Izlaist līdz saturam

Bauslība sirdsapziņā

by uz Oktobris 21, 2013

Bauslības 1. lietojumsOtrais lietojums[1]

Arī šajā nodaļā vēl arvien runāsim par bauslības iedarbību pēc grēkā krišanas. Šoreiz ne vairs par bauslību kā laužņiem, kā ārēju ierobežotāju, bet par bauslības darbu mūsu sirdsapziņā.

Radīšanas kārtība kā bauslība patiešām ir rakstīta mūsu sirdīs. Tās atziņa var būt aptumšota, turklāt ir daudz veidu, kā sirdsapziņu parādīt pēc iespējas „nekaitīgāku”, bet neskatoties uz neko, tā joprojām darbojās. Par to katrs pats var pārliecināties. Vēl vairāk, ikviens to zina. Kas ir viena no cilvēku raksturīgākajām aktivitātēm, kas vairāk vai mazāk apzināti tiek darīta visu laiku? Tā ir vērtēšana un tiesāšana; gan apsūdzoša, gan attaisnojoša, gan citu, gan sevis vērtēšana. To darām ikdienas, teju vai ik brīdi. Lielā mērā visa mūsu dzīve aizrit mēģinot sevi attaisnot. Izvērtēt un attaisnot savu eksistenci, savu vērtību, sasniegumus, savu rīcību, lēmumus, vārdus, darbus, emocijas, utt. Attaisnoties savā, citu, un arī kāda augstākā priekšā. Tieši tā, Dieva iedibinātā svētā un nemainīgā Radīšanas kārtība ir tā, kas mūs spiež nemitīgi izvērtēt lietas. Turklāt mūsu pašu vērtēšanas un attaisnošanās mēģinājumi ir tikai kā Pēdējās tiesas dienas „aisberga” redzamā daļa. Mūsu vērtēšana ir atvasināta un jau šodien noritoša tās tiesas daļa, kurā Dievs Radītājs pats nāks, lai visu radību vērtētu pēc savas bauslības mēra un pasludinātu savu galīgo spriedumu. (Mt 25:31-46) Attaisnots, vai vainīgs.

Kā bauslība ir likta mūsu sirdīs, tā arī atziņa, ka beigu beigās būs jādod norēķins. Tā īpaši izteikti parādās, kad tiekam konfrontēti ar nāvi. Tieši nāves tuvumā, vai klātbūtnē visi, arī tie, kuri ar lūpām noraidījuši Dieva esamību, mēģina parādīt pēc iespējas labākā gaismā gan savu dzīvi, gan vēl ātri salabot, kas labojams, lai dotos projām ar pēc iespējas mierīgāku sirdsapziņu.[2] Tomēr bauslība sirdsapziņā darbojās ne jau tikai ārkārtas situācijās, tā paceļ balsi vai ikdienu. Mēs labi zinām, mēs jūtam, kad mēs, vai kāds cits rīkojās nepareizi, kad pagriežam muguru taisnībai un sekojam savam labuma, kas klusējam un stāvam dīki, lai gan vajadzētu runāt, aizstāvēt, glābt un sniegt palīdzību.

Rezultātā jūtamies nelāgi, jūtamies vainīgi, apkaunoti, nemiera un bažu pilni, sirdsapziņas ēdu grauzti, utt. Tie visi ir simptomi, kas rāda – kaut kas nav kā vajag. Kā sāpes, vai netīkamas sajūtas ķermenī liecina par miesas problēmu, saslimšanu, vai iekaisumu, tā ar šīm nepatīkamajām sajūtām sirdsapziņa mums liecina, – kaut kas nav kā vajag. Ka mūsu dzīvēs, mūsu izvēlēs, rīcībā, vai bezdarbībā ir iemetusies slimība. Kaut kas nav kā vajag un nepieciešama gan precīza diagnoze, gan norīkojums pie pareizā ārsta, kurš varētu mūs dziedināt.

Diemžēl, kā jau tas mēdz būt ar slimām ķermeņa daļām, kad cenšamies tās nelietot, lai izvairītos no nepatīkamajām sajūtām, tāpat arī ar sirdsapziņu. Mēs cenšamies to noklusināt, lai tā pārlieku netraucētu mūsu ikdienai. Ko gan cilvēki parasti iedomājas, kad viņiem jautā, vai viņi ir grēkojuši? Var dzirdēt: „Nē, es neesmu grēkojis, – nevienu neesmu nogalinājis, nekad neesmu zadzis, nedz arī pārkāpis laulību.” Tas vienlaikus parāda gan to, ka bauslība arvien ir klātesoša mūsu sirdsapziņā (zinām, kādas lietas pieminēt), gan arī to, cik ļoti tā aptumšota un apklusināta. Nevienam neienāk prātā sevi eksaminēt jautājot: „Kad pēdējo reizi paļāvībā pateicos Dievam par visu, ko Viņš man ikdienas dod? No kā sagaidu visu labo, no Dieva, vai kā cita? Cik reizes dienā dusmojos, cik bieži nepiedodu, vai piedodu tikai ar lūpām? Cik bieži sirdī uzzibsnī skaudība, cik bieži apzināti izdaru nepareizi? Cik bieži iekāroju, kas nav mans, cik bieži attaisnoju sevi, kur citus pasludinātu par vainīgiem, utt.” Tās visas ir grēka [slimības] izpausmes.

Lai gan ar vārdu „grēks” cilvēki parasti saprot ko lielu, redzamu, ar smagām sekām un nosodāmu, tomēr slepkavībai un it kā nevainīgām dusmām ir viena un tā pati sakne. Slepkavība ir tieši tās pašas dusmas, tikai novestas līdz likumsakarīgai konsekvencei. Šķietami nevainīgai iekārei, zādzībai, kura var novest apcietinājumā, un laulības pārkāpšanai, kura izposta ģimenes un dzīves, tām visām ir viens un tas pats avots – mūsu pašu ļaunā sirds. Tās vienkārši ir dažādas grēka izpausmes stadijas. Bet, ja bauslība mums skaidri nepasaka, kas ir grēks, šīs saistības parasti neienāk prātā.

Bauslības funkciju, kura mums atklāj mūsu patieso stāvokli Dieva priekšā, dēvē par bauslības otro lietojumu. To varam salīdzināt ar diagnozi, kas precīzi parāda, kas vainas, kāds ārsts un kādas zāles nepieciešamas. Vai varam to salīdzināt ar spoguli, kurš uzrāda cilvēka grēku un viņa patieso stāvokli Dieva tiesas priekšā. Kad skaidri pasludināta, bauslība parāda mūsu grēka postošo un pazudinošo dziļumu, kuru ikdienā pat nenojaušam.

Tā parāda, ka nepazīstam mūsu Radītāju, nemaz nevēlamies Viņu pazīt, ka visa mūsu paļāvība ir balstīta nevis uz Dievu, bet uz radību, elkiem, kurus veidojam paši savās sirdīs. Ka mūsu dzīves aizrit nožēlojami, kā blāvas ēnas salīdzinot ar to godību un svētlaimi, kādai pēc Dieva ieceres bijām radīti. Bauslības otrā funkcija uzrāda mūsu grēkus, mūsu samaitātību, un pasludina Dieva dusmas – nekādas iecietības, nekādas žēlastības, kamēr viss ļaunais nebūs pilnībā iznīcināts! Viss! Dieva klātbūtnē „nemūžam nekas neieies, kas nesvēts, un neviens, kas dara negantību un melo, bet vienīgi tie, kas rakstīti Jēra dzīvības grāmatā.” (Atlk.21:27, arī 1.Kor 6:9)

Bet, ja bauslība ir Dieva labā dāvana, vai tā būtu mainījusies, ja reiz tās iedarbība ir tik netīkama? Tā mūs apsūdz un draud ar mūžīgu iznīcību. Nē, protams, nē! Bauslība joprojām ir tā pati brīnišķā Dieva dāvana, tikai skaidri atklāta tā uz grēka varā esošu cilvēku iedarbojās tieši šādi: nostādot viņu Dieva svētās gribas priekšā, parādot, cik neiespējami šo gribu pildīt grēka varā esošam cilvēkam, un pasludinot, ka nekas grēcīgs nevar nākt Dieva vaiga priekšā un palikt dzīvs. (2.Moz 33:20) Dievs mums neatklāj bauslību, lai ar tās palīdzību mēs mēģinātu paši atgriezties zaudētajā Ēdenes dārzā. Nē! Bauslības otrais lietojums atmasko un izgaismo mūsu grēku un parāda, kāds liktenis mūs sagaida Dievam atnākot Viņa svētajā godībā.

Taču, vienlaikus bauslība dara vēl ko. Tā sagatavo mūs Dieva žēlastības saņemšanai. Tā rāda, kāds ārsts un kādas zāles mums vajadzīgas. Grēka dēļ mūžīgai nāvei nolemtiem, mums atliek tikai viena cerība uz glābiņu – mīlošais, žēlastības pilnais Dievs, kuram vienīgajam pieder visa vara debesīs un virs zemes.[3] Viņš ir apsolījis atkal nākt redzamā veidā laiku beigās visā Savā svētajā godības pilnībā, „un visas tautas tiks sapulcētas Viņa priekšā; un Viņš tās šķirs, kā gans šķir avis no āžiem, un liks avis pa Savu labo, bet āžus pa kreiso roku. Tad Ķēniņš sacīs tiem, kas pa labo roku: nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma. Tad Viņš arī sacīs tiem, kas pa kreiso roku: ejiet nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem. Un tie ieies mūžīgā sodībā, bet taisnie mūžīgā dzīvībā.” (Mt.25:32-34, 41, 46) Tieši tādēļ Viņš aicina jau šodien: „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” (Mt 11:28)

Dievs nav mūs radījis, lai mēs tik vien kā „nezagtu, nekrāptu, vai kādu nenosistu”. Viņa nodomi attiecība uz mums ir daudz bagātīgāki – Dievs nav mūs radījis nedarīšanai, bet darīšanai. Cilvēks ir radīts kā visas radības pārvaldnieks, kā Dieva paša reprezentants zemes virsū: „Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi.” (1.Moz 1:28) Turklāt, saņemiet šo dzīvi no Dieva par brīvu, kā dāvanu, bez jebkādiem nopelniem, jo Viņam „pieder zeme un viss, kas to piepilda, zemes virsus un viss, kas uz tā dzīvo” (Ps 24:1) un Dievs to visu vēlas mums dot. Taču tā kā cilvēku sirds prāts pēc grēkā krišanas ir aptumšots, paši saviem spēkiem šīs lietas ne tikai nevaram zināt, bet arī neticam tām pat tad, kad mums tās Dieva uzdevumā tiek pasludinātas.

Šodien Dievs savu svēto bauslību skaidri atklāj tikai savā Vārdā, Bībelē. Savukārt Bībele kā Dieva atklāsme ir uzticēta Baznīcai. Līdz ar to tikai Baznīcai ir pieejama skaidra atziņa, kas un kāda ir bauslība – kādai dzīvei Dievs cilvēku radījis. Šis ir viens no Baznīcas pašiem svarīgākajiem uzdevumiem – darīt Dieva Radīšanas kārtību, jeb bauslību, zināmu visai pasaulei. Ja Baznīca nepasludina bauslību, pasaulei nav nekādu iespēju uzzināt, kas ir cilvēks, kādai dzīvei viņš ir radīts, un kādā situācijā cilvēks atrodas šodien. Kad Dievs savā Vārdā runā uz mums un atklāj savu svēto bauslību, grēka varā esošajam cilvēkam tiek parādīts, kāds viņš izskatās Dieva vērtējumā.[4] Grēka slimība tiek parādīta visā tās atbaidošajā neglītumā. Visas ilūzijas par to, ka esam labie, ja vien nezogam un neslepkavojam, tiek iznīcinātas. Protams, tas nenotiek vienā mirklī, bet gan Dievam caur savu Vārdu pacietīgi ar mums darbojoties, skaidrojot bauslību atkal un atkal, ļaujot to izprast dziļāk un dziļāk.

Kad Dievs pats atklāj, kādai dzīvei, svētlaimīgam priekam un cik augstai atbildībai Viņš mūs radījis, varam sākt apjaust, cik tālu no tā visa esam. Cik ļoti grēks mūs ir sakropļojis. Cik tālas ir mūsu sirds vēlmes no Dieva gribas, cik akli esam Dievu nedz pazīdami, nedz vēlēdamies Viņu iepazīt. Apustulis Pāvils, domājot par savu dzīvi pirms Kristus, šādi apraksta savas izjūtas: „Kas man bija ieguvums, to es Kristus dēļ esmu uzskatījis par zaudējumu. Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas nesalīdzināmo pārākumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem, lai Kristu iegūtu un atrastos Viņā.” (Fil 3:7-9)

Kad bauslība mums parāda, kādi esam, tad varam apjaust, ka nesaprotamas ir nevis Dieva taisnās dusmas pret grēku un noteiktā tiesas diena, bet tieši otrādi, prātam neaptverama ir Viņa pacietība, mīlestība, žēlastība un nebeidzamās rūpes par mums, grēciniekiem. Savā ziņā taisnība tiem, kuri dažādu motīvu vadīti pārmet Dievam, ka Viņš nav taisnīgs, bet ne tā kā viņi to domā. Dievs nav tikai taisnīgs. Ja Dievs būtu taisnīgs, nevis tāds, kas „tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus”, pēdējās tiesas dienā nevienam nebūtu nekādu cerību. Nevienam. Bet Dievs ir ne tikai taisnīgs, bet arī izšķērdīgs Dievs – bezgala izšķērdīgs savā žēlastībā un mīlestībā.

Turpinājums sekos.

Vairāk lasiet grāmatā “Dievs, Radīšanas Kārtība un Cilvēks: ar Luterāņa acīm”


[1] Teoloģijā izmanto latīņu terminus – secundus usus legis, usus elenchticus, theologicus, paedagogicus.

[2] Lockwood, Michael, Luther’s Theology of Idolatry, [Nepublicēta disertācija], Konkordijas Seminārs, St. Louis, 2012., IV nodaļa, 29.-32.lpp.

[3] Mt.6:13, Dan 7:13-14, Īj.19:25-27

[4] 2.Moz 20.nodaļa, 5.Moz 5.nodaļa.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: