Izlaist līdz saturam

„Koks ūdens upes malā”: Ticības apliecības kristieša dzīvē [6]

by uz Oktobris 29, 2013

GUNTIS KALMETuvojoties Ticības atjaunošanas svētkiem, piedāvājam mācītāja Dr. Gunta Kalmes pārdomas par ticības apliecību nozīmi kristieša dzīvē. Iepriekšējo daļu lasīt šeit.

Mums kā Dieva bērniem ir pienākumi un tiesības. Pienākumi izteikti baušļos. Savukārt tiesības ir pasludinātas vēstī, ka tādēļ, ka esam Dieva bērni, mums Kristus dēļ tiek piedots, kad vien nožēlojam izdarītos grēkus. Luters ierosina skatīt sv. Rakstu vēsti kā Likumu – grēka nosodījumu (mūsu faktiskā, patiesā stāvokļa Dieva priekšā uzrādīšana) un Evaņģēliju, – piedošanas pasludinājumu (atgriezušās grēcinieka atkalpieņemšanu Dieva mīlestībā). Ar prasmi izšķirt Likumu un Evaņģēliju varam saprast Dieva rīcības pedagoģiju. Viņš liek mums piedzīvot savu nespēju izpildīt Viņa prasības bauslībā, lai, kad esam to piedzīvojuši un sapratuši, mēs vēlētos saņemt Viņa mīlestību un žēlastību Evaņģēlijā.

12) Kalpo pielūgsmei

Ticības apliecība tiek izmantota draudzes dievkalpojumā, lai ar to slavētu un pielūgtu Dievu. Dievs mūs uzrunā savā vārdā, mēs ar Apliecību liturģijā atbildam: „jā, es zinu, kam es ticu, es Tevi, Dievs pazīstu kā Trīsvienīgu: „Es ticu uz Dievu Tēvu, Jēzu Kristu, sv. Garu!” un katru no Personām es varu apliecināt, sacīdams pašu svarīgāko, Viņu raksturojošāko!”

13) Vieno ticīgo paaudzes

Apliecība mani saista ar “tēviem” (iepriekšējām ticīgo paaudzēm), “brāļiem” (vienaudžiem) un “dēliem” (nākošo paaudzi), gūstot un saņemto sniedzot tālāk. Līdz ar to, Apliecība ir arī nemitīgs stabilizējošs faktors manī, kas ir daudzkārt lielāks par manu niecīgo “es” (arī jauno “es”), kas mani saista ar Baznīcu tās esībā laikā un pārlaikā. Es vairs neesmu viens ticības lietās, es apliecinu ticību kopā ar “tēviem, brāļiem, dēliem”. Nu visa Una Sancta („viena svēta Baznīca” – lat.) ar visiem svētajiem un eņģeļiem ir mana atskaites un “atbalsta” grupa.

14) Raisa ticības vienotību

Vairākām ticības apliecībām piemīt arī ekumēnisks raksturs, piem., Apustuliskai un Atanāsija. Latvijā iesāktās teoloģiskās sarunas starp luterāņiem un katoļiem notiek uz Augsburgas ticības apliecības pamata. Tātad, Apliecības kalpo ne tikai kā vienas tradīcijas Baznīcas vienības saite, bet arī kā dažādu tradīciju Baznīcu kristīgās vienības būtiska izteicēja.

III. Ticības apliecības iezīmes

1) „Neizlasāmība

Apliecības, tāpat kā tā Grāmata, kuras konspekts tās ir, pie­der pie vienmēr lasāmajām un līdz galam nekad neizlasāmajām grāmatām – jo lasāmas ar ticību un darbiem. Abas rosina mūsu iekšējo cilvēku un sniedz garīgo prieku un baudījumu. Ne velti Luters saka: „Pats Dievs nekaunas ik dienu to mācīt, it kā neko labāku nezinādams, un vienmēr māca vienu un to pašu, nevis ko jaunu un citādu. Arī visi svētie nezina neko citu labāku, ko mācīties, nevarēdami to pilnīgi apgūt.”[1] Un: „man jāpaliek .. katehisma skolniekam, kāds es arī labprāt palieku.”[2]

2) Nepieprasa „something special

Apliecību, piem., Mazā katehisma, apguve neprasa no cilvēka īpašas dotības, vai kādu priekšesošu īpašu (piem., mistisku) pieredzi. Tās izcilums ir nevis samākslotībā, kādas mēdz būt ezoteriskās pārgudrības, bet vienkāršumā. Vienlaikus Apliecību atziņas ir ārkārtīgi „blīvas”, tajās vienkopus un vienlaikus ir „saspiesta” milzīga (faktiski – bezgalīga) informācija un pieredze.

3) Vēsturiskums un pārvēsturiskums

Ticības apliecībām piemīt kā vēsturisks, tā arī pārvēsturisks raksturs. Tās ir vēsturiskas, jo rakstītas konkrētā vēstures laikaposmā; par daudzām varam pateikt gana precīzu tās uzrakstīšanas datumu, piem., abi katehismi sarakstīti 1529.g. Līdz ar to tām piemīt attiecīgā laika un konkrētās garīgās vajadzības noteiktais izteiksmes veids, piem., Mazais katehisms ir izteikti nepolemisks, bet Lielais – polemisks, Šmalkaldes artikuli rakstīti kā Lutera teoloģiskais testaments un vienlaikus kā Luterisko Baznīcu pārstāvošs dokuments eventuālajam Mantujas koncilam, Konkordijas Formulai ir izteikti akadēmisks un konfesionāls, bet Traktātam par pāvesta varu un primātu – pētniecisks raksturs. Nīkajas apliecībā dominējošā teoloģiskā tēma ir Kristus dievišķā un cilvēciskā daba, Atanāsija apliecībā – Trīsvienība, Šmalkaldes artikulos – taisnošanas mācība.

Kādreiz ticības apliecības mēdz atraidīt, pamatojoties tieši uz to vēsturisko raksturu. Teoloģiski liberāli ievirzītie mēdz apgalvot, ka tās ir novecojušas, ka nu ir 21. gadsimts, ka Vienprātības grāmata ir 16.gadsimta teoloģijas konteksta ierobežota utml. Šāds apgalvojums, lai arī pirmajā brīdī šķiet apelējam pie šodienas cilvēkam tik pievilcīgā mūsdienīguma elka, neiztur kritiku. Tā domāt nozīmē neizprast Apliecības būtību. Ticības apliecība tieši tāpēc arī ir ticības apliecība, ka tā izsaka mūžīgo, dievišķo patiesību, lai arī cilvēciskos vārdos un zemišķos jēdzienos. Apliecība tikai pēc savas formas ir laiciska, attiecīgā laikmeta izteiksmes, argumentācijas līdzekļu, tēmu noteikta. Pēc sava satura tā ir pārlaicīga, paužot dievišķās patiesības. Baznīca ir izvēlējusies paturēt un lietot tieši tās, kuras šo dievišķo patiesību nes vislielākā mērā un visskaidrāk. Šajā nozīmē Apliecība ir līdzīga tam tekstam, kura konspekts tā ir, proti – Sv. Rakstiem. Tie tāpat ir sava laika vēsturiskā, literārā, kulturālā uc. konteksta noteikti, bet tieši pateicoties šiem cilvēciskajiem izteiksmes līdzekļiem – līdz pat tik vienkāršiem kā tinte, papīrs (vai šodien – jebkuram informācijas nesējam – DVD, minidiskam vai zibatmiņai), tie spēj līdz mums nogādāt dievišķo vēsti. Atraidīt šī vēstījuma dievišķo raksturu tikai tāpēc, ka Dievs izvēlējies cilvēkam pieejamāko komunikācijas veidu, nozīmē sevi apkrāpt, sajaucot formas laiciskumu ar satura pārlaicīgumu. Būtu aplami atraidīt dievišķo vēsti tā līdzekļa dēļ, kuram pateicoties tā kontaktē ar mums. Tātad, ja kāds grib atraidīt Vienprātības grāmatā apkopotās apliecības tādēļ, ka tās rakstītas 16.gadsimtā, uz to atbildēsim, ka mums, kristiešiem ir vēl vecāki dokumenti – pat no 1.gadsimta un vēl senākiem laikiem! Pēc tādas liberālas loģikas varētu nepieņemt arī pašu Jēzu, jo Viņš, lūk, ir miesā darbojies 20 gadsimtus pirms mums. Gan Kristus, gan Rakstu, gan to konspekta – Ticības apliecību esības loģika ir viena un tā pati – “pasaulē, bet ne no pasaules”.

Šo minēto Apliecību uzdevumu un iezīmju dēļ var sacīt, ka tās ir būtiska un neaizvietojama kristīgās ticības sastāvdaļa. Tā ir bagātība, kas atsaucoties uz referāta sākumā minētajiem Lutera vārdiem, sniedz bagātīgus ticības augļus un veido kristiešus par izciliem Dieva cilvēkiem.


[1] Vienprātības grāmata (R: AI, 2001), 360.

[2] Turpat, 358.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: