai vēl kas cits. Varbūt piederība kādai kopienai mani darīs laimīgu un dos vērtību manai dzīvei? Varbūt vajag apprecēties, varbūt vajag dabūt bērnu, varbūt tas dotu kādu jēgu manai dzīvei, varbūt mani darītu vērtīgāku mana bērna panākumi? Bet varbūt tas, ka būšu labais vecāks, vai labais laulātais draugs? Bet varbūt vajag ļauties sirds vēlmēm un apmierināt katru tās iekāri? Varbūt tas padarītu mani laimīgu un priecīgu? Nu vismaz uz brīdi…

Grēks darbojās tieši šādi. Ne jau tikai sliktās, bet arī pašas labākās lietas un centienus – rūpes par laulāto, par bērniem, karjeru, sportu, labdarību, utt. – grēks padara par elkiem, kad no tiem sagaidām to, ko mums var dod tikai Radītājs, un ko Viņš pēc sava dabas mums vēlās brīvi dāvāt. Ja sagaidām, ka drošību dos pārticība, vai vara, vai sakari, vai gudrība, kad domājam, ka dzīves jēgu un mūsu vērtību nosaka mūsu sasniegumi, tas cik labs, cik nesavtīgs esmu bijis vienā vai otrā jomā, tad labās Dieva dāvanas padarām par elkiem.

Dāvanas sagaida tik vien kā saņemšanu un pateicību, elki, – kāds pārsteigums! – tie prasa upurus. Tie bija asinskāri ne tikai senatnē, tādi paši tie ir arī šodien. Neviens nesaskaitīs cik laulību, cik dzīvju, cik nedzimušu bērnu dzīvību, cik sviedru, asiņu, asaru, goda, sirdsapziņas, draudzības, laika, cik izpostītu ģimeņu un nākotņu ir upurēts naudai, karjerai, slavai, seksam. Divas lietas par elkiem ir zināmas pilnīgi skaidri. Pirmā, – elkiem nekad, nekad nebūs gana, viņi prasīs vēl un vēl. Otrā, – viņi nekad, nekad neiedos to, ko sola. Nekad. Ja nepieņemam Dieva dāvanas, „kas mums dod visu bagātīgi baudīt” (1.Tim 6:17), nekad tās neiegūsim nevienā citā veidā.

Turpinājums sekos.
Vairāk lasiet grāmatā “Dievs, Radīšanas Kārtība un Cilvēks: ar Luterāņa acīm”


[2] Lockwood, Michael, Luther’s Theology of Idolatry, [Nepublicēta disertācija], Konkordijas Seminārs, St. Louis, 2012., IV nodaļa, 28.lpp.

[3] Lk 12:16-20, Īj 1:21, Ps 139:13-16.

[4] Jņ. 15:12, 17; 1. Jņ. 3:23; 2. Jņ. 5, Mt 18:21-35, Mt 5:38-48, Rom 12:17-21.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: