Izlaist līdz saturam

Lāčplēša dienai veltīta vēsturiska liecība par latviešu strēlniekiem un viņu kristīgo praksi

by uz novembris 11, 2013

Kapelanu rokasgramataMūsdienās valda priekšstats, ka kristietība ir kāds ne īpaši vajadzīgs sabiedrības piedēklis. Kā tādu, kristīgo patiesību vēlās limitēt tikai uz atsevišķiem ticīgajiem un speciāli nozīmētām vietām (baznīcām, kapsētām). Gluži vai kā okupācijas laikā!? Neizbēgami šādu uzskatu attiecina arī uz militārajām struktūrām. Turklāt, cilvēkam ir tendence uzskatīt, ka arī senāk ir bijis tā, kā ir šodien. Tomēr tā tas nav. Pirms simts gadiem daudz kristīgāka bija gan sabiedrība, gan arī militārie formējumi.

Kā nelielu ieskatu mūsu slaveno latviešu strēlnieku kristīgajā praksē, piedāvāju fragmentus no 2004.gada publicēta raksta “Strēlnieku garīdznieku darbības atspoguļojums latviešu veco strēlnieku vēsturisko dokumentu un atmiņu krājumā “Latviešu strēlnieki””(Militārais apskats Nr. 119, 18. – 40.lpp.)

Pirms tiek tuvāk apskatīta garīdznieku iesaistīšanās karavīru atbalstā, jāpiezīmē, ka karavīru dzīvesveids jau bija kristīgs – dienu noslēdza vakara junda, kuras laikā karavīri izpildīja Krievijas himnu “Dievs svētī ķeizaru”, Latvijas nacionālo himnu “Dievs svētī Latviju” (jāpiezīmē, ka mūsu himnas izpildīšana varēja radīt un reizēm radīja dažādus sarežģījumus), baznīcas korāli “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils” un skaitīja Tēvreizi. Pēc divām latviešu izdziedātajām lūgšanām vācieši atpazinuši latviešus (6.Tukuma strēlnieku bataljonu), kad tie nomainīja krievu vienības.

Jau 1916.gadā tika uzsākta latviešu strēlnieku bataljonu, kas jau bija palielināti līdz 8 rotām katrā, pārveide par tāda paša nosaukuma divbataljonu pulkiem. Tika sastādītas reorganizācijas pavēles, kuras nosacīja arī to, ka pulkam ir savs štata mācītājs. Algas likmē luterāņu armijas mācītājs tika pielīdzināts pareizticīgo prāvestam. Par 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka mācītāju 1916.gada 22.oktobrī nozīmēts P.Apkalns.

Ceremoniāli svarīga bija karavīra zvērasta došana, tajā neiztrūkstoša bija garīdznieku klātbūtne, jo zvērēja Dievam un valdniekam. Piedāvājam divu zvērastu aprakstus. Pirmais bija Daugavgrīvas bataljona zvēresta došana. Tika nostādīta rota, tās vidū ar baltu galdautu apklāts galds, uz kura atrodas krusts un Jaunā Derība. Pirmais runā pulka komandieris. Snieg. Komandieris mudina karavīrus uz drosmi un varonību. Pēc savas runas komandieris komandē uz lūgšanu un visi noņem cepures. Vispirms pareizticīgo priesteris ar krustu un Jauno Derību nosvētī un nozvērina pareizticīgos. Šo zvērestu pavada lielgabalu un šauteņu goda zalves. Tad zvērestu dod luterāņi un to vada luterāņu mācītājs. Paceltām rokām viņš lēni atkārto zvēresta vārdus, kurus pavada lielgabalu zalves (no “Jaunāko Ziņu” Nr. 55, 1916). 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona zvērests notika 1916.gada februāra sākumā Rīgas Jaunā svētās Ģertrūdes baznīcā un to vadīja mācītājs P.Apkalns. Mācītājs sprediķoja par I vēstules korintiešiem 16. nodaļas 13 pantu: “Esiet modri, stāviet ticībā, turieties kā vīri, esiet stipri!” (vecajā tulkojumā: “Esiet kā vīri!”) Šie vārdi – “Esiet kā vīri!” – tik ļoti ietekmējuši strēlniekus, ka tapuši par bataljona un vēlāk pulka devīzi. Tie tikuši pat ierakstīti karogā, kad zemgalieši pārgāja lielinieku pusē.

Svinamajās dienās bija paredzēti dievkalpojumi. Atzīmēts, ka II Latviešu strēlnieku brigādē tos vadīja luterāņi P.Apkalns, F.Šmitchens un pareizticīgais A.Jansons. Pēc dievkalpojuma
notika karaspēka parāde. Mācītāji sacīja dziļi pārdomātus sprediķus.

Gatavojoties lielākajām strēlnieku kaujām – Ziemsvētku kaujām, uzsvērta strēlnieku gatavošana fiziski un arī morāli. Notika strēlnieku gatavības pārbaudes skates – parādes, tur arī piedalījās mācītāji, piemēram, 1916.gada 9.decembrī, 1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka skate, kurā runā mācītājs P.Apkalns. Pēc divām dienām, 1916.gadā 11.novembrī, Mellužos rīkots dievkalpojums (5. un 6.pulkam) par godu bataljonu pārveidei par pulkiem. Sprediķi sacīja P.Apkalns, aizlūgumu sacīja pareizticīgais mācītājs V.Ceriņš ar kori, kuru vadīja viens no virsniekiem. Šis dievkalpojums vēlāk tika atzīts par garīgo iesvēti vēlākajām kaujām.

Ir aprakstīts mācītāja P.Rozenberga vadītais dievkalpojums Bulduros (kaujas darbības tiešā tuvumā) 7. Bauskas strēlnieku bataljona karavīriem 1916.gada 27.septembrī un mācītāja P.Apkalna vadīta iesvētību dievkalpojuma ceremonija 1916.gada 19.novembrī 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka pozīcijās. Šajā dievkalpojumā tika iesvētīti 8 strēlnieki.

Garīdznieki ir minēti no kaujas lauka ievainoto nogādes punktā, kur sniegta reliģiskā palīdzība karavīriem, kas to lūguši. Īpaša vērība pievērsta karavīriem, kas atradās tuvu nāvei.

Izpratni par mācītāju ieguldījumu kaujas panākumos liecina arī I Latviešu strēlnieku brigādes komandiera “karstā pateicība daudzajiem virsniekiem” un arī mācītājiem – pareizticīgajam V.Ceriņam un luterānim P.Apkalnam – par paveikto Ziemsvētku kaujās. Mācītājs P.Apkalns tika apbalvots ar Jura krustu un vēlāk arī ar Lāčplēša ordeņa III šķiru, jo 1917.gada 26.janvārī devies ar sanitāro auto pie 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka, bet mašīnai trāpīja granāta un tā apgāzās. Par spīti tam P.Apkalns turpināja ceļu kājām. Lāčplēša ordeņa pasniegšana pamatota ar līdzdalību Ziemassvētku kaujās.

Priecīgi aizlūdza arī par uzvarām, piemēram, 6. Tukuma strēlnieku pulkā 1916.gada 18.maijā notika pateicības aizlūgums par dāvāto uzvaru, kuru vadīja pareizticīgo mācītājs A.Jansons, kurš trīs dienas iepriekš bija sacījis pateicības lūgšanu un uzrunu arī 8. Valmieras strēlnieku pulkā.

Par strēlnieku reliģisko vajadzību nodrošināšanu rūpējās arī Latviešu strēlnieku organizācijas komiteja, kas iedalīja tam atsevišķus līdzekļus un organizēja mācītāju nonākšanu strēlnieku vienībās.

Lielai daļai strēlnieku bija vairāk nacionāli patriotisks kristietības skatījums. Vairāki strēlnieki uzsver P.Apkalnu kā ļoti labu mācītāju. Luterāņu mācītāju P.Apkalna, V.Maldoņa
un pareizticīgā mācītāja A.Jansona sprediķi tika slavināti kā praktiski un laicīgāki par citu mācītāju sprediķiem. Tiek minēti arī kādi konflikti starp mācītāju un strēlniekiem (atzīmēts, ka kāds Ziemeļfrontes mācītājs X [vārdā netiek saukts] sludinājis pārāk reliģiozi, tādēļ strēlnieki viņu sabotēja).

Nozīmīga liecība par kristīgās aprūpes izpratni ir slavenās 5.Zemgales strēlnieku bataljona komandiera 1916.gada  17.jūlijā plkst. 15.00 sacītā runa Piņķu Nikolaja baznīcā, kad viņš
no kanceles uzrunāja savus strēlniekus pirms kaujas Smārdes iecirkņa frontes sektorā. Šī epizode parādās arī Aleksandra Čaka grāmatā “Mūžības skartie”.

Tūlīt pēc Ziemsvētku kaujām, 3. Kurzemes pulka karavīriem bija iespēja doties pie privātās grēksūdzes pie mācītāja P.Apkalna.

Tautiskais un kristīgais atbalsts strēlniekiem lielākajā vairumā bija latviešu pilsoniskās kārtas auglis, tad šis atbalsts izsīka līdz ar latviešu strēlnieku pievēršanos sociāldemokrātu un
komunistiskajām idejām 1917.gada pirmajā pusē.

Noslēdzot, tolaik baznīca un kristīgā prakse bieži bija tik pašsaprotama, ka netika pārlieku izcelta. Protams, bija arī ticības pretinieki, bet tie bija mazākumā. Tāpēc, tas vien, ka baznīca un icība nav minēta pārlieku daudz, vēl nenozīme, ka ta nebija integrāla mūsu senču dzīves sastāvdaļa.

(attēls no http://www.sargs.lv/Zinas/Dienesta_gaita/2012/03/02-02_gramata.aspx#lastcomment)

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: